— Jā, bet tikai tad, ja tu man to uzliec galvā.
Lote uzspiež vainadziņu uz Luīzes cirtām. Tad viņa pamāj ar galvu un piebilst:
— Skaisti!
Abas līdzīgās meitenītes nu sēž pļavā blakus, ir gluži vienas, klusē un viena otrai bikli uzsmaida. Tad Luīze dziļi ievelk elpu un jautā:
— Vai tu uz mani vēl dusmojies? Lote papurina galvu.
Luīze skatās zemē un izgrūž:
— Tas nāca tik pēkšņi. Autobuss! Un tad tu! Tādas izbailes!
Lote pamāj.
— Tādas izbailes, — viņa atkārto. Luīze paliecas uz priekšu.
— īstenībā tas ir ļoti jocīgi, vai ne?
Lote pārsteigta ieskatās viņas nebēdnīgi zibošajās acīs.
— Jocīgi? — Tad klusu iejautajas: — Vai tev ir masas un brāļi?
— Nav!
— Man ari nav, — saka Lote.
Abas meitenes ir ielavījušās mazgāšanās telpā un stāv liela spoguļa priekšā. Lote ar ķemmi un suku aizrautīgi cenšas sa- glauzt Luīzes cirtas.
Luīze kliedz «au!» un «aiī».
— Vai būsi mierīga! — ar mākslotu stingrību rājas Lote. — Kad tava māmiņa tev pin bizes, tu taču nekliedz!
— Man nemaz nav māmiņas! — rūc Luīze. — Tāpēc… au! … tāpēc jau es esmu tik skaļš bērns, tā mans tētis saka.
— Vai tad viņš tevi nekad neieper? — apjautājas Lote, sākdama pīt bizes.
— Nu nē! Esmu viņam pārāk mīļa!
— Tam taču nav nekā kopēja ar mīlestību, — gudri piezīmē Lote.
— Un bez tam viņam jau tāpat ir pilna galva.
— Tur jau pietiek, ja ir roka brīva! — Abas smejas.
Tad Luīzes bizes ir sapītas, un nu abas meitenes degošām acīm skatās spogulī. Sejiņas staro kā saulītes. Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās spogulī! Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās no spoguļa pretī.
— Kā divas māsas! — sajūsmināta čukst Lote.
Atskan pusdienu gongs.
— Tas tik būs joks! — iesaucas Luīze. — Nāc! — Abas izskrien no mazgāšanās telpas.
Viņas ir sadevušās rokās.
Pārējie bērni jau sen sēž. Tikai Luīzes un Lotes ķeblīši vēl brīvi.
Te atveras durvis un ienāk Lote. Viņa bez vilcināšanās apsēžas uz Luīzes ķeblīša.
—■ Ei, tu! — brīdina Monika. — Tā ir Luīzes vieta! Atceries sāpīgo spērienu!
Bet meitene tikai parausta plecus un sāk ēst. Durvis atkal atveras, un — ka tu izputētu! — tik tiešām Lote ienāk vēlreiz.
Ne aci nepamirkšķinājusi, viņa dodas uz pēdējo brīvo vietu un apsēžas.
Pārējās meitenes pie galda iepleš acis un mutes. Nu arī no blakus galdiņiem bērni raugās šurp. Viņi pieceļas un sadrūzmē- jas ap abām Lotēm.
Sasprindzinājums atslābst tikai tad, kad abas meitenes iesāk smieties. Nepaiet ne minūte, un visa zāle skanēt skan no bērnu smiekliem.
Muteziusa kundze sarauc pieri.
— Kas tas par traci? — Viņa pieceļas un ar cēli nosodošu skatienu iesoļo līksmajā pulkā. Bet, kad viņa ierauga abas bi- žainītes, dusmas ; jkūst kā sniegs saulē. Uzjautrināta viņa vaicā: — Kura tad no jums ir Luīze Palfija un kura Lote Ker- nere?
— To mēs neteiksim! — atbild viena no Lotēm, samirkšķinādama acis, un atkal atskan skaļi smiekli.
— Vai manu dieniņ! — jocīgā izmisumā izsaucas Muteziusa kundze. — Ko nu mēs iesāksim?
— Varbūt, — jautri dod padomu otrā Lote, — varbūt kāds var uzminēt?
Stefija vicina roku pa gaisu. Kā meitene, kas noteikti grib noskaitīt dzejoli.
— Izdomāju! — viņa iesaucas. — Trūda ar Luīzi mācās vienā klasē! Trūdai jāatmin!
• Trūda vilcinādamās izspraucas priekšā, pētījoši noskatās no vienas Lotes uz otru un neziņā papurina galvu. Bet tad viņas sejai pārslīd šķelmīgs smaidiņš. Viņa spēcīgi parausta tuvāk stāvošo Loti aiz bizes — un nākamajā acumirklī noskan pļauka.
Vaigu saķērusi, Trūda sajūsmināta iesaucas:
— Tā bija Luīze! — (Ar to arī vispārējā jautrība šimbrīžam ir sasniegusi augstāko pakāpi.)
Luīze un Lote ir saņēmušas atjauju iet uz ciematu. Abas Lotes katrā ziņā jāiemūžina bildē. Lai fotokartītes varētu nosūtīt uz mājām. Tur nu gan brīnīsies!
Fotogrāfs, kāds Eipeldauera kungs, pēc pirmā pārsteiguma savu darbu nostrādāja nevainojami. Viņš izdarīja sešus dažādus uzņēmumus. Pēc desmit dienām fotokartītes būs gatavas.
Kad meitenes ir projām, fotogrāfs savai sievai saka:
— Zini ko, galu galā es nosūtīšu dažas kopijas kādam ilustrētam žurnālam. Tie dažreiz par tādām lietām interesējas.
Ārā, veikala priekšā, Luīze atkal atraisa savas muļķīgās biželes, jo kārtīgais matu sasukājums bojā viņas labsajūtu. Un, kad viņa no jauna var purināt savas cirtas, atgriežas arī viņas možums. Luīze uzaicina Loti uz glāzi limonādes. Lote stīvējas.
Bet Luīze enerģiski saka:
— Tev jāklausa! Tētis man vakar atsūtīja kabatas naudu. Ejam!
Tā viņas aizstaigā uz Meža kafejnīcu, apsēžas dārzā, dzer limonādi un pļāpā. Ir taču tik daudz ko stāstīt, jautāt un atbildēt, kad divas mazas meitenītes tikko kā sadraudzējušās!
Starp kafejnīcas galdiņiem knābādamas un klukstēdamas šurp un turp tekā vistas. Vecs medību suns aposta abas viešņas, un tam nav iebildumu pret viņu klātbūtni.
— Vai tavs tētis jau sen miris? — jautā Luīze.
— Es nezinu, — Lote atbild. — Māmiņa par viņu nekad nerunā — un jautāt man negribas.
Luīze pamāj.
— Es savu māmiņu vairs nemaz neatceros. Agrāk uz tētiņa flīģeļa stāvēja liela viņas ģīmetne. Reiz viņš pienāca klāt, kad es to aplūkoju. Un nākamā dienā ģīmetnes vairs nebija. Viņš laikam to ieslēdzis rakstāmgaldā.
Vistas kladzina. Medību suns snauž. Viena maza meitenīte, kurai vairs nav tēva, un viena maza meitenīte, kurai vairs nav mātes, dzer limonādi.