— Uzmanīgi! Man ir slapjas rokas! Es patlaban mazgāju traukus. Ak, mēs nabaga sievietes!
Tad visi kopā iegāja istabā. Emīlam bija jāapsēžas uz dīvānā. Vecmāmiņa un krustmāte Marta aplūkoja viņu kā nezin kādu Ticiāna gleznu.
— Vai dabūji naudu? Ponija Cepurīte apvaicājās.
— Skaidrs! Emils attrauca, izvilka visas trīs naudas zīmes no kabatas, iedeva vecmāmiņai simt divdesmit markas un sacīja: — Te, vecmāmiņ, būs tā nauda. Māte sūta tev sirsnīgus sveicienus. Un lai tu nedusmojoties, ka pēdējos mēnešos nekā nav sūtījusi. Bet ar darbu sevišķi labi negāja. Toties šoreiz ir vairāk nekā citkārt.
— Es tev ļoti pateicos, mans labais bērns, — vecā sieviete atbildēja un, sniegdama viņam divdesmitmarku zīmi atpakaļ, piebilda: — Tas ir tev! Tāpēc ka tu esi tik krietns detektīvs.
— Nē, es to neņemšu. Man jau ir no mātes vēl divdesmit markas kabatā.
— Emīl, vecmāmiņai jāklausa. Tūliņ bāz kabatā!
— Nē, es neņemšu.
— Cilvēkbērns! — Ponija Cepurīte iesaucās. — Man tas nebūtu divreiz jāsaka!
— Nē, nevajag.
— Vai nu tu ņemsi, vai ari es aiz lielām dusmām dabūšu reimatismu, — vecmāmiņa pavēstīja.
— Aši noliec naudu! — krustmāte Marta sacīja un bāza viņam naudu kabatā.
— Ja nu jūs tik ļoti gribat, — Emīls nopūtās. — Es pateicos, vecmāmiņ.
— Man jau jāpateicas, man jāpateicas, — viņa atbildēja un noglauda Emīla matus.
Tad Emīls pasniedza puķu pušķi. Ponija atnesa vāzi. Bet, kad puķes bija iztītas, viņi nezināja, smieties vai raudāt.
— Gluži kā žāvēti salāti, — Ponija noteica.
— Kopš vakardienas stāvējušas bez ūdens, — Emīls skumīgi paskaidroja. — Nav nekāds brīnums. Kad mēs ar māti vakarrīt puķes pirkām, tās bija vēl pavisam svaigas.
— Ticu jau, ticu, — vecmāmiņa sacīja un ielika novītušās puķes ūdenī.
—■ Varbūt vēl atspirgs, — krustmāte Marta mierināja. — Tā, un tagad ēdīsim pusdienas. Tēvocis pārnāks tikai vakarā. Ponij, uzklāj galdu!
— Jā, — mazā meitene atteica. — Emīl, uzmini, kas būs?
— Nav ne jausmas.
— Kas tev vislabāk garšo?
— Makaroni ar šķiņķi.
— Redzi nu! Tad jau tu zini, kas būs!
īstenībā Emīls jau iepriekšējā dienā bija ēdis makaronus ar šķiņķi. Bet, pirmkārt, mīļāko ēdienu var paciest gandrīz katru dienu. Un, otrkārt, Emīlam likās, ka kopš pēdējām pusdienām Neištatē pie mātes pagājusi vismaz nedēļa. Un viņš tā uzklupa makaroniem kā pašam Grundeisa Millera Kīslinga kungam.
Pēc pusdienām Emīls un Cepurīte izgāja laukā uz ielas, jo zēns gribēja izmēģināt Ponijas mazo, niķelēto divriteni. Vecmāmiņa atlaidās uz dīvāna. Krustmāte Marta cepa krāsnī ābolkūku. Viņas ābolkūkas slavēja visa ģimene.
Emīls braukāja pa Sūmaņa ielu. Cepurīte joza viņam nopakaļ, turēdamās pie sēdekļa, un apgalvoja, ka tas esot nepieciešams, citādi brālēns nokritīšot.
Tad pie viņiem pienāca kāds policists ar portfeli un jautāja:
— Bērni, vai šeit piecpadsmitajā numurā dzīvo Heimbolai?
— Jā, — Ponija atbildēja, — tie esam mēs. Vienu brītiņu, majora kungs! — Viņa ieslēdza divriteni pagrabā.
— Vai ir kas ļauns atgadījies? — Emīls apjautājās. Viņam aizvien vēl bija jādomā par sasodīto Ješki.
— Gluži otrādi. Vai tu esi skolnieks Emīls Tišbeins?
— Jā.
— Nu, tad tu patiešām vari pats sevi apsveikt!
— Kuram ir dzimšanas diena? — Ponija apvaicājās, pienākusi klāt.
Bet policists nekā nestāstīja un gāja jau augšā pa kāpnēm. Krustmāte Marta ieveda viņu istabā. Vecmāmiņa pamodās, piecēlās sēdus un klausījās. Emīls un Cepurīte stāvēja pie galda.
— Lieta ir tāda, — policists sacīja un atdarīja portfeli. — Zaglis, kuru reālskolnieks Emīls Tišbeins šorīt lika apcietināt, ir Hanoveras bankas aplaupītājs, kas tiek meklēts jau četras nedēļas. Sis laupītājs nozadzis lielu naudas summu. Un mūsu kartotēka noskaidrojusi viņa personību. Viņš jau atzinies. Lielākā daļa naudas atrasta, tā bija iešūta viņa uzvalka oderē. Tūkstošmarku zīmes vien.
— Traks var palikt! — Ponija Cepurīte izsaucās.
— Banka, — policists turpināja, — pirms četrpadsmit dienām izsludinājusi balvu, ko saņems tas, kurš noķers zagli. Un tā kā tu, — viņš pievērsās Emīlam, — esi šo vīru notvēris, balva pienākas tev. Kriminālkomisāra kungs sūta tev sveicienu un priecājas, ka tā var atalgot tavu centību.
Tad ierēdnis izņēma no portfeļa sainīti naudas zīmju un ņēmās skaitīt tās uz galda; krustmāte Marta uzmanīgi sekoja un, kad viņš bija beidzis, pačukstēja:
— Tūkstoš markas!
— Zili brīnumi! — Ponija iesaucās. — Vienreizēji!
Vecmāmiņa parakstīja kvīti. Tad policists aizgāja. Krustmāte Marta pirms tam pielēja viņam lielu glāzi ķiršu liķiera no krusttēva skapja.
Emīls bija apsēdies blakus vecmāmiņai un nespēja pateikt ne vārda. Vecīte apskāva viņu un, galvu grozīdama, sacīja:
— Tas ir gandrīz neticami! Tas ir gandrīz neticami!
Ponija Cepurīte uzkāpa uz krēsla, diriģēja, it kā istabā
būtu vesels orķestris, un dziedāja:
— Nu ielūgsim, nu ielūgsim uz kafiju mēs zēnus visus!
— Jā, — Emīls piekrita, — to arī. Bet vispirms … īstenībā tagad taču varētu… kā jūs domājat… arī māte atbraukt uz Berlīni…
Septiņpadsmitā nodaļa
Tišbeina kundze ir ļoti uztraukusies
Nākamajā rītā Neištatē maiznieka Virta kundze piezvanīja pie frizieres Tišbeina kundzes durvīm.
— Labdien, Tišbeina kundze, — viņa teica. — Kā klājas?