— Tas taču būtu smieklīgi!
Bet vārīšana ir savāda lieta. Ar apņēmību vien varbūt pietiek, lai nolēktu no augsta torņa. Bet, lai izvārītu nūdeles un liellopu gaļu, ar gribasspēku vien nepietiek.
Un, kad Kernera kundze, no dienas kņadas piekususi, atgriežas mājās, viņa vis neatrod priekšā smaidošu saimnie- cīti — nekā tamlīdzīga, bet galīgi nogurušu nelaimes čupiņu^ mazliet saskrambātu, apmulsušu, nomāktu būtni, no kuras mutes, kas savilkta uz raudāšanu, viņai pretī skan:
— Nebaries, māmiņ! Man liekas, es vairs neprotu vārīt!
— Bet, Lotiņ, vārīšanu taču nevar aizmirst! — māte izbrīnījusies iesaucas. Tomēr brīnīties nav laika. Jānožāvē bērna asaras, jānogaršo buljons, jāieliek tanī izvārīta gaja, jāizņem no skapja šķīvji, naži, dakšiņas un karotes un jādara vēl daudz kas cits.
Kad viņas beidzot sēž dzīvojamā istabā zem lampas un strebj nūdeļu zupu, māte mierinādama saka:
— Garšo taču ļoti labi, ko?
— Jā? — Kautrīgs smaids iezogas bērna sejā. — Patiesi?
Māte pamāj ar galvu un atbildei pasmaida pretī.
Luīze uzelpo vieglāk, un uzreiz viņai pašai garšo tik labi kā vēl nekad mūžā. Par spīti «Imperiāla» viesnīcai un pankūkām.
— Nākošās dienās es vārīšu pati, — māte saka. — Tad tu vērīgi sekosi. Un drīz vien tu to atkal pratīsi tikpat labi kā pirms brīvdienām.
Mazā dedzīgi pamāj.
— Varbūt pat vēl labāk! — viņa mazliet izaicinoši piebilst.
Pēc ēšanas viņas par abām nomazgā traukus. Un Luīze pastāsta, cik jauki bijis bērnu vasaras nometnē. (Par meiteni, kas viņai izskatījusies tik līdzīga, ka abas varētu samainīt, viņa gan nemin ne pušplēsta vārda!)
Pa to laiku Lotiņa, tērpusies Luīzes skaistākajā kleitā, sēž Vīnes valsts operas balkona ložā, atspiedusies pret barjeru, kas pārvilkta ar samtu, un degošām acīm skatās lejup, kur diriģents Palfijs diriģē «Ansīša un Grietiņas» uvertīru.
Cik brīnišķīgs tētiņš izskatās frakā! Un kā mūziķi viņam klausa, kaut gan viņu vidū ir gluži veci kungi! Kad viņš spēcīgi draud ar zizli, viņi spēlē, cik stipri vien var. Un, kad viņš vēlas, lai spēlētu klusāk, viņi žūžina kā vakara vējiņš. Tiem
gan laikam no viņa lielas bailes! Pie tam viņš pirmīt tik jautri pamāja augšup uz ložu.
Ložas durvis atveras.
Eleganta jauna dāma ieslīd ložā, apsēžas pie barjeras un uzsmaida bērnam, kas pacēlis uz viņu acis.
Lote kautri novēršas un atkal skatās, kā tētiņš dresē mūziķus.
Jaunā dāma izņem binokli. Un konfekšu kārbu. Un programmu. Un pūdernīcu. Viņa ātrāk nemitas, kamēr samta barjera izskatās kā skatlogs. Kad uvertīra beigusies, publika skaļi aplaudē. Diriģents Palfija kungs dažas reizes paklanās. Un tad, no jauna paceldams zizli, palūkojas augšup uz ložu.
Lote kautri pamāj ar roku. Tētiņš pasmaida vēl maigāk nekā pirms tam.
Te Lote ievēro, ka māj ne tikai viņa, bet arī viņai blakus sēdošā dāma.
Dāma māj tētiņam? Varbūt viņas dēļ tētiņš tik maigi bija inaidījis? Un nemaz ne savas meitas dēļ? Jā, un kā gan Luīze par svešo sievieti nav neko stāstījusi? Vai tētiņš viņu neilgi pazīst? Bet kā tad viņa drīkst tam tik draudzīgi māt?
Bērns cenšas paturēt prātā: «Šodien pat jāaizraksta Luīzei. Vai viņa par to kaut ko zina. Rīt pirms skolas jāaiziet uz pas- lu Nodot uz pieprasījumu: «Neaizmirstule, Minhene 18.»
Tad paceļas priekškars — un meitenes uzmanību piesaista Ansīša un Grietiņas liktenis.
Lotiņa elpo aizgūtnēm. Tur, lejā, vecāki sūta savus divus bērnus uz mežu, lai tiktu no viņiem vaļā. Pie tam vecāki viņus taču mīl! Kā tad viņi var būt tik ļauni? Vai viņi nemaz nav ļauni? Vai ļauns ir tikai tas, ko viņi dara? Viņi ir bēdīgi. Bet kāpēc tad viņi tā dara?
Lotiņa arvien vairāk uztraucas. Pašai to skaidri neapzinoties, pretrunas viņas jūtās sāk arvien mazāk attiekties uz abiem bērniem tur, uz skatuves, bet arvien vairāk uz sevi pašu, dvīņu māsu un pašas vecākiem.
Vai viņi drīkstēja darīt to, ko ir izdarījuši? Māmiņa noteikti nav ļauna sieviete, un arī tētis, zināms, nav ļauns. Taču tas, ko viņi izdarīja, — tas bija ļauni! Malkas cirtējs un viņa sieva bija tik nabagi, ka viņi bērniem nevarēja nopirkt maizi. Bet tētiņš? Vai viņš bija tik nabags?
Kad vēlāk Ansītis un Grietiņa pienāk pie brūni apceptās piparkūku mājiņas, paskrubina to un izbīstas no raganas balss, Gerlahas jaunkudze, tā sauc eleganto dāmu, noliecas pie bērna, piebīda tam konfekšu kārbu un čukst:
— Vai tu arī gribi mazliet paskrubināt?
Lotiņa satrūkstas, paceļ uz augšu acis, ierauga sev priekšā sievietes seju un izdara strauju, atvairošu kustību. Pie tam viņa nejauši no ložas malas nogrūž konfekšu kārbu, un lejā, parterā, kā uz burvju mājienu nolīst īslaicīgs konfekšu lietus!
Uz augšu pavēršas galvas. Apslāpēti smiekli iejaucas mūzikā. Gerlahas jaunkundze smaida — pa pusei apjukusi, pa pusei dusmīga. Meitene no bailēm sastingst. Ar vienu rāvienu viņa izrauta no mākslas bīstamās burvestības. Un pēkšņi attopas bīstamajā īstenībā.
— Es ļoti, ļoti atvainojos, — čukst Lotiņa.
Dāma piedodoši smaida.
— Ak, tas jau nekas, Luīziņ, — viņa mierina.
Varbūt šī arī ir ragana? Tikai skaistāka nekā tā uz skatuves?
Luīze pirmoreiz guļ gultā Minhenē. Māmiņa sēž uz gultas malas un saka:
— Tā, mana Lotiņa, tagad dusi saldi! Un sapņo kaut ko jauku.
— Vai tu arī drīz nāksi? — bērns nomurmina.
Pie pretējās sienas stāv lielāka gulta. Uz atlocītas segas nolikts māmiņas naktskrekls, sagatavots uzvilkšanai.
— Tūlīt, — māmiņa atbild, — tiklīdz tu būsi iemigusi.