Iekams nododu jums šo stāstu visā kopumā, es gribētu attēlot, kā pār mani bira atmiņu un iedomu atsevišķās daļas.
Varbūt jūs esat pietiekoši attapīgi un paši spējat no šīm daļiņām izveidot stāstu, iekams es to izstāstu? Iedomājieties, ka jums iedoti būvklucīši, no kuriem jums jāuzbūvē stacija vai baznīca, un nekāda plāna jums nav, un neviens klucītis nedrīkstētu palikt pāri!
Tas ir gandrīz kā pārbaudījums.
Brrr!
Bet atzīmes par to netiks liktas.
Paldies dievam!
Pirmais uzradas Emīls pats
Tas ir Emīls. Savā tumšzilajā svētdienas uzvalkā. Viņš to uzģērbj bez sevišķas patikas un tikai tad, ja viņam liek to darīt. Zili uzvalki nejēdzīgi ātri notraipās. Tad Emīla māte saslapina drēbju suku, iespiež zēnu starp ceļiem, tīra un sukā, un aizvien saka: «Puika, puikai Tu taču zini, ka es tev jaunu nevaru nopirkt.» Un tikai tad, kad ir jau par vēlu, viņš iedomājas, ka māte strādā cauru dienu, lai abi būtu paēduši un lai viņš varētu iet reālskolā.
Otrā — friziere Tišbeina kundze, Emīla māte
Kad Emīlam bija pieci gadi, nomira viņa tēvs, skārdnieks Tišbeina kungs. No tā laika Emīla māte frizē. Cirto matus. Mazgā veikalu jaunkundzēm un apkaimes kundzēm galvas. Bez tam viņai jāvāra ēdiens, jāuzkopj dzīvoklis un pašai jāmazgā arī veļa. Viņa ļoti mīl Emīlu un priecājas, ka var strādāt un nopelnīt naudu. Dažreiz viņa dzied jautras dziesmiņas. Dažreiz viņa ir slima, tad Emīls cep viņai un sev vēršacis. Jo to viņš māk. Arī bifšteku viņš māk izcept. Ar mērcētu baltmaizi un sīpoliem.
Trešā — ļoti svarīga kupeja
Vilciens, kurā ir šī kupeja, iet uz Berlīni. Paredzams, ka šajā kupejā jau turpmākajās nodalās norisināsies ievērojami notikumi. Šāda vilciena kupejā tomēr ir savāds iekārtojums. Gluži sveši cilvēki te sēž kopā bariņā un dažās stundās tā sadraudzējas, it kā būtu jau gadiem ilgi pazīstami. Dažreiz tas ir gluži patīkami un derīgi. Bet dažreiz arī nav. Ko var zināt, kas tie par cilvēkiem?
Ceturtais — kungs stīvajā platmalē
Neviens viņu nepazīst. Tā nu gan ir, ka par katru cilvēku, iekams viņš nav pierādījis pretējo, būtu jādomā vislabākais. Tomēr es gribētu jūs sirsnīgi lūgt, lai jūs šajā ziņā esiet mazliet piesardzīgi. Jo piesardzība, kā mēdz teikt, nekad nav lieka. Cilvēks ir labs, tā saka. Nu, varbūt tā tas ir. Taču nedrīkst šim labajam cilvēkam visu pārāk atvieglot. Citādi pēkšņi var gadīties, ka viņš kļūst ļauns.
Piektā — Emīla māsīca Ponija Cepurīte
Sī mazā meitene uz mazā velosipēda ir Emīla māsīca Berlīnē. Ponija Cepurīte ir brīnišķīga meitene, un īstenībā viņu sauc pavisam citādi. Viņas māte un Tišbeina kundze ir māsas. Un Ponija Cepurīte ir tikai iesauka.
