"Kādēļ?" jautāja Maiks.
Es paskaidroju, ka daudzas rokgrupas vispār neienes mums nekādu naudu.
"Tātad es finansēju visu jūsu darbību?" viņš jautāja.
Es piekrītoši pamāju ar galvu. "Kopumā jā." Man šķita, ka Maikam būs patīkami uzzināt, cik daudziem mūziķiem viņš sniedz atbalstu.
Bet tas viņu ļoti aizkaitināja. "Es netaisos dāvāt naudu, lai jūs izšķiestu to visādiem draņķiem," viņš paziņoja. "Jūs varat atļauties maksāt man vairāk."
Ārkārtējā sapulcē es pateicu, ka mēs esam likuši uz spēles visu, paļaujoties uz vienu dziedātāju. Mums ir jānoslēdz līgums ar jauniem mūziķiem un dziedātājiem. Mums vajag vairāk jaunu hitu, lai vienmērīgāk sadalītu risku un palielinātu kompānijas ieņēmumus.
Kens Berijs jau bija izdarījis visus aprēķinus. "Man ir skaidrs, ka mums jātiek vaļā no visiem izpildītājiem, izņemot Maiku Oldfīldu," viņš teica.
Es zināju, ka mēs varētu šā tā iztikt un pelnīt naudu ar vienu Maiku Oldfīldu, tomēr mani uztrauca tas, ka līdz ar to mēs aizvien paliktu maza kompānija. Ja viņa diskus vairs nepirks, mēs tūdaļ noiesim dibenā. Es pateicu Kenam, ka mums jānoslēdz līgums ar jaunu grupu - turklāt nekavējoties!
Lai ietaupītu naudu, galēji samazinājām visus izdevumus: pārdevām savas automašīnas, slēdzām baseinu mūsu muižā, neizmaksājām sev algu. Bet tas viss nebija sarežģīti. Daudz grūtāk bija zaudēt mūziķus un darbiniekus. Tomēr, lai pastāvētu, mums tas bija jādara. Beidzot izķepurojāmies, parakstījuši līgumu ar grupu "Sex Pistols". Tā bija pirmā grupa, kas sāka spēlēt pankroku , un šis virziens kļuva par jaunu vispārēju aizraušanos.
Tad notika kāds jocīgs atgadījums. Kad bijām lauzuši līgumu ar Deivu Bedfedu, kas sacerēja lielisku mūziku, viņš uzrakstīja man ļoti laipnu vēstuli, piebilzdams, ka saprotot mūsu stāvokli. Vēstulei bija vairākas lappuses, un tā bija ļoti draudzīga un pieklājīga. Turklāt viņš bija aizrakstījis arī Maikam Oldfīldam, taču šoreiz lamādams mani pēdīgiem vārdiem. Diemžēl, ievietodams vēstules, Deivs bija sajaucis aploksnes!
Cilvēki man bieži jautā, kā es tik daudz laika varot atvēlēt piedzīvojumiem visā pasaulē. Un es atbildu: ja esi izvēlējies īstos cilvēkus, vari pilnībā paļauties uz viņiem, zinot, ka tavā prombūtnē viss noritēs, kā nākas. 1987. gadā, kad padomē norisa sīva cīņa par kompānijas "EMI" pirkšanu, man bija jādodas prom. Es biju piekritis lidot ar Pēru gaisa balonā pāri Atlantijas okeānam, un laiks pieturējās jauks. Ja mēs atteiktos no lidojuma, varētu palaist garām izdevību. Es aizbraucu, zinādams, ka atstāju uzticamus cilvēkus sarunām par līguma noslēgšanu. Tomēr, ņemot vērā to, ka risks aiziet bojā lidojuma laikā bija pietiekami liels, sarunas tika atliktas, līdz es atgriezīšos - ja vispār atgriezīšos.
1987. gada biržas viesulis bija aizmēzis visus mūsu sapņus nopirkt kompāniju "EMI". Birža bankrotēja, un mūsu akciju vērtība samazinājās. Bankas neticēja, ka stāvoklis var uzlaboties, un nepiešķīra mums nekādus aizdevumus. Galu galā biju spiests aizmirst par kompānijas "EMI" pārņemšanu. Dīvainā kārtā "British Airways" aviolīnijas "netīro spēlīšu" laikā, kad centos saglabāt savu aviolīniju, biju spiests kompānijai "EMI" pārdot kompāniju "Virgin Music" par pusmiljardu sterliņu mārciņu. Tā bija viena no skumīgākajām dienām manā mūžā - taču biznesā dažkārt jāpieņem ļoti skaudri lēmumi. Ja aviolīnija izputētu, simtiem cilvēku zaudētu darbu. Tomēr ieņemtais pusmiljons sterliņu mārciņu garantēja mūsu finansiālo drošību ilgam laikam un sniedza man iespēju uzsākt jaunu biznesu. Arī kompānijas "Virgin Music" stāvoklis bija stabils. Taču galvenais - bija saglabājusies firma un neviens nebija zaudējis darbu.
