„Ak, cik nesmuki!" Labrencis iesaucās. «Izmaitāja visu vēstuli!" To dzirdot, stārķu Tenim palika pavisam bēdīgs knābis. Labrencis gribēja dusmoties, bet, paskatījies uz stārķu Teni un ievērojis, cik tas kļuvis bēdīgs, Labrencim palika viņa žēl.
„Nu, nekas," viņš mierinādams teica, „var būt, ka Drostala neko neteiks par to tintes traipu!"
Kad vēstule bija uzrakstīta, tad Labrencis to nolasīja visiem priekšā, un vēstule bija tāda:
Stārķu Drostalai Tālajos Dienvidos
Šo vēstuli Tev sūta Tavs stārķu vīrs. Viņš liek teikt, ka esot labi pārceļojis pāri jūrām un turoties pie labas veselības. Viņš cer, ka Tev vienmēr vēl ir tikpat balts viduklis un tikpat spoži melnas astes spalvas. Ja Tavs spārns ir jau sadzijis, tad nākošo vasaru arī Tu varēsi lidot šurpu.
Vecā ligzda vēl vienmēr ir ozolā. Tikai nākamgad tā būs pamatīgi jāpārbūvē, lai olas nebirtu cauri. Zvirbuļu Tomiņš sūta Tev čiepstošus sveicienus, un šo vēstuli raksta rūķu Labrencis ar zoss spalvu. Bet to lielo tintes traipu, kas redzams pašā lapas vidū, to uzmeta tavs vīrs pats ar savu knābi.
Kad vēstule bija nolasīta, tad Labrencis jautāja, kā stārķu Tenis esot ar to apmierināts. Nu, protams, ka stārķu Tenis bija apmierināts. Viņš pateicīgi nolieca galvu Labrenča priekšā, tad paņēma vēstuli zem spārna un aizsteidzās uz pastu.
Bet zvirbuļu Tomiņš vēl palika pie Labrenča. Tomi ņš pēc dabas bija stipri pļāpīgs. Ja viņš aizgāja kaut kur ciemos, tad runāšanu vis tik ātri nevarēja nobeigt. Labrencis gan šad un tad ar ilgošanos sāka skatīties uz savu grāmatu, ko viņš šodien bija sācis lasīt. Bet nevarēja jau Tomiņam tā vienkārši pasacīt, lai viņš iet projām. Zvirbulis bija taču viesis, un pret viesiem bija jāizturas ļoti pieklājīgi.
Zvirbuļu Tomiņš atlaidās ērti pret krēsla atzveltni un sāka stāstīt par saviem tēva un mātes radiem. Tēva māsas meitai esot viens dēls tāds nepadevies: viņam esot pavisam baltas spalvas. Visi par viņu zobojoties un saucot par balto zvirbuli. Un Tomiņa tēvocis — tas esot no šejienes aizlidojis un nometies uz dzīvi pilsētā. Viņš esot atsūtījis savu fotogrāfiju un izskatoties pēc pilsētas kunga.
Kad zvirbuļu Tomiņš beidzot bija izstāstījis visus jaunākos notikumus, tad viņš brīdi atspieda galvu uz spārna, pārdomāja, vai tik vēl nebija kaut kas tāds pāri palicis, ko viņš būtu aizmirsis pastāstīt. Bet Labrencis izņēma pīpīti no savu rūtaino bikšu kabatas un laida gaisā dūmu gredzenus. Zvirbulis tādus vēl nekad nebija redzējis. Viņš ļoti brīnījās, plati iepletis savu knābi.Tā pagāja apmēram kāda pusstunda.
Tad negaidot ieskanējās durvju zvans: stārķu Tenis bija atkal atnācis atpakaļ.
„Vai tu vēstuli jau nosūtīji?" jautāja zvirbuļu Tomiņš.
„Nosūtiju!" stārķu Tenis teica.
