Otrā rītā mazā gaismiņā Egernas dzelzceļa stacijā Ezerkal- nos pie Ķalnezera no pretējām pusēm pienāk divi vilcieni. Desmitiem mazu meitenīšu čalodamas sakāpj vagonos. Lote dziļi izliecas ārā pa logu. No otrā vilciena pa kādu logu māj Luīze. Meitenes viena otru drošina ar smaidu. Sirdis pukst strauji. Lampu drudzis aug. Ja tagad nešņāktu un nerīstītos lokomotīve — mazās meitenītes varbūt tomēr vēl pēdējā acumirklī…
Bet nē, te noteicējs ir vilcienu saraksts. Stacijas priekšnieks paceļ savu zizli. Vilcieni vienlaicīgi sāk kustēties. Bērnu rokas māj.
Lote kā Luīze brauc uz Vīni.
Un Luīze kā Lote brauc uz Minheni.
Piektā nodaļa
Kāds bērns uz kofera. Vientuļie tēvoči «Imperiālā». Peperls un nemaldīgais dzīvnieku instinkts. «Luīze» jautā, vai viņa operā drīkst pamāt. Rēķināšanas kļūdas saimniecības grāmatā. Sērlija Temple nedrīkstēja noskatīties pat savas filmas. Diriģenta Palfija kunga sarežģītā dvēseles dzīve.
Minhene. Galvenā dzelzceļa stacija, sešpadsmitais perons. Lokomotīve ir apstājusies un kampj gaisu. Braucēju straumē izveidojušās atkalredzēšanās salas. Mazas meitenītes apskauj savus starojošos vecākus. Līksmi aizkustinošajā rosmē visi aizmirst, ka vēl atrodas tikai stacijā, nevis mājā.
Tomēr pamazām perons kļūst tukšs.
Un beidzot tur stāv vairs tikai viens vienīgs bērns ar bizī- tēm un matu lentēm. Līdz vakardienai meitenīte nēsāja cirtas. Līdz vakardienai tas vārds bija Luīze Palfija.
Mazā meitenīte galu gala apsēžas uz kofera un cieši sakož zobus. Svešas pilsētas stacijā gaidīt savu māti, kuru pazīst tikai no fotogrāfijas un kura nenāk, — tā nav nekāda bērnu spēle.
Luīzelote Palfija kundze, dzimusi Kernere, kura kopš sešarpus gadiem (kopš izšķiršanās ar vīru) atkal saucas Luīzelote Ivcrnere, sakarā ar jaun-
ienākušo aktuālo materiālu ir aizkavēta «Minhenes Ilustrētā» žurnāla redakcijā, kur viņa strādā par māksliniecisko redaktori.
Beidzot viņa ir sadabūjuši taksometru. Beidzot izcīnījusi perona biļeti. Beidzot vienā skriešanā sasniegusi sešpadsmito peronu.
Perons ir tukšs. Nē! Pašā viņā galā kāds bērns sēž uz kofera! Jaunā sieviete joņo kā viesulis pa peronu uz priekšu.
Kādai mazai meitenītei, kas sēž uz kofera, trīc ceļi. Neapjaustas jūtas sagrābj bērna sirdi. Sī jaunā, laimē starojošā, šī patiesi esošā, virmojošā, dzīvības pilnā sieviete taču ir viņas māte!
— Māmiņ!
Luīze drāžas sievietei pretī un, pamezdama rokas gaisā, krīt viņai ap kaklu.
— Mana saimniecīte, — caur asarām čukst jaunā sieviete. — Beidzot, beidzot tu atkal esi pie manis!
Mazā bērna mute sirsnīgi skūpsta viņas glezno seju, maigās acis, lūpas, matus, eleganto cepurīti. Jā, arī cepurīti.
Vīnes viesnīcas «Imperiāls» restorānā, tāpat ari virtuvē valda patīkams satraukums. Pastāvīgo viesu un darbinieku mīlule, operas diriģenta Palfija meita, ir atkal ieradusies!
Lote, piedodiet, Luīze sēž, kā visi to paraduši redzēt, pati savā krēslā ar abiem augstajiem spilveniem un varonīgi ēd pildītās pankūkas.
Pastāvīgie viesi viens pēc otra pienāk pie galda, noglauda mazās meitenes cirtas, maigi uzsit viņai uz pleca, pajautā, kā paticis vasaras nometnē, piebilst, i Vīnē pie tētiņa tomēr droši vien ir visjaukāk, uzliek uz galda visādas dāvanas: ce-
purnus, šokolādi, konfektes, krāsainos zīmuļus, jā, viens Izvelk no kabatas mazu, vecmodīgu rokdarbu kastīti un sam hIs paskaidro, ka tā viņam vēl esot no mirušās vecmāmiņas, tad viņi pamāj ar galvu diriģentam un dodas atpakaļ pie saviem galdiņiem. Šodien viņiem atkal reiz ēdiens labi garšos, iem vientuļajiem tēvočiem!
Bet vislabāk tas, protams, garšo diriģenta kungam pašam. Viņam, kas aizvien tik ļoti izjutis visu «īsto mākslinieku» vientulības nepieciešamību un savu bijušo laulību vienmēr uzskatījis par nelaimīgu klupienu pilsoniskajā dzīvē, — viņam šodien ir pavisam nemākslinieciski silti un mājīgi ap sirdi. Un, kad meita, kautri smaidīdama, satver viņa roku, it kā baidīdamās, ka tēvs citādi varētu aizbēgt, diriģentam, kaut gan viņš ēd gaļu, nevis klimpas, kaklā iespiežas kamols!
Ak, un tur jau atkal iepeld viesmīlis Francis ar jaunu pankūku!
Lote purina cirtas.
— Es vairs nevaru, Franča kungs!
— Bet, Luīziņ! — pārmetoši iebilst viesmīlis. — Tā taču vēl ir tikai piektā!
Pēc tam kad Franča kungs mazliet apbēdināts ar piekto pankūku ir aizzēģelējis atpakaļ uz virtuvi, Lote saņem dūšu un saka:
— Vai zini ko, tētiņ, — no rītdienas es vienmēr ēdīšu to, ko tu ēd!
— Kā tad tā! — iesaucas diriģenta kungs. — Un ja nu es ēdīšu žāvētu gaļu? Tu taču to nevari ciest. Tev jau no tās kļūst nelabi!
— Ja tu ēdīsi žāvētu gaļu, — viņa satriekta saka, — es labprāt atkal ēdīšu pankūkas. — (Nav nemaz tik vienkārši būt savas pašas māsail)
Un tad?
Un tad ierodas mājas ārsts Strobls ar Peperlu, Peperls ir suns.
— Skaties, Peperl, —ārsts smaidīdams saka, — kas atkal ir atgriezies! Ej un pasaki Luīziņai labdien! — Peperls pavicina asti un teciņus dodas pie Palfija galda, lai Luīziņai, savai senajai draudzenītei, pateiktu labdien.
Se tev nu bija! Kad Peperls ir pienācis pie galda, viņš aposta mazo meiteni un, nepateicis labdien, steidzīgi aizcilpo atpakaļ pie ārs|a kunga.
— Dumjš Ioops! — ārsts dusmīgi saka. — Nepazīst vairs savu labāko draudzenīti! Tikai tāpēc vien, ka viņa dažas nedēļas pabijusi uz laukiem! Un ļaudis vienmēr gudri runā par dzīvnieku nemaldīgo instinktu! — Bet Lotiņa pie sevis nodomā: «Labi, ka ārsti nav tik saprātīgi kā Peperls.»