Ta, beidzot stāsts var sākties!
Pirmā nodaļa
Emīls palīdz mazgāt galvas
— Tā, — teica Tišbeina kundze, — un tagad ienes krūzi ar ilto ūdeni! — Viņa pati paņēma otru krūzi un mazu, zilu podiņu ar šķidrām kumelīšu ziepēm un gāja no virtuves istabā. I .mīls paķēra krūzi un steidzās mātei pakaļ.
Istabā sēdēja sieviete, noliekusi galvu pār balto mazgājamo bļodu. Viņas mati bija atraisīti un nokarājās kā trīs mārciņas vilnas. Emīla māte ielēja kumelīšu ziepes gaišajos matos un sāka mazgāt svešo galvu, ka putas vien šķīda.
— Vai nav par karstu? — viņa apvaicājās.
— Nē, pašā laikā, — galva atbildēja.
— Ak, tā jau ir maiznieka Virta kundze! Labdien! — Emīls teica un pabāza krūzi zem mazgājamā galdiņa.
— Tev gan veicas, Emīl. Es dzirdēju, ka tu braucot uz Berlīni, — teica galva. Izklausījās, it kā runātājs būtu iebāzts putukrējumā.
— Sākumā viņam lāgā nemaz negribējās braukt, — māte paskaidroja un berza maiznieces galvu. — Bet kālab lai puika brīvdienās nīkst šeit? Berlīni viņš vēl nemaz nepazīst. Un mana māsa Marta jau vairākkārt mūs aicinājusi. Viņas vīrs pelna tīri labi. Viņš strādā pastā. Pašā kantori. Protams, es nevaru braukt līdzi. Pirms svētkiem ir daudz darba. Nu, bet viņš jau ir diezgan liels, un pašam ceļā jābūt piesardzīgam. Turklāt mana māte viņu sagaidīs Fridriha ielas stacijā. Viņi satiksies pie puķu kioska.
— Berlīne viņam noteikti patiks. Tur bērniem ir ko redzēti l'irms pusotra gada mēs tur bijām aizbraukuši ar sporta klubu. I ada burzma! Un ielas patiešām naktī ir tikpat gaišas kā dienā. Un auto! — Virta kundze stāstīja no mazgājamās bļodas.
— Droši vien daudz ārzemju auto? — Emīls jautāja.
— Kā lai es to zinu, — Virta kundze atteica un nošķaudījās. Ziepju putas viņai bija iekļuvušas degunā.
— Bet tagad žigli posies! — māte skubināja. — Tavu labo uzvalku esmu nolikusi guļamistabā. Velc tik mugurā, tiklīdz Virta kundze būs safrizēta, mums jāsteidz paēst.
— Kuru kreklu? — Emīls apjautājās.
— Viss salikts uz gultas. Zeķes velc uzmanīgi. Bet vispirms pamatīgi nomazgājies. Un iever kurpēm jaunas saites. Aši!
— Pū! — Emīls nopūtās un taisījās prom.
Kad Virta kundze, skaisti sacirtota un ar savu attēlu spogulī apmierināta, bija aizgājusi, māte iegāja guļamistabā un ieraudzīja, ka Emīls ir gluži nelaimīgs.
— Vai tu man nevari pateikt, kas izgudrojis šos labos uzvalkus?
— Diemžēl ne. Bet kādēļ tu to gribi zināt?
— Pasaki, kur šis zellis dzīvo, un es viņu nošaušu!
— Ai, cik tev gan grūti! Citi bērni skumst, ka viņiem nav laba uzvalka. Jā, katram savas raizes… Ka neaizmirstu: šovakar palūdz krustmātei Martai drēbju pakaramo un kārtīgi uzkar uzvalku. Bet vispirms to iztīri. Neaizmirsti! Un rīt tu vari atkal vilkt puloveru, savu veco vamzi. Un kas vēl? Koferis sakravāts. Puķes krustmātei ietītas. Naudu vecmāmiņai es tev iedošu vēlāk. Un tagad ēdīsim. Nāciet, jaunais cilvēk!
Tišbeina kundze aplika roku dēlam ap kaklu un veda viņu uz virtuvi. Pusdienā bija makaroni ar šķiņķi un rīvētu Parmas sieru. Emīls sukāja iekšā par trim. Tikai reizumis viņš pārtrauca ēšanu un uzmeta mātei skatienu, it kā baidītos, ka māte varētu ņemt ļaunā viņa lielo ēstgribu tieši atvadu brīdī.
— Un tūlīt atraksti kartīti! Es ieliku tev koferī, pašā virsū.
— Tiks izdarīts, — Emīls atbildēja un pēc iespējas neuz- krītošāk nogrūda makaronu no ceļgala. Māte, par laimi, nekā nepamanīja.
— Sirsnīgi pasveicini visus no manis. Esi piesardzīgs. Berlīnē ir citādi nekā pie mums Neištatē. Svētdien tu iesi ar tēvoci Robertu uz ķeizara Fridriha muzeju. Uzvedies rātni, lai nedomā, ka mēs šeit nezinām, kas pieklājas.
— Dodu savu godavārdu! — Emīls apsolīja.
Pēc pusdienām abi iegāja istabā. Māte izņēma no skapja skārda kastīti un pārskaitīja naudu. Viņa nogrozīja galvu un skaitīja vēlreiz. Tad jautāja:
Kas vakar pēcpusdienā šeit bija, hm?
Tomasas jaunkundze, — Emīls atbildēja, — un Hom- Iiiii 14a kundze.
— Jā. Tomēr vēl nesaskan. — Viņa padomāja, sameklēja lapu, kurā pierakstīja frizētavas ienākumus, sarēķināja un beidzot noteica: — Trūkst astoņu marku.
Šorīt agri te bija gāzes vīrs.
Pareizi! Nu gan diemžēl saskan. — Māte it kā nevērīgi noteica, droši vien, lai atvairītu rūpes, un paņēma no skārda kastītes trīs naudas zīmes. — Tā, Emīl! Te ir simt četrdesmit marku. Viena simtmarku zīme un divas divdesmitmarku zīmes. Simt divdesmit markas iedod vecmāmiņai un saki viņai, lai nedusmojas, ka pagājušoreiz neko neaizsūtījām. Nesanāca. Šoreiz tu aizved viņai pats. Turklāt vairāk nekā parasti. Un noskūpsti viņu. Saprati? Pārējās divdesmit markas paturi sev. Par tām tu nopirksi biļeti, kad brauksi atkal mājās. Tā maksa apmēram desmit marku. Skaidri nezinu. Ja kaut kur iesiet, par atlikušo naudu savu daļu tēriņa tu samaksā pats. Ir labi, ja kabatā katram gadījumam dažas liekas markas. Jā. Un te būs krustmātes Martas vēstules aploksne. Tajā es ielikšu naudu. Uzmanies, ka nepazaudē! Kur tu to iebāzīsi?
Viņa ielika trīs naudas zīmes aploksnē, kas vienā galā bija atgriezta vaļā, pārlocīja to vidū pušu un iedeva Emīlam.
Zēns brīdi apdomājās. Tad iebāza aploksni labajā iekškabatā, pavisam dziļi, sev par apmierinājumu vēlreiz no ārpuses uzsita pa zilajiem svārkiem un pārliecināti noteica:
— Tā, no turienes laukā neizrāpsies.