— Tas nu gan ir jautājums! — mans vīrs iesaucās pārmetošā priekšnieka tonī. — Kādu uzdevumu tad cilvēki kopš 'laika gala dod visām mašīnām, arī tām, kurām nav automātiskas vadības iekārtas? Arī pavisam vienkāršām, piemēram, svirai vai slīpai plaknei. Kalpo, krietni kalpo man! Atvieglo manu darbu vai arī paveic to manā vietā …
— Tur jau arī slēpjas kļūda … — Presls uztraukts sacīja, un es baidījos, ka viņš kuru katru brīdi trieks savu dunci mūsu inkrustē- tajā galdiņā kā īsts krogus kauslis. Viņš taču ilrebēt drebēja, laikam gan visu nakti nebija gulējis. Ja abus šos cilvēkus kāds vērotu caur skaņu necaurlaidīgu stikla sienu, tad tam liktos,' ka viņi diskutē par kādu ārkārtīgi interesantu problēmu un ka duncis viņiem, redzams, noder par mērinstrumentu lielumiem, par kuriem viņi spriež. — Ar to jūs viņam esat devis milzīgas iespējas. Cilvēkam var kalpot tikai pašas vienkāršākās mašīnas. Kaut arī mašīna līdzinās jums, kaut tā ir tāda pati kā jūs, kaut tas ir jūsu robots, tas tomēr nesaprot, kas ir cilvēcība, un kalpodams var jums darīt arī Jaunu. Mēs taču esam cilvēki tieši tāpēc, ka nedarām to vien, kas nāk mums par labu. Jūs pats nekad neesat darījis to vien, piemēram, arī no šīs sarunas, kurā jūs man izskaidrojat visu notikumu, jums nekāda labuma nav. Jūs izšķiežat savu laiku kā jau bieži, kad skaidrojāt man savas nozares galvenās problēmas. Esmu jums pateicīgs.
— Domāju, ka man ir labums arī no šīs sarunas … — Mans vīrs nenoturējās nepajo- kojis un nozīmīgi paskatījās uz asmeni savā priekšā.
— Es atnesu.jums šo nazi, domādams, ka ar robotu būs grūtības. Jums taču nebūs arī izdevīgi atklāt savu izgudrojumu sabiedrībai, nodot savu robotu. Vai tad jums būtu jādalās ar visiem citiem? Tad jums no sava izgudrojuma būs maz labuma. Man šķita, ka robots ir likvidējis Capeku un tagad pat jums neļauj atcelt pamatuzdevumu …
Rozums nekavējoties paķēra nazi.
— Paldies, jaunekli. Priecājos, ka man ir ierocis. Es jau gudroju par pistoli, bet kur gari jūs šais laikos lo dabūsiet. Nebija nemaz viegli pieveikt manu robotu. Tas man vēl atrodas tepat blakus laboratorijā sakarā ar dažiem labojumiem… — Rozums sacīja, gandrīz vai smaidīdams, it kā mazam puišelim skaidrotu, kur patlaban dzīvo Sala vectētiņš. Tad viņš piecēlās un grasījās iet projām. Zināju, kādā nolūkā. Dzīvoklī mums ir divas telefona līnijas. Otrs aparāts novietots Rozuma laboratorijā. — Tūliņ es šos labojumus pabeigšu. Un tam man būs vajadzīgs jūsu ierocis.
— Vai jūs gribat to pavisam iznīcināt?
— Jā.
— Vai mes nevaram jums palīdzēt?
— Nē.
— Vai jusu atteikšanas ir sakara ar robota dīvaino izskatu, ar īpašo līdzību?
Rozums viņu paslavēja kā eksāmenā:
— Pareizi. Man vajadzēja to izgatavot pēc savas līdzības, jūs saprotat, jo neviens cits taču neaizdotu savu izskatu mana eksperimenta vajadzībām. Turpmāk mēs izlietosim standarttipus vai arī populārus sportistus …
Presls aizšķērsoja Rozumam ceļu.
— Tas nebūs iespējams, — viņš ar nelaimīgu seju iebilda. — Tad jau cilvēki iemīlētos savos kalpos. Iedomājieties, cik tas būtu bīstami, ja vienmēr būtu dabūjams skaists vīriešu vai sieviešu kārtas robots … Es drīzāk domāju par dzīvniekiem. Var to izgatavot pērtiķa vai suņa izskatā.
— Vai jūs kādreiz esat redzējis suni, kas prot izslaucīt grīdu? Vai vārīt ēdienu? Citas iespējas laikam gan nebūs. Es droši vien esmu pareizi izvēlējies. Izgatavosim katram savu līdzinieku… — Rozums viegli pastūma Preslu nost, bet es redzēju, ka viņš domā vienīgi par to, ko sacīt ātrās palīdzības ārstam un kā panākt, lai stāvoklis nebūtu pārāk apkaunojošs.
