Diriģenta kungs un viņa meita, apkrāvušies ar pastāvīgo viesu dāvanām, koferi, lelli un peldu somu, ir ieradušies mājās Rotenturma ielā. Un Rēzija, Palfija saimniecības vadītāja, nevar vien norimt aiz atkalredzēšanās priekiem. Bet Lote no Luīzes zina, ka Rēzija ir viltīga kā lapsa un viņas izdarības ir visīstākais teātris. Tēvs, protams, neko nemana. Vīrieši nekad neko nemana.
Viņš izzvejo no kabatas portfeļa biļeti, iedod to meitai un saka:
— Šovakar es diriģēšu Humperdinka «Ansīti un Grietiņu»! Rēzija tevi aizvedīs uz teātri un pēc izrādes aizies tev atkal pakaļ.
— O! — Lote staro. — Vai es tevi no savas vietas varēšu redzēt?
— Zināms.
— Un vai tu dažreiz paskatīsies uz mani?
— Nu pats par sevi saprotams!
— Un vai es drīkstēšu tev mazliet pamāt, kad tu skatīsies?
— Es pat pamāšu pretī, Luīziņ!
Tad zvana telefons. Otrā galā runā sievietes balss. Tēvs atbild īsi. Bet, tiklīdz viņš nolicis klausuli, viņam tomēr ļoti jāsteidzas. Vēl pāris stundu viņam jābūt vienam, jā, un jākomponē. Jo galu galā viņš nav tikai diriģents vien, bet arī komponists. Un mājā komponēt viņš nu reiz nevar. Nē, šim nolūkam viņam ir studija Kerntnera bulvārī. Tatad …
— Uz redzēšanos rīt pusdienas laikā «Imperiālā»!
— Un es drīkstu tev operā pamāt, tētiņ?
— Zināms, bērns. Kāpēc gan ne?
Skūpsts uz nopietnās bērna pieres! Cepure uz stūrainās mākslinieka galvas! Durvis aizcērtas!
Mazā meitene lēni pieiet pie loga un norūpējusies domā par dzīvi. Māte nedrīkst mājā strādāt. Tēvs nevar mājā strādāt.
Ar vecākiem ir grūti!
Bet, tā kā māte Loti ir audzinājusi par nosvērtu un praktisku cilvēciņu, viņa drīz vien met domāšanu pie malas, apbruņojas ar piezīmju burtnīcu un sāk pēc Luīzes norādījumiem sistemātiski, istabu pēc istabas, izpētīt skaisto vecvīniešu dzīvokli.
Pēc tam kad pētnieciskais gājiens ir galā, viņa pēc sena paraduma nosēžas pie virtuves galda un uz tā nomestajā saimniecības grāmatā pārrēķina pēc kārtas visas izdevumu ailes,
Pie tam viņai duras acīs divas īpatnības. Pirmkārt, Rēzija, saimniecības vadītāja, gandrīz katrā lappusē ir kļūdījusies. Un, otrkārt, katru reizi tas noticis Rēzijai par labu.
— Ko tad tas nozīmē? — Virtuves durvīs parādās Rēzija.
— Es tavā grāmatā pārrēķināju izdevumus, — Lote klusu, bet noteikti saka.
— Kas tā būs par jaunu modi? — dusmīgi vaicāja Rēzija. — Rēķini skolā, kur tas piederas!
— Es tagad vienmēr tevi pārbaudīšu, — bērns laipni paskaidro un nolec no virtuves krēsla. — «Mēs mācāmies skolā, bet ne skolai,» skolotāja sacīja. — To teikusi, Lote lepni iziet pa durvīm. Rēzija apjukusi blenž nqpakaļus.