Tad Labrencis lūdza stārķi atsēsties atzveltnes krēslā un jautāja — vai tik viņš neesot aizmirsis uzlīmēt pastmarku.
Nē, stārķu Tenis neko nebija aizmirsis un visu bija pareizi izdarījis. Cerams, ka Drostala drīz vien saņemšot viņa vēstuli.
Pati viņa gan nemākot lasīt. Bet Drostalai esot labi pazīstams kāds ļoti izglītots papagailis. Viņš protot pat cilvēku valodu. Tas Drostalai droši vien varēšot nolasīt arī vēstuli.
Jā, bet stārķu Tenis tagad esot atnācis pie Labrenča ar vienu lielu lūgumu: vai Labrencis nevarētu iemācīt Tenim lasīt un rakstīt? Tad stārķu Tenis pats varētu palūgt kādai zosij vienu spalvu un pats uzrakstīt savai Drostalai vēstuli. Tas būtu tik jauki un patīkami. Protams, stārķu Tenis jau negribot neko par velti. Pašreiz viņam gan nekas tāds neesot iekrāts, tā jau reizēm gadoties, ja neesot sievas, kas vadītu saimniecību. Bet nākošo pavasari, no dienvidiem šurpu laižoties, stārķu Tenis varētu paņemt līdzi vienu otru ļoti labu mantu. Varbūt Labrencim patiktos kāds cukurots dienvidu auglis?
Nu, protams, ka Labrencim tāds patiktu. Viņš ļoti mīlēja visu, kas bija salds. Un tā arī Labrencis apsolījās izmācīt stārķu Teni lasīt un rakstīt. Tikai mācīšanos
vajadzēšot sākt jau visā drīzumā, lai līdz tam laikam, kad stārķiem pienāktu aizceļošanas brīdis, Tenim visa rakstīšanas un lasīšanas gudrība jau botu iedota.
Zvirbuļu Tomiņš visu laiku ziņkārīgi klausījās. Tad pēkšņi viņš nolēca no sava sēdekļa un skaļi iečiepstējās:
„Man ir atkal ideja! Viena laba ideja! Viena brīnišķīga ideja!"
„Nu?" Labrencis jautāja, vēl aizvien laizdams gaisā smaržīgus dūmu mākonīšus.
„Tu varētu dibināt skolu!" zvirbulis teica. „Tavā skolā nāktu mācīties visi zvēri un putni, jo mūsu apvidū vēl neviens neprot ne lasīt, ne rakstīt."
„Tiešām laba ideja!" stārķu Tenis teica un piekrītoši pamāja ar galvu. Pēc stārķa domām Labrencis jau esot sevī sadzinis tik daudz gudrību, ka tas esot pārāk daudz tik mazam rūķim, kāds esot Labrencis. Viņam nu vajadzētu no tās gudrības sākt dot kaut ko arī citiem!
„Hm," Labrencis domīgi nokrekšķinājās, „hm, hm!"
Tad peļu Lavīze pavēra durvis, pabāza galvu un pazemīgi jautāja:
„Vai mani bērni arī drīkstētu iet tanī skolā? Es ļoti gribētu, lai mani bērni būtu gudri!"
„Jā, jā!" zvirbulis čiepstēja. „Skola ir jādibina katrā ziņā. Pieteiksies daudz skolnieku!"
„Dibini, dibini!" stārķis klabināja.
Es skriešu un paziņošu visiem!" zvirbulis iesaucās. „Visi nāks skoloties, un mūsu apvidū būs tie gudrākie dzīvnieki pasaulē!"
„Nu jā!" Labrencis beidzot teica, glaudīdams savu bārdas galu. „Būs tomēr tā skola jādibina. Nav jau vērts lasīt tās grāmatas un krāt tās gudrības tikai sev vienam!"
«Pilnīgi pareizi!" stārķu Tenis piekrita. «Gudrības ir vajadzīgas arī citiem!"