Man patika sēdēt Karela istabā. Pie sienām tur karājās vesela gleznu kolekcija. Tie bija viņa pacientu darbi. Daži bija darināti īpašā, mākslotā primitīvisma manierē, citi — ērmīgi, mistiski zīmējumi. Karels mājoja dīvainā pasaulē, kam nebija sakara ar mūsu dzīvi; uz šo pasauli bija jābrauc ar tramvaju ilīdz galapunktam un pēc tam ar vienu vienīgu autobusu; mēs visi, kas braukājām šurp, cits citu pazinām, jo pierē mums visiem rēgojās Kaina zīme — bijām ārprātīgo tuvinieki. Pat konduktors uz mums neklaigāja tā kā uz pārējiem pasažieriem, viņš ilaikam sprieda, ka jāsaudzē mūsu nervu sistēma, vai arī baidījās no mums.
Jenda kā allaž sēdēja viens savā istabiņā. Viņš neatņēma manu sveicienu, bet tukšām acīm raudzījās kaut kur tālumā; pie tā es jau sen biju pieradusi. Biju iemācījusies neraudāt. Zinu, ka viņam manas asaras vienaldzīgas, bet var jau būt, ka tās viņam kaut kur dziļi sirdī dara sāpes. Es viņu apciemoju, runājos par parastiem notikumiem, par rotaļlietām, par atgadījumiem uz ielas, par agrākajiem biedriem. Pati atbildu uz saviem jautājumiem un nemitīgi ceru, ka Jenda uz kaut ko reaģēs, kaut kur viņa dvēselē atkal atjaunosies senie sakari ar pasauli, sakari, kas reiz, nezinu — kad, ir pārtraukti, un nevienam nav ne jausmas, kā tos atkal nodibināt. Karels staigā šurp un turp Jendam garām un draudzīgi uzsmaida, viņš zina tik daudz, izskatās ļoti mācīts, bet laikam nespēj Jendam palīdzēt vairāk par mani.
— Varbūt arī viņš savā iztēlē skata robotus, — Karels šodien sacīja, pavadīdams mani ilīdz vārtiem pēc tam, kad biju Jendam nolikusi uz galda radziņus un klusām, bez atvadīšanās aizgājusi. Tas man jau bija iemācīts, nedrīkstēju Jendu uztraukt, un man stāstīja, ka reizēm viņš apēdot dažus manis ceptos radziņus, kad esot viens un domājot, ka neviens viņu neredz. — Viņš ir ļoti inteliģents zēns. Viņš varētu būt gudrāks par Rozumu. Iespējams, ka viņš iztēlē redz kādus īpaši drausmīgus robotus, tu taču zini, viņu vienmēr moka tādas kā bailes.
Es atcerējos, ko Karels man bija stāstījis: kara laikā slimnīca esot bombardēta un viņa pacienti palikuši liesmās. Viņi labāk bijuši ar mieru dzīvi sadegt, jo viņu iedomu tēli bijuši daudz baigāki. Tikai tagad es sāku raudāt. Kā allaž. Noraudāju visu ceļu no vārtsarga namiņa līdz tramvajam. Biju iemācījusies to darīt pavisam klusu, tā ka neviens neko nemanīja. Izskatījās, it kā man būtu iesnas.
— Apmainīsim abus gultņus … — runāja sieviete man līdzās.
— Jānopērk mazs motors.
— Televīzija mūs kaitina.
— Viņš jums to lieliski izlabos..
— Taisos pirkt… — un runātāji minēja mašīnas, aparātus un mehānismus, robotu priekštečus. Man likās, ka vienīgie cilvēki, kas atbrīvojušies no mašīnu varas, ir mūsu slimie tuvinieki. Varbūt taisni tāpēc viņi ir no mums aizgājuši un varbūt taisni tāpēc aizgājuši uz to vecās Austrijas stilā celto namu, kur laiks ir apstājies. Es mitējos raudāt, pašlaik nāca mans četrpadsmitais tramvajs. Pēkšņi sajutu prieku par to, ka rīt no rīta Rozums sastapsies ar jauno fantastu un neviens viņam nepalīdzēs.
Ķilda
Mājās neviena nebija, rektors laikam atsacījies braukt šurp, un Olseniem vajadzējis doties pie viņa. Jana visu bija piekopusi, es atradu tikai dažas drupatiņas uz paklāja. Magnetofons vēl arvien bija ieslēgts. Viņi laikam atskaņojuši mūziku. Zinu pilnīgi skaidri, ka Rozumam mūzika nedara nekāda prieka, bet viņš jau bija ievērojis, ka lielākā daļa zinātnieku mūziku uzskata par vienīgo pieejamo mākslu, kas savā uzbūvē radniecīga loģiskām formām, un gluži labprāt klausās ne vien Janāčeku, bet arī Orfu un Šēnebergu vai Rihardu Strausu, tāpēc mums mājās glabājas vairāki magnetofona ieraksti, arī Hin- demits. Bet viena es tos nedrīkstu atskaņot, arī tad ne, kad pie mums sanāk vīra kolēģi, jo tās ir eksporta lentes un tiek lietotas tikai tad, kad viesos ieradušies ārzemnieki. Kad skan mūzika, tad vismaz nav tik daudz jārunā. Rozumam nav spēju svešvalodās, viņš vislabāk lietotu kādu matemātisku esperanto, tikai neviens vēl nav izgudrojis, kā matemātiski pasacīt «Labvakar» vai arī «Ņemiet vēl sviestmaizi».
