To dzirdot, peļu Lavīze ļoti nokaunējās. Abi ausu galiņi viņai stipri nosarka un viņa nolaida asti. Tad Lavīze uzskrēja bēniņos, kur gulēja viņas četri bērni, visi uz viena spilvena.
„Mīlīt! Tilīt! Cīlīt!" viņa sauca. „Celieties tūlīt augšā!" Un peļu meitenes viena pēc otras izlēca paklausīgi no gultas un meklēja savus bruncīšus. Tikai Rūsiņam, peļu Lavīzes vienīgajam dēlam, bija ļoti ciets miegs. Viņu vajadzēja ilgi purināt, līdz tas atmodās. Bet citādi Rūsiņš bija ļoti kārtīgs peļu puika.
. „Ģērbjieties visi labi ātri!" peļu Lavīze teica. „Jums jāsteidzas uzmeklēt visus tos vienpadsmit zirnekļus, kuriem es šorīt liku izvākties no logu rūtīm. Zirnekļi droši vien vēl nav nekur tālu aizgājuši. Viņiem jābūt tepat tuvumā. Skrieniet ātri zirnekļiem pakaļ."
Tad peļu Lavīze notecēja atkal lejā un pavēstīja Labrencim, ka aizsūtījusi visus savus bērnus, lai tie lūgtu zirnekļus atgriezties.
Labrencis patreiz āva kājās savas kurpes ar garajiem purniem. Viņš valkāja tādas kurpes tāpēc, ka baidījās no varžacīm.
Labrencis vēl aizvien izskatījās ļoti neapmierināts. Lai gan peļu Lavīze bija pagatavojusi ļoti garšīgas brokastis, tās Labrencim šoreiz nemaz negāja pie sirds. Viņš visu laiku domāja par zirnekļiem un pat lasīt Labrencim šodien nemaz nepatika.
Bija jau pienācis pusdienas laiks, kad peļu Rūsiņš beidzot pabāza galvu pa durvju šķirbu un pavēstīja Labrencim:
„Zirnekļi ir jau atpakaļ. Mēs viņus panācām pie paša kaņepju meža."
„Vai ir visi vienpadsmit?" rūķis jautāja, izņemdams pīpi no mutes.
„Nē, tikai desmit!" pelēns teica, noglaudīdams savas dīgstošās ūsiņas. Visi vienpadsmit zirnekļi esot gājuši garā rindā cits aiz cita un dziedājuši sēru dziesmu, bet pašā priekšgalā čāpojis tas vecais, resnais, kurš Labrenča istabā dzīvojis augšējā rūtī. Uz muguras viņš rūpīgi nesis pašaustā lakatā ievīstītus diegu kamoliņus un negribējis ielaisties ar peļu bērniem nekādās sarunās, tik dusmīgs viņš bijis. Visi citi zirnekļi esot atgriezušies atpakaļ, tikai vecais resnais turpinājis savu ceļu tālāk un pazudis kaņepju mežā. Viņš nevarot piedot, ka peļu Lavīze viņu izmetusi no tēvutēvu dzīves vietas. Viņš nekad vairs nenākšot atpakaļ. Bet pārējie zirnekļi esot jau pārnākuši un nosprieduši dzīvot bēniņos, lai netraucētu Labrenci, jo peļu Lavīze sakot, ka Labrencis samaitāšot acis, ja zirnekļi aizklāšot ar saviem tīkliem viņa logu. Labrencim taču visu dienu esot jāskatās savās grāmatu skudriņās, un tās esot tik sīkas un maziņas. Lai gan Rūsiņš bija diezgan gudrs peļu puika, to viņš tomēr vēl nezināja, ka tās skudriņas bija burti.
Kad Rūsiņš visu to bija izstāstījis, tad viņš pameta ar asti gaisā priecīgu loku un uzskrēja bēniņos paskatīties, kā tur iekārtojušies pārnākušie zirnekļi.
Bet Labrencis vēl aizvien bija ļoti saīdzis un neapmierināts. Viņš vēl vienmēr domāja par veco, resno zirnekli. Kā gan peļu Lavīze uzdrošinājās aizdzīt zirnekļus bez Labrenča atļaujas! Tas taču bija ļoti nepareizi darīts! Un Labrencis sāka jau nožēlot, ka pieņēmis savā mājā peļu Lavīzi.
Arī pati peļu Lavīze bija ļoti noskumusi. Viņa taču bija gribējusi tikai labu. Viņa gribējusi saudzēt Labrenča acis, un nu iznāca tik slikti! Resnais zirneklis neatgriezās, un Labrencis bija dusmīgs. Un ja nu viņš atlaiž no vietas nabaga peļu Lavīzi!… Kur lai viņa iet, kur lai viņa paliek ar saviem četriem nepieaugušajiem bērniem! Un pele noraudāja vienu otru rūpju pilnu asaru savā pakulu priekšautā…
Bet Labrencis, tas sēdēja atzveltnes krēslā, pīpēja, laida gaisā mazus dūmu gredzentiņus un domāja par veco zirnekli.
„Kling-ling-ling," ieskanējās maigi un patīkami. Tad atvērās durvis un istabā ielēca zvirbuļu Tomiņš.
„Labdien!"Tomiņš nočiepstēja un sniedza Labrencim savu spārna galu. Tad Tomiņš uzlēca uz krēsla un pārsteigts skatījās uz visām pusēm.
„Cik tagad jauki pie tevis izskatās," zvirbulis izbrīnījies teica, „pavisam citādi kā agrāk. Man tagad te ļoti patīk!"
Kāda Labrencim tagad esot tīra grīda, nekur neesot neviena putekļa un pat zvanam pie durvīm esot reiz ielikta jauna mēle.
Skat, kas par skaistām vijolītēm esot ieliktas tanī zilajā māla podā uz galda! Un rūtīs vairs neesot redzams neviens zirneklis. Tie taču nemaz neesot bijuši piemīlīgi kustoņi!
Peļu Lavīze bija ietecējuši istabā un aplēja Labrenča
kaktusus, kuri auga katrs savā podā. Viņa visu dzirdēja, bet izskatījās tā kā nokaunējusies. „Tev ir tik laba kalpone," zvirbulis teica, atspiedis muguru pret krēsla atzveltni un sakrustojis iztieptās kājas.
„Hm!" Labrencis norūca un pēc laiciņa atkaclass="underline" „Hm!"
Tad peļu Lavīze ietecēja atkal virtuvē, un, kad viņa nāca atpaka|, tad uz kādas biezas dadžu lapas nesa kaut ko pavisam negaidītu. Tas bija medus! Brīnišķīgs dzidrs medus mazās šūnu kanniņās!
„Lūdzu, mielojieties!" pele teica, nolikdama medu uz apaļā galda. Tad viņa nosūkāja savas ķepiņas, kuras bija tā kā drusku apķepušas ar medu, un pateica, ka viņai esot tuva pazīšanās ar kādu turīgu zemes biti, kura dzīvojot aiz mazā zemeņu kalniņa tanī vietā, kur augot blakām divi
deviņvīru spēki.
„Bite apsolīja man šad un tad iedot pa druskai medus," peļu Lavīze vēl piebilda.
Labrencis no pārsteiguma braucīja savu garo bārdu. Bet zvirbulis teica:
„Ak, kas tev par labu kalponi! Cita būtu to medu pati noēduši. Es arī sev labprāt vēlētos tādu kalponi!"
Labrencim medus garšoja par visu vairāk pasaulē. Viņš paskatījās uz peļu Lavīzi, pasmīnēja un teica: