Kad piedzimu, tētis tikko bija sācis studēt jurisprudenci un mums trūka naudas. Mamma nesūdzējās. Viņai bija divi mērķi. Pirmais - atrast man un māsai derīgas nodarbības. Slaistīšanos mūsu ģimenē nosodīja. Otrais - sameklēt veidu, kā pelnīt naudu.
Ģimenes vakariņu laikā mēs bieži runājām par biznesu. Es zinu, ka citi vecāki nestāsta bērniem par savu darbu un neapspriež ar viņiem savas problēmas. Taču esmu pārliecināts, ka viņu bērni nekad īsti neatskārtīs naudas vērtību. Un dažkārt, nonākuši reālajā pasaulē, viņi nespēs pārvarēt grūtības. Mēs zinājām, kāda ir reālā pasaule. Mēs ar māsu Lindi palīdzējām mammai, kad viņa strādāja pie projektiem. Tas bija jauki un radīja kopīgā darba gaisotni mūsu ģimenē.
Esmu centies audzināt Holiju un Semu tādā pašā garā, lai gan man paveicies tādā ziņā, ka man bija vairāk naudas, nekā vecākiem. Es vēl aizvien uzskatu, ka mammas audzināšanas metodes bija ļoti labas, un ceru, ka Holija un Sems zina naudas vērtību.
Mamma darināja mazas koka kārbiņas salvetēm un papīrgrozus. Viņas darbnīca atradās dārza šķūnī, bet mūsu uzdevums bija viņai palīdzēt. Mēs izkrāsojām viņas darinājumus, bet pēc tam salikām tos kaudzītēs. Tos pasūtīja pazīstamais un lepnais veikals "Harrods" un preču apgrozījums pieauga. Brīvdienās mamma izīrēja istabas franču un vācu studentiem. Cītīgs darbs un patiess prieks bija mūsu ģimenes raksturīgās iezīmes. Mātesmāsai, krustmātei Klērai, patika Velsas melnās aitas. Viņai ienāca prātā nodibināt firmu, kas pārdod krūzes ar melnās aitas attēlu uz tām, ciema sievas sāka adīt džemperus ar aitu siluetiem. Darbs firmā veicās ļoti labi, un tā joprojām nes krietnu peļņu. Pēc vairākiem gadiem, kad es jau vadīju kompāniju "Virgin Records", krustmāte Klēra man piezvanīja un sacīja, ka viena no viņas aitām sākusi dziedāt. Es nesmejos. Viņas idejās bija vērts ieklausīties. Es devos uz ciemu un - pilnīgi nopietni - visur staigāju šai aitai nopakaļ ar ieslēgtu magnetofonu. "Baa Baa Black Sheep" kļuva par hitu un ceturto pieprasītāko skaņdarbu.
Esmu veicis ceļu no maza biznesa dārza šķūnī līdz visā pasaulē pazīstamai kompānijai "Virgin". Risks ir palielinājies, bet es kopš bērnības esmu apguvis prasmi būt drosmīgs savos darījumos un idejās. Lai gan uzmanīgi visus uzklausu, joprojām paļaujos uz saviem spēkiem un patstāvīgi pieņemu lēmumus. Es ticu sev un saviem mērķiem. Tikai vienreiz šī ticība sašķobījās. 1986. gadā "Virgin" bija kļuvusi par vienu no lielākajām Lielbritānijas privātajām kompānijām ar 4000 darbiniekiem.
Pārdošanas apjoms bija pieaudzis līdz 60 procentiem, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Man ieteica pārveidot kompāniju par atklātu akciju sabiedrību un sākt pārdot akcijas. Divi partneri, kas mani labi pazina, nebija sajūsmā par šādu ieteikumu. Viņi teica, ka man nepatikšot zaudēt kontroli pār kompāniju. Taču baņķieri apgalvoja, ka tā esot lieliska ideja. Ja mēs to īstenošot, iegūšot daudz lielāku kapitālu. Citas lielās privātās kompānijas, tādas kā "Body Shop" un "Sock Shop" jau bija kļuvušas par atklātām akciju sabiedrībām, un tām veicās lieliski.
Baņķieru mudināts, es beidzot izlēmu un piedāvāju "Virgin" akcijas fondu biržā. Aptuveni 70 000 cilvēku uzreiz pieteicās pirkt akcijas pa pastu. Tie, kuri nokavēja, stājās Sitijā rindā, lai nopirktu akcijas tieši biržā. Es nekad neaizmirsīšu, kā gāju gar šo garo rindu un pateicos cilvēkiem par to, ka viņi mums tic. Biju dziļi aizkustināts, dzirdot viņu teikto: "Šogad mēs nebrauksim atvaļinājumā, bet esam nolēmuši ieguldīt mūsu ietaupījumus kompānijā "Virgin"" un "Mēs paļaujamies uz tevi, Ričard".
