— Iekšā!
Ienāk skatuves meistars.
— Beidzot es jūs atrodu, profesora kungs! — iesaucas vecais, uztrauktais vīrs. — Zvanīja no Rotenturma ielas. Meitas Jaunkundze pēkšņi saslimusi. Tūlīt paziņots mājas ārstam Strobla kungam, un viņam jau droši vien jābūt pie slimnieces.
Diriģenta kungs izskatās bāls.
—■ Paldies tev, Herlička, — viņš klusu saka. Skatuves meistars aiziet.
— Cerams, nebūs nekas Jauns, — ieminas dziedātāja. — Vai mazajai masalas jau bijušas?
— Nē, — viņš atbild un piece]as. — Atvaino, Mici. — Kad durvis aiz viņa Ir aizvērušās, viņš sāk skriet.
Viņš zvana.
— Hallo, Irēne!
— Jā, mīlulīt? Vai tad jau ir beigas? Es tik drīz vēl nebūšu saposusies.
Viņš steidzīgi paziņo, ko nupat dzirdējis. Tad viņš piebilsti
— Es baidos, ka mēs šodien nevarēsim satikties.
— Protams, ne. Cerams, nebūs nekas ļauns. Vai mazajai masalas jau bijušas?
— Nē, — viņš nepacietīgi atbild. — Es tev piezvanīšu rīt no rīta. — Tad viņš nokar klausuli.
Atskan zvans. Starpbrīdis beidzies. Opera un dzīve rit tālāk.
Beidzot opera ir galā. Rotenturma ielā diriģents drāžas pa kāpnēm augšā. Rēzija viņu ielaiž. Viņai vēl galvā cepure, jo viņa ir bijusi dežurējošā aptiekā.
Ārsts sēž pie gultas.
— Nu kā ir? — tēvs čukstus jautā.
— Ne visai labi, — atbild ārsts. — Bet jūs mierīgi varat runāt skaļi. Es viņai izdarīju iešļircinājumu.
Lotiņa guļ spilvenos sarkana kā vēzis un smagi elpo. Sejā viņai lasāmas ciešanas, it kā mākslīgais miegs, ko sagādājis vecais ārsts, viņai darītu sāpes.
— Masalas?
— Nekas tamlīdzīgs, — rūc ārsts.
Rēzija ienāk istabā un norij asaras.
— Nu, noņemiet taču beidzot cepuri! — diriģents nervozi saka.
— Ak jā, protams! Atvainojiet! — Viņa noņem cepuri un tur rokā.
Mājas ārsts abus jautājoši uzlūko.
— Bērns acīmredzot pārdzīvo kādu smagu garīgu krīzi, —• viņš ieminas. — Jūs par to zināt? Nē? Vai jums vismaz ir kāda nojauta?
Rēzija saka:
— Es tiešām nezinu, vai tam ir kāds sakars, bet… Šodien pēcpusdienā viņa izgāja. Tāpēc ka viņai ar kādu vajadzēja runāt. Un pirms aiziešanas viņa jautāja, kā vislabāk nokļūt Kobencla alejā.
— Kobencla alejā? — vaicā ārsts un paskatās uz diriģentu.
Palfijs ātri iziet blakus istabā un piezvana.
•— Vai šodien pēcpusdienā Luīze bija pie tevis?
— Jā, — atsaucas sievietes balss. — Bet kāpēc viņa tev to stāsta?
Uz to viņš neatbild, bet jautā tālāk:
— Un ko viņa gribēja?
Gerlahas jaunkundze saīgusi iesmejas.
— To lai viņa pati tev pastāsta!
— Lūdzu, atbildi!
Laime, ka viņa neredz diriģenta seju!
— Taisnību sakot, viņa atnāca, lai man aizliegtu kļūt par tavu sievu, — Irēne aizkaitināta atbild.
Viņš kaut ko nomurmina un noliek klausuli.
