— Neesmu tev rakstījis nekādu vēstuli.
— Un neesi runājis pa telefonu ar panu Capeku. No viesnīcas šis cilvēks nekad pa telefonu nav zvanījis. No turienes viņš izgājis tikai trīs reizes. Mēs izdomāsim visu tāpat kā tu. Tev neticēs, jo tavi izdomājumi ir fantastiskāki. Bet mūsu žurnālisti, gods dievam,' ar sensācijām nenodarbojas. Ej un klāsti savu pasaciņu, kam vien vēlies. Labu galu tu neņemsi. Mēs par tevi vairs nerūpēsimies. Mums ātri jātiek ministrijā. Tur sasaukta svarīga apspriede. Docentu grib iecelt par starptautiskas komisijas locekli Maskavā.
— Bet kā tad no turienes varēs braukāt uz juru? — es negribēju sev laupīt tadu prieku. — Maskavā ir aukstāks nekā Romā.
Presls aizgāja neatvadījies. Rozums ilgi lūkojās uz durvīm. Jana atnesa no skapja viņa izejamo uzvalku. Es devos uz savu istabu pēc čemodāna. Kamēr Jana posa manu bijušo vīru, es sakravāju savas mantas. Pēkšņi man likās nesaprotami, ka tik ilgi esmu izturējusi kopā ar Rozumu. Ka sen jau neesmu izpratusi, ar kādu negodīgu cilvēku dzīvoju. Es paņēmu tikai visvajadzīgāko. Pagaidām pārcelšos pie Karela. Viņam slimnīcā ir plašs dzīvoklis. Sen jau viņš man to ir piedāvājis. Vismaz būšu Jendas tuvumā. Jutos tā, it kā es uz visiem laikiem brauktu pie Jendas, un tagad es zināju, ka īstenībā jau sen zemapziņā esmu viņu apskaudusi. Braucot no slimnīcas līdz tramvaja^ piestātnei, mani vienmēr mocīja tādas kā bailes.
Durvīs satikos ar Janu.
— Kurp jūs braucat? — Jana apvaicājās.
— Mīļā Jana, es pēc Romas jaunajiem kvartāliem neilgojos. Tu vēl kāro visu redzēt. Tev ar Rozumu saskan labāk. Viņam patīk ziņkārība …
— Vairs ne, — Rozums sacīja, paņemdams mani zem rokas. Manu čemodānu viņš nolika uz plīts. — Iesim pastaigāties. Jana, palūdziet, lai ministrs mani atvaino. Gribu nodoties savam darbam, gribu dzīvot saviem kolēģiem un ģimenei. Pēc karjeras neilgojos. Un atdodiet man, lūdzu, dzīvokļa atslēgas …
Janai tas nokrita zeme. Bet varbūt viņa tīšām nometa.
— Kā vēlaties, — viņa nočukstēja. — Domāju, ka jūsu dēļ zaudēs prātu vēl daudzas meitenes …
— Šos vārdus tagad,'šķiet, lieto mazliet par biežu, — Rozums vēlāk uz ielas ierunājās. — Zaudēt prātu. Ko tas nozīmē? Es labi zinu, ka Presls nav traks. Un nekādi apmelojumi viņu neapklusinās. Viņš gan pacentīsies, lai uzvarētu taisnība. Un tas laikam ir pareizi …
Es Rozumu vairs nepazinu. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem viņš gāja ar mani pastaigāties. Bez kādas vajadzības, tikai tāpat vien pastaigāties. It kā pēkšņi viņam būtu bezgala daudz laika, it kā viņu negaidītu ministrs ar veselu komisiju.