Sestā — viesnīca Nollendorfa laukumā
Nollendorfa laukums atrodas Berlīnē. Un Nollendorfa laukumā, ja vien es nemaldos, atrodas viesnīca, kurā satiekas dažādas stāsta personas, nesniedzot cita citai roku. Bet var gadīties, ka viesnīca atrodas arī Vitenberga laukumā. Varbūt pat Fērbellina laukumā. Tas jāsaprot tā, ka es gluži labi zinu, kur tā atrodas! Bet viesnīcnieks, izdzirdis, ka es par šo notikumu rakstot grāmatu, atnāca pie manis un lūdza, lai es laukumu neminot. Protams, viņa viesnīcai, viņš teica, tas nekādu godu nedarītu, ja visi uzzinātu, ka tajā pārnakšņo «tādi» ļaudis. Tam es piekritu. Un viesnīcnieks aizgāja.
Septītais — zens ar autotauri
Viņu sauc par Gustavu. Viņam ir lieliskas atzīmes vingrošanā. Kas vēl viņam ir? Diezgan laba sirds un autotaure. Visi kvartāla bērni pazīst Gustavu un izturas pret viņu kā pret savu prezidentu. Kad viņš jož pa pagalmiem un uztaurē ar savu tauri, puikas pamet visu, drāžas pa kāpnēm lejā un jautā, kas noticis. Parasti viņš tad sadala zēnus divās futbola komandās — un viņi dodas uz laukumu. Dažkārt taure noder arī citiem mērķiem. Piemēram, kā tajā notikumā ar Emīlu.
Astotā — bankas filiāle
Lielajām bankām visās pilsētas da|ās ir savas filiāles. Ja ir nauda, tur var pirkt akcijas, un, ja ir konts, tad var izņemt naudu. Tur var izpirkt arī čekus un norēķināties ar tiem. Dažreiz tur nāk mācekļi un izsūtāmās meitenes un grib par desmit markām simt desmitfeniņu gabalus, lai viņu kasierei būtu izdošanai sīknauda. Un, kurš grib apmainīt dolārus vai Šveices frankus, vai liras pret vācu naudu, to var šeit izdarīt. Reizēm cilvēki pat naktī nāk uz banku, lai gan tur nav neviena, kas viņus varētu apkalpot. Tad viņi apkalpo sevi paši.
Devītā — Emīla vecmāmiņa
Viņa ir visjautrākā vecmāmiņa, kādu es pazīstu. Turklāt viņa visu mūžu pieredzējusi tikai rūpes vien. Dažiem cilvēkiem nemaz nav grūti būt jautriem. Turpretī citiem tas prasa lielu piepūli. Agrāk vecmāmiņa dzīvoja pie Emīla vecākiem. Tikai kad nomira skārdnieku meistars Tišbeins, viņa pārcēlās pie otras meitas uz Berlīni. Jo Emīla māte pelnīja pārāk maz, lai trīs cilvēki varētu iztikt. Tagad vecmāmiņa dzīvo Berlīnē. Un katru vēstuli, ko viņa raksta, nobeidz tā: «Man klājas labi, ceru, ka arī jums tāpat.»
Desmitā — lielā laikraksta saliktuve
Visi notikumi nonāk laikrakstā. Tikai tiem jābūt mazliet neparastiem. Ja kādam te|am ir četras kājas, tad šis te|š, protams, nevienu neinteresē. Bet, ja tam ir piecas vai sešas — un tas kādreiz gadās! — tad pieaugušie pie brokastgalda labprāt izlasa par šādu teļu avīzē. Ja Millera kungs ir krietns cilvēks, tad par viņu neviens neliekas ne zinis. Bet, ja Millera kungs pielej pienam ūdeni un šo suslu pārdod kā saldu krējumu, tad viņš iekļūst avīzē. Tur nu nekas nelīdz. Vai jūs kādreiz naktī esat gājuši garām laikrakstu spiestuvei? Tur skan un klab, un dārd, ka visas sienas trīc.