Ja man jautātu, kam ticu visvairāk, es atbildētu: savai ģimenei. Es nelokāmi ticu tai. Zinu, ka dažkārt cilvēki šķiras, - tas gadījies arī ar mani. Zinu arī to, ka daži cilvēki dzīvo vientulībā. Taču tuvi draugi arī ir kā ģimene. Mums visiem nepieciešams atbalsts un palīdzība. Lai gan esmu iemācījies stāvēt stingri uz kājām, bez ģimenes un draugu uzticības neko nebūtu sasniedzis.
8 - The EMI Group (The Electric and Musical Industries Ltd) - britu mūzikas kompānija, kas tika dibināta 1931. gadā, sākumā bija skaņu ierakstu studija, tagad ir viena no pasaulē lielākajām kompānijām.
8. RESPEKTĒ CITUS CILVĒKUS!
Esi pieklājīgs un cieni citus cilvēkus!
Izturies godprātīgi!
Sargā savu labo vārdu!
Esi godīgs, slēdzot ikvienu darījumu!
Kompānijas "Virgin Music" pastāvēšanas pašā sākumā reiz vedu sarunas ar dažiem japāņu biznesmeņiem. Viņi izturējās ļoti pieklājīgi pret jaunekli, kas bija ģērbies svīterī un džinsos un kam turklāt nebija naudas. Viņi iemācīja man to, cik svarīgi biznesā turēt acis vaļā, uzmanīgi klausīties un būt pieklājīgam. Viņi apgalvoja, ka nekad nevarot zināt, kas uz tevi skatās un tevī klausās. Cilvēki runā. Baumām ir paradums nonākt pie tiem, par kuriem tiek baumots.
Man pašam gadījies to piedzīvot. Reiz steidzos uz kādu sanāksmi. Es kavējos, tādēļ paķēru dažus dokumentus un ielēcu taksometrā. Šoferis izrādījās ļoti runīgs vīrs. Viņš teica: "Es tevi pazīstu! Tu esi Diks Brensons. Tev pieder skaņu ierakstu firma"
"Jā, tā ir," es teicu.
"Redz, kā man laimējies. Pats misters Brensons manā taksī!"
Es cerēju, ka viņš aizvērsies un ļaus man beidzot pārskatīt līdzpaņemtos dokumentus, bet šoferis nerimās. Viņš teica, ka pa dienu sēžot pie stūres, bet vakaros spēlējot rokgrupā bungas. Šoferis apvaicājās, vai es gribētu noklausīties kaseti ar viņa ierakstu. Sirds man vai pamira. Cilvēki vienmēr pabāž man savus ierakstus, cerot, ka kļūs populāri.
Es negribēju būt rupjš, tādēļ teicu: "Labprāt."
"Nē, tu izskaties noguris. Bet vai zini ko? Mana mamma dzīvo tepat tuvumā. Viņa būtu priecīga ar tevi iepazīties. Ieskriesim pie viņas un iedzersim tasi tējas."
"Nevaru, es jau tā kavējos..." aši atbildēju.
"Es pieprasu, tēvoc. Tase tējas ir tieši tas, kas tev vajadzīgs." "
Paldies," es vārgā balsī sacīju.
Kad jau bijām piebraukuši pie mājas, šoferis ieslēdza savu kaseti. Es izdzirdu vārdus, kas plūda no skaļruņiem: "I can feel it, coming in the air tonight..." Tad viņš izlēca no priekšējā sēdekļa un atvēra man durvis. Taksometra šoferis bija Fils Kolins, kas smējās, vēderu turēdams.
Kad veidoju savu realitātes šovu "Miljardu mantinieki", izmantoju no Fila aizgūto ideju. Es pārtapu par vecu taksometra šoferi un vadāju jaunos dalībniekus uz muižu, kur notika filmēšana. Abām ausīm klausījos, ko viņi runā aizmugurējā sēdeklī. Ievēroju arī to, kā viņi izturas pret vecu vīru, kas nespēj panest viņu smagos čemodānus. Līdz ar to es - dalībniekiem par lielu sarūgtinājumu - daudz ko par viņiem uzzināju.
Respektēt cilvēkus nozīmē cienīt ikvienu no viņiem, ne tikai tos, uz kuriem gribi atstāt iespaidu.
Japāņi spēj gaidīt 200 gadus, līdz tiks sasniegts viņu kompānijas ilgtermiņa mērķis. Viņi necer uz ātru peļņu. Viņiem patīk lēna, bet stabila izaugsme. Reiz es meklēju finanšu partneri kompānijai "Virgin Music". Mēs vedām sarunas ar daudziem amerikāņiem. Viņi bija ar mieru investēt, taču vienlaikus vēlējās praktiski iesaistīties kompānijas vadībā. Mums ir savs darba stils, tādēļ mēs meklējām neuzkrītošu partneri. Mēs zinājām: ja partneris būs pārāk aktīvs, viņš var izraisīt konfliktus. Es atcerējos Japānas biznesmeņus, kuri pirms vairākiem gadiem bija tik laipni izturējušies pret mani, un mēs pievēršamies Austrumiem. Es apvaicājos kādam japāņu biznesmenim, kas bija ieradies uz pārrunām ar mani, kā viņš iztēlojas mūsu kopējo darbu.