— Man tiešām ir bezgala daudz laika, — viņš pasmaidīja. — Es taču pēkšņi esmu izstājies no spēles. Esmu beigts cilvēks. Kā tagad līksmos visi, kas vēl vakar mani apskauda, visi melkuļi un konkurenti. Ar mani pēkšņi vairs nav jāsacenšas. Tu redzēsi, kā pēc nedaudzām dienām tie bariem plūdīs šurp pie mums. Ne jau tāpēc, lai mums palīdzētu, bet gan aiz ziņkārības, lai paskatītos, kā es paciešu savu kaunu. Tie nāks kā uz visinteresantāko teātra izrādi. Lai. Es viņus nicināšu vēl vairāk nekā agrāk. Tagad beidzot es tos nicināšu, jo, atzīšos tev, vakar vēl es no tiem mazliet baidījos.
Drīz mēs par visu šo notikumu pārstājām runāt. Man likās, ka Rozums pa šo rīta cēlienu ir kļuvis mazliet vecāks, vairākkārt viņš man pārjautāja vienu un to pašu, reizēm apstājās, jo viņam pietrūka elpas. Sen jau mēs nebijām svinējuši viņa dzimumdienu. Cik viņam īsti ir gadu? Varbūt mēs atkal sāksim svinēt dzimumdienas, varbūt pārcelsimies atpakaļ uz mūsu veco dzīvokli.
— Man arī būtu jāapciemo Jenda, — vīrs pēkšņi sacīja, it kā zinādams, ar ko mani visvairāk iepriecināt. — Viņam beidzot vajadzētu nākt pie mums atpakaļ. Es taču nelauzīšu visu mūžu galvu par dabas mīklām, aizmirsdams pats sava dēla mīklaino izturēšanos.
Es labprāt būtu viņu noskūpstījusi. Pēkšņi viņš man likās gluži pārvērties, kļuvis cilvēcīgs.
Pusdienas paēdām bufetē.
— Vai šī vieta tev neko neatgādina? — es jautāju vīram, ejot no turienes ārā. Viņam uz lūpām vēl bija mērces paliekas.
— Protams. Bet toreiz te gatavoja daudz labāk. Tā bija mūsu saderināšanās diena..
Baidījos, ka viņš sāks runāt un lūgs piedošanu par manām klavierēm, bet viņš zināja, kur jāapstājas. Un ko gan te varētu sacīt? Diezin kas es tagad būtu, ja man klavieres nebūtu atņemtas. Ir lietas, ko cilvēks nespēj vērst par labu, lai viņš mūža galā nez kā pārvērstos. Tomēr biju priecīga,
apmēram ta es vienmēr iztēlojos mūsu izlīgšanu. Arī mūsu pastaiga bija ļoti jauka.
Pie mājas gaidīja četri limuzīni. Kad mēs iznācām gar stūri, pēkšņi atvērās visas durtiņas reizē un Rozumam pretim steidzās vesela svīta. Ministrs pašā priekšgalā. Viņš bija krietni vecāks par Rozumu. Tomēr viņš izturējās pret manu vīru pat pārlieku laipni.
— Jums nekavējoties jābrauc līdzi. Vesela, komisija gaida jūs jau vairāk nekā divas stundas. Neaizmirstiet taču par atbildības sajūtu, docent. Žigli!
Nespēju tam ticēt. Tātad visi ir tik ilgi gaidījuši, tātad viņi atbraukuši pat uz mūsu māju un sēdējuši te mašīnās, kamēr mēs klaiņojām pa pilsētu? Man nebija ne jausmas, ka mans vīrs var būt tik nozīmīgs tagad, kad izrādījies, ka viņa atklājuma ideja pieder citam cilvēkam.
— Vai tad jūs neesat dzirdējuši par Preslu? — Rozums jautāja šiem cilvēkiem. Atbilde skanēja, ka tā esot gluži viena alga, viņus neinteresējot līdzstrādnieki, svarīgs esot docents pats. Un viņi iestūma docentu mašīnā, kur jau sēdēja Jana.