Cienījamās mazākās un lielākās lasītājas un lasītāji! Tagad, man šķiet, pienācis laiks mazliet pastāstīt jums par Luīzes un Lotes vecākiem, it sevišķi par to, kas viņus savā laikā
noveda līdz laulības šķiršanai. Ja šajā vietā grāmatā kāds pieaugušais paskatītos jums pār plecu un iesauktos: «Kas tas par cilvēku! Kā gan viņš iedroši- I nās stāstīt bērniem tādas lietas!» —• tad izlasiet viņam priekšā sekojošo:
«Kad Šērlija Temple bija maza septiņus astoņus gadus veca meitenīte, viņa jau bija visā pasaulē slavena kinozvaigzne un kino producenti ar viņu pelnīja miljoniem dolāru. Bet, kad Šērlija ar savu māti gribēja aiziet uz kino un noskatīties kādu Sērlijas Temples filmu, viņu nelaida iekšā. Viņa vēl bija par jaunu. Tas bija noliegts. Viņa tikai drīkstēja filmēties. To viņai atļāva. Sim nolūkam viņa bija pietiekoši veca.»
Ja pieaugušais, kas lūkojas jums pār plecu, nav sapratis Sērlijas Temples piemēru — tā kopsakaru ar Luīzes un Lotes vecākiem un viņu šķiršanos —, tad nododiet viņam no manis sirsnīgu sveicienu un paziņojiet, ka es viņam lieku teikt: pasaulē ir ļoti daudz šķirtu vecāku un ļoti daudz bērnu, kas no tā cieš. Un ir daudz citu bērnu, kas cieš no tā, ka vecākf nešķiras! Bet, ja no bērniem prasa, lai viņi šādu stāvokli paciestu, tad nedrīkst ar viņiem par to vienkāršā un saprotamā valodā nepārrunāt!
Tātad diriģents Ludvigs Palfija kungs ir mākslinieks, un mākslinieki, kā zināms, ir dīvaini ļaudis. Viņš gan nenēsā cepuri ar platām malām un plīvojošas kaklasaites, tieši otrādi, viņš ir ģērbies pavisam pieklājīgi, tīri un gandrīz eleganti.
Bet viņa dvēseles dzīve! Tā ir sarežģīta. O! Viņa dvēseles dzīve — tādu var pameklēt! Kad viņam ir kāda muzikāla ideja, tad, lai to pierakstītu un mūzikā izteiktu, viņam tūlīt uz vietas jāpaliek vienam. Un gadās, ka šāda ideja rodas kādās lielās viesībās. «Kur palicis Palfijs?» mājastēvs tad jautā. Un kāds atbild: «Viņam droši vien atkal kas iešāvies prātā!» Mājastēvs saldskābi pasmaida, bet pie sevis nodomā: «Ir gan auša! Nevar taču ar katru iedomu skriet projām!» Diriģents Palfijs tomēr var!
Viņš aizskrēja projām arī pats no sava dzīvokļa toreiz, kad
vel bija precējies, gluži jauns, iemīlējies, godkārīgs, bezgal, laimīgs un neprātīgs — viss vienā personā.
Un, kad dzīvoklī dienu un nakti brēca mazie dvīnīši un Vīnes filharmonijas mākslinieki pirmo reizi iestudēja viņa Pirmo klavierkoncertu, viņš atsūtīja pēc flīģeļa un lika to aizvest uz studiju Kerntnera bulvārī, ko viņš savā mākslinieka izmisumā bija noīrējis!
Un, tā kā viņam toreiz bija ļoti daudz ideju, viņš vairs' tikai retumis atnāca pie savas jaunās sievas un raudošajiem dvīņiem.
Luīzelote Palfija, dzimusi Kernere, tikko divdesmit gadus veca, par to nepavisam nepriecājās. Un, kad līdz viņas tikko divdesmit gadus vecajām ausīm nonāca ziņas, ka vīra kungs savā studijā ne tikai raksta notis, bet arī ar operdziedātājām, kurām viņš ļoti patīk, iestudē lomas, viņa sašutumā iesniedza laulības šķiršanas pieprasījumu.