— Es apbrīnoju jūs, Rozum, — Presls sacīja, uzrunā nelietodams nekādu titulu. Mans vīrs vēlreiz pagriezās atpakaļ. Man llikās, ka viņš ir aizkustināts. — Mīlu jūs vairāk nekā jebkuru citu cilvēku pasaulē. Es būtu uzņēmies šo eksperimentu jūsu vietā. Nākamreiz, lūdzu, pasakiet man …
Rozums skumji paraustīja plecus un atkal palūkojās uz tuteni, ko tagad turēja rokā, it kā vēlēdamies pārliecināties, ka nekas nav līdzams, vai arī vēlreiz visu pārdomādams. Droši vien viņam būtu vairāk pa prātam, ja nebūtu tādu grūtību ar šo jaunekli.
— Ceru, ka pēc tam jūs parādīsiet man savu mašīnu? — Presls beidzot ievaicājās, ta izšķirdams savu likteni.
— Protams, — mans vīrs atbildēja un aši aizvēra aiz sevis durvis. Ja Presls prasa pierādījumus, tad vairs nav iespējams tēlot šo komēdiju tālāk. Bet cik labi viņi saprata viens otru, acīmredzot abiem ir kopīgas domas un kopīgi priekšstati. Ar ko tad mans aukstasinīgais un veiksmīgais vīrs, kas beidzot ir radījis savu vienšūnas dzīvnieku, atšķiras no bezprātīgā Presla? Bieži esmu domājusi par to, kā jārunā ar šiem neprātīga* jiem cilvēkiem. Es labi zinu, ka veltīgi būtu viņus pārliecināt par viņu priekšstatu nepareizību, labāk ir rūpēties par viņu dzīvi, padomāt par situāciju, no kuras viņiem bijis jābēg savu iedomu pasaulē.
— Kāpēc jūs ar Janu izšķīrāties? — es pabailīgi apvaicājos Preslam. Var būt, ka fantastiskie priekšstati nemaz nav īstenības izkropļojums, dažiem cilvēkiem tas varbūt ir pilnīgi piemērots un ērts apkārtējās pasaules attēls. Arī tuvredzīgie taču redz izplūdušas kontūras tur, kur mēs taisnas līnijas, bet aklie pazīst formas ar tausti, tātad tām noteikti piemīt cita kvalitāte. Daži citi radījumi pasauli savukārt uztver ar saviem maņu orgāniem, piemēram, suņi ar ožu; ar ko gan tc uztver, teiksim, izdaudzinātie marsieši? Preslam šis fantastiskais notikumu attēlojums varbūt ir vienīgi īstais un patiesais, un varbūt ir veltīgi censties viņam iegalvot ko citu.
— Kāpēc jūs izšķīrāties? — es atkārtoju, jo man šķita, ka viņš manu jautājumu nav sadzirdējis.
— Tāpēc, ka viņa iemīlējās robotā. Es saprotu, ka var mīlēt pagājušā gadsimta beigu mašīnas, pirmās lokomotīves, vecas automašīnas, dirižabļus un gaisa balonus, bet nesaprotu, kā var mīlēt modernos, bezpersoniskos motorollerus, limuzīnus un robotus …
— Vai tas jūs ļoti sāpina? Jūs taču varat atrast citu meiteni…
— Es domāju par jums … Vakar jums to jau sacīju. Tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Pastāstīt par robotu un tad kopā ar jums aizbēgt uz kādu pavisam vientuju vietu. Saprotiet, uz vietu, kur nebūtu cilvēku, tikai mēs divi, — viņš raudzījās manī ar apņēmīgām acīm, it kā domātu mani nolaupīt. — Ja robots uzvarētu, tad taču civilizētajā sabiedrībā mums vairs nebūtu vietas. Mēs dzīvotu divi vien, es koptu zemi, jūs gādātu par māju, es medītu zvērus, staigātu, ģērbies ādās … Mūsu zemē gan vairs dzīvo tikai truši, ciemā mēs neko nedrīkstētu pirkt, ne sveces, ne naglas, nedz kapli. Tikai tad mēs būtu brīvi, tikai tā cilvēks var paglābties no civilizācijas, kur valda roboti. Dzīve būtu tāda, kāda tā bijusi kādreiz senāk. Bet tā gan būtu pārāk skarba dzīve, uzbruktu slimības, par kurām mēs neko nezinām, beidzot jūs sāktu mani nīst, jo es taču īstenībā esmu padevies, bet sievietēm patīk, ka vīrieši uzvar. Vai vismaz cīnās. Tātad es cīnos jūsu dēļ … — Šoreiz viņš laikam runāja taisnību.
—* Ķo tad jūs īsti mīlat? Rozumu, mani vai Janu?
— Runa nepavisam nav par to, ko es mīlu, runa nav par mani. Es jau teicu, ka tas man jāizdara, lai dzīvei būtu kaut jelkāda vērtība.
Kabinetā varēja dzirdēt Rozuma balsi. Šķita, ka viņš strīdas ar ātrās palīdzības ārstu, kas laikam negribēja tūdaļ braukt, negribēja saprast, cik nopietns ir mūsu stāvoklis. Presls piecēlās. Baidījos, ka viņš aizbēgs, bet viņš negāja uz ārdurvju pusi.