— Biedrene bija tik laipna… — kāds sacīja. Es gaidīju, ka Rozums pretosies, ka viņš nesēdīsies Janai līdzās. — Runa ir par ļoti svarīgu plānu. Jūsu atklājumu taču varēs izmantot, lai rūpnīcās izgatavotu pārtikas vielas tāpat, kā tagad gatavojam želeju.
Mēs varēsim paēdināt visu pasauli. Pat ar pilnvērtīgām olbaltumvielām, kuru patlaban trūkst. Cilvēces 'lielākā daļa vēl nav pietiekoši paēdusi, vēl vairāk ir to, kurus moka aknu slimības proteīna trūkuma dēļ. Jūsu atklājums var atrisināt šo problēmu, mēs ražosim rūpnīcās šniceles un bifštekus, kādus vien kurais vēlēsies. No pašām vienkāršākajām izejvielām. Bez asinīm, bez kautuvēm un cietsirdības, dzīvniekus atdosim veģetāriešiem ko rotaļāties, jūs esat kļuvis par cilvēces glābēju …
Vispirms radītājs, tagad glābējs; man likās, ka atrodos baznīcā, kur cilvēki pēkšņi piesauc manu vīru un klaigā: «Teicam tevi, Rozum!» Es sapratu, kāpēc ministrs un visi pārējie tik ilgi gaidījuši un kāpēc mans vīrs uzreiz kļuvis par pašu svarīgāko personu. Zinātne tagad ir ārkārtīgi svarīga, šķiet, ka tā atrisina visas problēmas. «Bet viņš taču to nemaz nav atklājis,» man gribējās uzsaukt. «Tā ir pavisam cita cilvēka ideja.» Bet es tikai ieminējos:
— Vai olbaltumvielu ražošana rūpnīcās nebūs dārgāka? Vai tas nemaksās vairāk nekā tagadējā lopu audzēšana? Tagad taču mums vajadzīgs tikai siens un kūts.
Visi nicīgi paraudzījās uz mani. Nevienam nenāca ne prātā, ka arī mani vajadzētu paaicināt līdzi.
— Tieši par to jau komisija spriedīs. Tāpēc, biedrene, mums ir vajadzīgs docents.
Viņi visi bija tādā sajūsmā un tā ticēja Rozumam, ka es nespēju ne ar vārdu pieminēt Preslu. Var jau būt, ka viņš pats pārvarēs visus šķēršļus un galu galā pat strādās kopā ar Rozumu. Rozums tomēr apsēdās līdzās Janai. Jana ne acu uz viņu nepameta. Viņa triumfēja. Rozums tomēr nespēj atteikties no karjeras. Viņš atkal brauc projām no mājas. Protams, no Presla viņš ir veltīgi baidījies. Veltīgi visu priekšpusdienu izlicies par īstu cilvēku. Presls varbūt jau sēž iecirknī. Vai.arī visi viņu izsmējuši. Kā jau katru pravieti. Ar tik fantastisku metaforu viņš taču nevarēja neko panākt. Tādu līdzību neviens nesapratīs, veltīgi Rozums savā istabā strīdējās pats ar sevi. Viņam vajadzēja Preslu tūliņ izsviest pa durvīm, viņš varēja to izdarīt. Acīmredzot viņš vēl nav izcīnījis divkauju pats ar sevi. Nav svarīgi, vai viņš ir robots vai nav. Jutu, ka man vajadzētu viņam palīdzēt. Arvien vairāk es domāju par savu vīru un neticēju vairs Preslam, kurš taču nebija nekāds cīnītājs, bet kāroja kļūt brīvs kā Ro- binsons Kruzo. Pēcpusdienā es pat uz brīdi apsēdos pie klavierēm. Tā bija pirmā reize, kad man tas nelikās muļķīgi un sentimentāli. Bungoju vienkāršu melodiju, it kā es atkal sāktu no gala Baijera «Klavierspēles skolu». Pēc ilgiem laikiem es reiz nejutos vairs savā dzīvoklī kā svešiniece.