Viņš ir slavens. Viņš tai patīk. Viņa tam patīk. Tātad pārāk lielas grūtības ceļā nestāv. Par savu nākošo laimi viņš gan vēl neko nezina. Bet ar laiku viņa māksliniekam to saudzīgi ieskaidros. Beidzot viņam liksies, ka viņš pats nācis uz domām par precēšanos.
Viens šķērslis tomēr vēl ir: aušīgais bērns! Bet, kad Irēne būs Ludvigam uzdāvinājusi vienu divus mazuļus, viss nokārtosies tā, kā viņa to vēlēsies. Irēne Gerlaha taču tiks galā ari ar šo nopietno, biklo radījumu!
Zvana.
Ludvigs atver.
Un kas stāv durvīs? Nopietnais, biklais radījums! Rokā puķu pušķis, viņa pakniksē un saka:
— Labdien, tētiņ! Es tev atnesu svaigas puķes! — Tad viņa iesoļo studijā, īsi pakniksē viešņai, paņem vāzi un nozūd virtuvē.
Irēne ļauni smīn.
— Kad redz tevi un tavu meitu, rodas iespaids, ka tu esi zem viņas tupeles.
Diriģenta kungs apjucis smejas.
— Viņai pēdējā laikā ir tāds īpašs rīkošanās veids, un bez tam tas, ko viņa dara, ir caur un cauri pareizi, tur nav ko iebilst!
Kamēr Gerlahas jaunkudze rausta savus skaistos plecus, atkal parādās Lote. Vispirms viņa noliek uz galda svaigās puķes. Tad viņa atnes traukus un, uzlikdama tases, saka tētim:
— Es ātri uzvārīšu kafiju. Mums taču jāpacienā tava viešņa.
Tētiņš un viņa viešņa apjukuši noraugās tai pakaļ. «Un es šo bērnu turēju par biklu!» domā Gerlahas jaunkundze. «Ai, kāda esmu bijusi muļķe!»
Pēc brīža ienāk Lote ar kafiju, cukuru un krējumu, ielej — namamāte kas namamāte —, pavaicā, kas vēlas cukuru, piebīda viešņai krējumu, tad apsēžas blakus savam tētiņam un, laipni smaidīdama, saka:
— Es arī kompānijas pēc iedzeršu kādu malku.
Tētis viņai ielej kafiju un galanti jautā:
— Cik daudz krējuma, cienītā kundze?
Bērns šķelmīgi smejas.
— Pusi uz pusi, mans kungs!
— Lūdzu, cienītā kundze!
— Pateicos, cienītais kungs!
Viņi dzen. Klusē. Beidzot Lote uzsāk sarunu.
— Es nupat biju pie Gabeles kunga.
— Vai viņš tevi zīmēja? — vaicā tēvs.
— Tikai mazliet, — meitene saka. Vēl malks kafijas, tad Lote nevainīgi piebilst: — Viņam ir par maz gaismas. Galvenais, viņam tā vajadzīga no augšas. Tā kā še…
— Tad lai viņš sev noīrē darbnīcu ar gaismu no augšas, — trāpīgi piezīmē diriģents un nemaz nenojauš, ka stūrē tieši uz turieni, kur Lote to grib dabūt.
— To es jau viņam arī teicu, — viņa mierīgi paskaidro. 1 — Bet visas ir izīrētas, nu, tādas darbnīcas.
«Ir gan viltniece!» domā Gerlahas jaunkundze. Jo viņa, arī būdama Ievas meita, nu jau zina, kas Lotei prātā. Un patiesi …
— Komponēšanai taču gaisma no augšas nav vajadzīga, tētiņ. Vai ne?
— Nē, īstenībā nē.
Meitene dziļi ievelk elpu, saspringti raugās uz savu priekšautu un jautā, it kā viņai tikai nupat šis jautājums būtu ienācis prātā:
— Ja nu tu ar Gabeles kungu apmainītos, tētiņ? — Paldies dievam, tas ir pateikts! Lote slīpi no apakšas lūkojas tēvā. Viņas acis bailīgi lūdz. Tēvs, pa pusei saīdzis, pa pusei uzjautrināts, skatās no mazās meitenītes uz eleganto dāmu, kas tieši vēl pagūst uzburt sejā maigi ironisku smīnu.