— Kas tad viņai kait? — Gerlahas jaunkundze jautā. Tad viņa pamana, ka saruna pārtraukta. — Zvērēns tāds! — viņa pusbalsī saka. — Cīnās visiem līdzekļiem. Liekas gultā un tēlo slimu!
Ārsts atvadās un dod vēl dažus norādījumus. Diriģents viņu pie durvīm aiztur.
— Kas bērnam kait?
— Nervu drudzis. Es rīt no rīta atkal pienākšu. Ar labu nakti! — Diriģents ieiet bērnistabā, apsēžas pie gultas un saka Rēzijai: — Jūs varat būt brīva! Ejiet gulēt!
— Bet ir taču labāk …
Viņš to uzlūko.
Viņa aiziet. Vēl arvien viņai rokā ir cepure.
Diriģents glāsta mazo, karsto sejiņu. Bērns drudža miegā satrūkstas un strauji pagriežas uz sāniem.
Tēvs pārlaiž skatienu istabai. Uz pults sēdekļa guļ sakravāta skolas soma. Turpat blakus sēž Kristele, lelle.
Nu viņš sēž tumsā un glāsta lelli kā bērnu. Tādu bērnu, kurš nebīstas no viņa rokas.
Devītā nodaļa
Eipeldauera kunga fotouzņēmumi rada sajukumu. Jā, vai ft vispār ir Lote? Linnekogelas jaunkundze iemanto uzticību. Piedegušas cūkas ribiņas un saplēsti trauki. Luīze izsūdz gandrīz visu. Kāpēc Lote vairs neatbild?
«Minhenes Ilustrētā» žurnāla galvenais redaktors doktors Bernavs nopūšas:
— Klusais laiks, mana mīļā! Kur lai mēs ņemam aktuālu titulbildi un pie tam nezogam?
Kernera kundze, kas stāv pie viņa rakstāmgalda, sakas
— «Jaunā prese» ir atsūtījusi jaunās peldēšanas meistares fotouzņēmumus..
— Vai viņa ir glīta?
Jaunā sieviete pasmaida.
— Peldēšanai pietiekoši.
Doktors Bernavs bezcerīgi atmet ar roku. Tad viņš kaut ko meklē uz sava galda.
— Es taču nesen no kāda jocīga lauku fotogrāfa saņēmu uzņēmumus. Tur bija nobildēti dvīņi! — Viņš rokas pa aktu vākiem un avīzēm. — Burvīgu, mazu meitenīšu pāris! Nu pilnīgi vienādas! Ei, kur jūs man esat palikuši, mazie sievišķīši? Tādi joki lasītājiem vienmēr patīk. Klāt pieliksim piemērotu parakstu. Ja nav nekā aktuāla, tad lai ir jauki dvīnīši! Nu beidzot! — Viņš ir atradis aploksni ar fotouzņēmumiem, apskata tos un atzinīgi pamāj. — Būs darīts, Kernera kundze! — Viņš tai pasniedz fotogrāfijas. Pēc brīža doktors Bernavs beidzot paceļ uz augšu acis, jo viņa līdzstrādniece neko nesaka, — Kas tad nu! — viņš iesaucas. — Kernere, jūs stāvat kā Lata sieva, kas pārvērsta sālsstabā. Atjēdzieties! Vai Jums nelabi?
— Mazliet, doktora kungsl — Viņas balss dreb, —• Nu Jau ir atkal labāk. — Viņa skatās uz fotogrāfijām. Izlasa nosūtītāju: «Jozefs Eipeldauers, fotogrāfs Ezerkalnos pie Ķalnezera.>
Galvā viņai viss griežas.
— Izmeklējiet piemērotāko bildi un saceriet parakstu, lai mūsu lasītāji dabū sirsnīgi pasmieties! Jūs jau to lieliski protat!
— Varbūt tomēr labāk mums tās neievietot? — viņa dzird sevi sakām.
■— Un kādē] gan ne, cienītā kolēģe?