No rīta Rozums sēdēja hallē, vēl arvien ģērbies smokingā, no viņa plūda dūmu smaka, bet neko dzēris viņš droši vien nebija, jo sēdēja gluži mierīgi. Pēc negulētām naktīm viņa prāts allaž mēdz būt vēl asāks.
— Kur ir Karels? — viņš ļauni jautāja. Es pastāstīju.
— Ir gan cilvēks! Un tas esot draugs, jā? Vai tu nevarēji man piezvanīt un to pasacīt? Vai lai es tagad saucu ātro palīdzību un lieku aizvest savu darbinieku? Vai saproti, cik tas viss ir nepatīkami? Ja vēl ņem vērā visus nostāstus, kas klīst apkārt par trakiem zinātniekiem. Tādu kaunu. Pēc brīža par to klaigās malu malās. Tā būs vēl lielāka sensācija nekā viss mans atklājums. Pazīstu ļaudis, viņiem sagādās lielu prieku patrīt mēles gar manu darbinieku, kas zaudējis prātu.
Acīmredzot Rozums bija iepazinis ļaudis pa šīm nedaudzajām dienām, kad svinēja savu uzvaru, jo agrāk viņš nerunāja pat ar apkalpotāju.
— Presls nemaz neesot traks.
— &et viņa runas?
— Tā esot pilnīgi iespējama Zinātniska hipotēze … — Rozums pat nepadomāja par šiem vārdiem.
— Muļķības. Karels priecājas, ka man radušās grūtības. Viņš tagad laikam smīdina visu slimnīcu, stāstīdams par mani. Garīgi slims dēls, tagad arī līdzstrādnieks — tāda ir maksa par panākumiem. Un visi priecājas, ka ir caurmēra cilvēki un viņu dēli un kolēģi ir veseli. It kā te būtu kāda sakarība. Tā ir nepareiza sakarība, tas ir tipisks piemērs neloģiskai domāšanai, ko ietekmējušas jūtas un gara nabadzība. Nesaprotu, kā tu varēji viņiem pievienoties. Bet es brīdinu tevi. Es vairs nesaudzēšu savus ienaidniekus. Iznīcināšu katru, man tagad ir pietiekoši daudz spēka to izdarīt… — Rozums kliedza uz mani. To es nebiju gaidījusi. Es pat atvirzījos no viņa tālāk. No rītiem viņam reizēm mēdz būt īgns garastāvoklis, bet tagad es gandrīz nobijos. Viņš nebija apturams, kā nav apturama lokomotīve. Vai lavīna. Vai Rozums ar savu atklājumu tiešām iznīcinās visu, kas vien atrodas viņa tuvumā? To es nekad nebūtu domājusi. Sajā ziņā viņš tiešām ir pārvērties. Viņš steidzās pie telefona. Bet durvju zvans nošķindēja ātrāk. Rozums droši vien tik un tā mierīgi būtu zvanījis ātrajai palīdzībai, ja Presls jau durvīs nebūtu izvilcis garu nazi.
— Biedri docent… — Presls apkampa Rozumu. — Es jau baidījos par jums. Esmu tik priecīgs, ka redzu jūs. — Viņš nelikās ne zinot par to, ka šīsdienas Rozums mats mata līdzinās vakarvakara Rozumam, ka pat katra smokinga vīlīte ir tāda pati. — Es jau baidījos, ka viņš nogalinās arī jūs. Skatieties, ko viņš izdarījis ar Capeku …
— Jūs aizmirstat, jaunekli, ka viņam ir dots pamatuzdevums. — Mans vīrs laikam bija nolēmis tēlot to pašu vakarējo komēdiju un smaidīdams aicināja Preslu iekšā. — Ja mēs radām tādu mehānismu, tad mums tā vadības iekārtai jādod kāds pamatuzdevums, kā to dara ar kibernētiskajām mašīnām …
— Un kādu uzdevumu jūs viņam devāt? — Presls ziņkārīgi vaicāja, laikam iedzerdams malku kafijas, ko Rozums droši vien bija vārījis Karelam. — Kādu uzdevumu? — viņš atkārtoja, drudžaini žņaudzīdams savu milzīgo nazi. Tas bija garš, abpusēji griezīgs virtuves dūcis, īsts cūku kaujamais tutenis.