— Tad Gabeles kungam būtu darbnīca, — meitene saka, un balss mazliet dreb. — Un gaismas, cik viņam vajag. Bet tu dzīvotu mums tieši blakus. Man un Rēzijai. — Lotes acis, ja tā var izteikties, tēva skatiena priekšā noslīgušas ceļos. — Tad tu būsi viens — gluži tāpat kā te. Un, kad tev negribēsies būt vienam, tu tikai pāriesi pāri gaitenim un būsi klāt. Tev pat nevajadzēs uzlikt cepuri. U11 pusdienas mēs varēsim ēst mājās. Kad ēdiens būs gatavs, mēs trīsreiz piezvanīsim pie tavām durvīm. Mēs vienmēr vārīsim to, ko tu vēlēsies. Arī žāvētas gaļas ēdienus. Un, kad tu spēlēsi klavieres, mēs caur sienu klausīsimies … — Bērna balss skan aizvien klusāk. Tā izdziest.
Gerlahas jaunkundze strauji pieceļas. Viņai uz ātrāko jāiet mājās. Kā gan laiks skrien! Bet bija jau ari ti-i-k interesantas sarunas.
Diriģenta kungs pavada viešņu. Viņš noskūpsta smaržīgo sievietes roku.
— Tātad šovakar, — viņš saka.
— Varbūt tev nebūs laika?
— Kā tā, mīļā?
Viņa smaida.
— Varbūt tu tieši tad pārvāksies!
Viņš smejas.
— Nesmejies par agru! Cik es tavu meitu pazīstu, tad viņa jau būs pasūtījusi mēbeļu saiņotājus.
Saniknota dāma joņo pa kāpnēm lejup.
Kad diriģents atgriežas atpakaļ darbnīcā, Lote jau mazgā kafijas traukus. Viņš uzsit uz flīģeļa pāris taktis. Tad lieliem soļiem staigā pa istabu šurp un turp. Sastingušu skatienu viņš raugās uz aprakstītajām partitūras lapām.
Lote ļoti cenšas neskandināt tases un šķīvjus. Kad viņa ir visu noslaucījusi un salikusi atpakaļ skapī, viņa uzliek cepurīti un klusu ieiet studijā.
— Ardievu, tētiņ … ardievu. Vai tu būsi vakariņās?
— Nē, šodien ne.
Bērns lēni pamāj ar galvu un atvadoties pastiepj roku.
— Klausies, Luīze, — rnan nepatīk, ja citi domā manā vietā, kaut ari tu esi mana meita! Es pats zinu, kā man ir vislabāk.
— Protams, tētiņ, — viņa klusu un mierīgi saka. Vēl arvien viņa tur ardievām izstieptu roku.
Viņš to beidzot tomēr paspiež un pie tam pamana, ka bērna skropstās mirdz asaras. Tēvam jāmāk būt stingram. Tāpēc viņš izliekas, it kā nekā sevišķa neredzētu, tikai īsi pamāj un piesēžas pie flīģeļa.
Lote ātri dodas uz durvīm, uzmanīgi tās atver — un ir nozudusi.
Diriģenta kungs pārlaiž roku pār matiem. Bērna asaras, arī tas vēl! Kad jākomponē bērnu opera! Pie velna! Tas nav izturams, kad tādam mazam radījumam acīs asaras. Tās mirdzēja meitenes skropstās kā rasas pilieni uz tieviem zāles stiebriem …
Diriģenta rokas uzsit dažus toņus. Klausīdamies viņš noliec galvu. Nospēlē skaņkārtu vēlreiz. Atkārto to sekvencē. Tā ir kādas jautras bērnu dziesmas molla variācija no viņa operas. Viņš izmaina ritmu. Viņš strādā.