Drīz vien es sāku izjust riebumu pret Sitijā notiekošo. Tas nebija man pa prātam. Tagad, lai apspriestu ar saviem biznesa partneriem, ar kādām rokgrupām noslēgt līgumus, man bija jālūdz atļauja direktoru padomei. Daudziem no viņiem nebija ne mazākā priekšstata, kas ir mūzikas bizness. Viņi nesaprata, kā ieraksts, kas kļuvis par hitu, diennakts laikā var nopelnīt miljonus. Lai parakstītu līgumu ar kādu dziedātāju agrāk, nekā to bija izdarījuši mūsu sāncenši, man četras nedēļas bija jāgaida kārtējā direktoru padomes sanāksme. Taču tolaik jau bija par vēlu kaut ko mainīt. Dažkārt nācās dzirdēt tādus izteicienus kā, piemēram: "Līgums ar "Rolling Stones"? Manai sievai viņi nepatīk. Dženeta Džeksone? Kas tā tāda?"
Es vienmēr esmu ātri pieņēmis lēmumus un ņēmis vērā savu intuīciju, bet tagad gluži vai smaku nost. Taču nepatīkamākais bija tas, ka vairs nejutu, ka stāvu stingri uz kājām. Mūsu peļņa divkāršojās, bet kompānijas "Virgin" akciju cena pazeminājās, un mani pirmoreiz mūžā pārņēma depresija. Tad fondu birža piedzīvoja bankrotu. Akciju cena strauji kritās. Tā nebija mana vaina, bet šķita, ka tieši es esmu iegāzis cilvēkus, kuri bija nopirkuši kompānijas "Virgin" akcijas. Daudzi no viņiem bija draugi, ģimenes locekļi, mūsu kompānijas darbinieki. Taču vairums bija to, kuri, tāpat kā laulātais pāris, kas atteicās no ceļojuma, bija atdevuši mums savus ietaupījumus. Un es nolēmu: izpirkšu visas akcijas par tādu cenu, par kādu cilvēki bija tās iegādājušies. Man nebija jāmaksā tik augsta cena, bet es negribēju pievilt cilvēkus. Es personiski paņēmu 182 miljonus sterliņu mārciņu lielu aizdevumu bankā, tomēr tas bija to vērts, jo runa bija par manu labo vārdu un manu brīvību.
To dienu, kad "Virgin" atkal kļuva par privātu kompāniju, varēja salīdzināt ar veiksmīgu atgriešanos no brauciena ar motorkuteri vai nosēšanos pēc lidojuma ar gaisa balonu. Jutu milzīgu atvieglojumu. Es atkal biju kapteinis uz sava kuģa un noteicējs par savu likteni.
Es ticu sev. Ticu rokām, kas strādā, prātam, kas domā, un sirdīm, kas mīl.
6. IZBAUDI KATRU MIRKLI!
Mīli dzīvi un dzīvo pilnvērtīgi!
Izbaudi katru mirkli!
Pārdomā savu dzīvi!
Izmanto ikvienu sekundi!
Nenožēlo izdarīto!
Bija 1997. gads. Gatavojos doties lidojumā karstā gaisa balonā apkārt zemeslodei. Pirms doties projām, uzrakstīju garu vēstuli saviem bērniem - gadījumā, ja neatgrieztos. Vēstule sākās ar vārdiem: "Mīļā Holij un Sem, dzīve dažkārt šķiet nereāla. Šodien cilvēks ir dzīvs, vesels un mīlošs, bet nākamajā dienā viņa var nebūt. Jūs abi zināt, ka es vienmēr esmu gribējis dzīvot pilnasinīgi..."
Uzrakstīju šo vēstuli katram gadījumam - ja notiks visļaunākais. Mēs startējām rītausmā no Marrākešas pilsētas Marokā. Pēc divpadsmit stundām katastrofa - nokrišana Atlasa kalnos un bojāeja liesmās - šķita neizbēgama. Runā, ka cilvēks dažās pēdējās sekundēs pirms nāves izdzīvo visu savu mūžu. Ar mani nekas tamlīdzīgs nenotika. Es domāju tikai par vienu: ja izglābšos, nekad vairs nelidošu. Mēs cīnījāmies visu nakti, lai noturētu balonu gaisā. Rītausmā nonācām virs tuksneša, kur varējām droši nolaisties.
Mēs dreifējām uz Zemi, bet es apsēdos uz lidgroza stikla jumta un raudzījos uz brīnumaini zeltaino rītablāzmu, kas apņēma tuksnesi. Tā bija diena, kuru nebiju cerējis jebkad ieraudzīt, tādēļ arī saule, kas pamazām sasildīja gaisu, šķita pasakaina. Atskārtu, ka smagā cīniņā gūtais ir daudz vērtīgāks par to, kas nāk viegli. Un tas man atgādināja: izbaudi katru mirkli.