No mātes?
Atkal zvana telefons. Rēzija pabāž istabā galvu:
— Gerlahas jaunkundze! — Palfija kungs nepagriezies noraidoši papurina galvu.
Svarīgu ģimenes apstākļu dēļ Kernera kundze saņem no doktora Bernava atvaļinājumu. Pa telefonu viņa sazinās ar lidostu un patiesi arī dabū divas vietas lidmašīnā nākošās dienas ritam. Tad tiek sakravāts koferis.
Nakts liekas bezgala gara, lai tā būtu cik īsa būdama. Bet ari šķietami bezgalīgās naktis paiet.
Kad otrā rītā mājas ārsts Strobla kungs Peperla pavadībā pienāk pie mājas Rotenturma ielā, tieši tajā brīdī piebrauc taksometrs.
Maza meitenīte izkāpj no mašīnas — un tūlīt Peperls kā apsēsts lec bērnam klāt! Viņš rej, viņš griežas kā vilciņš, viņš smilkst no prieka, viņš atkal lec klāt.
— Labdien, Peperl! Labdien, ārsta kungs!
Ārsta kungs aiz pārsteiguma aizmirst atņemt sveicienu. Pēkšņi viņš pielec, ja ari ne tik graciozi kā viņa Peperls, bērnam klāt un kliedz:
— Vai tu galīgi esi zaudējusi prātu? Tūlīt gultāl Luīze un suns iejoņo vārtos.
Kāda jauna dāma izkāpj no automašīnas.
— Tas bērns grib nomirt, vai? — sašutis kliedz ārsts,
— Viņa nav tas bērns, ko jūs domājat, — jaunā dāma laipai saka. — Tā ir māsa.
Režija atver durvis. Ārpuse elsdams stāv Peperls ar kadu bērnu.
— Labdien, Rēzij! — bērns iesaucas un metas ar suni uz bērnistabu.
Izbijusies Rēzija tiem nolūkojas paka] un pārmet krustu.
Tad stenēdams pa kāpnēm svempjas augšā vecais ārsts. Viņš nāk kopā ar ļoti skaistu sievieti, kura nes ceļojuma ko- ieri.
— Kā klājas Lotiņai? — jaunā sieviete steidzīgi jautā.
— Man liekas — mazliet labāk, — Rēzija atbild. — Vai es drīkstu jums parādīt ceļu?
— Pateicos, es zinu! — Un svešā jau ir nozudusi bērnistabā.
— Kad jūs kaut cik būsiet attapusies, — ārsts jautri saka, —■ jūs man varbūt palīdzēsiet novilkt mēteli. Tikai nesteidzieties!
Rēzija satrūkstas.
— Lūdzu tūkstošreiz piedošanu, — viņa stostās.
—• Ar manu vizīti jau šodien nav nekāda steiga, — viņš pacietīgi paskaidro.
—- Māmiņ! — čukst Lote. Viņas acis, lielas un spožas, pievērstas mātei kā kādai gleznai no sapņu un burvību pasaules. Jaunā sieviete klusēdama glāsta bērna karsto roku. Viņa nometas pie gultas uz ceļiem un maigi apkampj drebošo būtni.
Luīze zibenīgi ātri palūkojas uz tēvu, kas stāv pie loga. Tad viņa rosās ap Lotiņas spilveniem, uzbužina tos, apgriež uz otru pusi, kārtodama parausta palagu. Tagad Luīze ir salm- aiecīte. Pa šo laiku viņa to ir iemācījusies!
Diriģenta kungs slepus vēro visas trīs. Māti un viņas bērnus. Viņa bērni tie jau, protams, arī ir. Un jaunā māte kādreiz, pirms gadiem, pat bija viņa jaunā sieva. Pagājušas dienas, aizmirstas stundas iznirst viņa acu priekšā. Tas bija sen, sen…
Peperls, kā zibens ķerts, guļ pie gultas kājgaļa un visu laiku skatās no vienas mazās meitenītes uz otru. Pat mazais, melni lakotais purna galiņš neizpratnē šaudās starp abām meitenēm šurp un turp, it kā šaubīdamies, ko nu darīt. Tā samulsināt jauku, bērnus mīlošu suni!
Klauvē.
Četri cilvēki istabā pamostas it kā no savāda nomoda miega. Ienāk ārsta kungs. Kā vienmēr jautrs un mazliet skaļš. Pie gultas viņš apstājas.
— Kā klājas slimniecei?
— Labi, — atbild Lotiņa un vārgi pasmaida.
— Vai mums šodien beidzot ir apetīte? — viņš rūc.
— Ja māmiņa vārīs! — čukst Lotiņa.
Māmiņa pamāj ar galvu un pieiet pie loga.
— Piedod, Ludvig, ka es tikai tagad tev pasaku labdien.
Diriģents spiež viņas roku.
— Es tev ļoti pateicos, ka esi ieradusies.
— Es lūdzu tevi! Tas taču bija pats par sevi saprotams! Bērns …
— Protams, bērns, — viņš atbild. — Un tomēr!
— Tu izskaties tā, it kā dienām ilgi nebūtu gulējis, — viņa vilcinādamās piebilst.
— Gan es to atgūšu. Es baidījos par… par bērnu!
— Tas jau drīz atkal būs vesels, — jaunā siev'Me paļāvīgi saka. — Es to jūtu.
Pie gultas sačukstas. Luīze cieši pieliecas Lotiņai pie auss.
— Māmiņa par Gerlahas jaunkundzi nekā nezina. Mēs viņai to arī nekad nedrīkstam teikt.
Lotiņa bailīgi pamāj ar galvu.
Ārsta kungs to nevar būt dzirdējis, viņš pārbauda termometru. Kaut gan tieši ar ausīm viņš uz termometru neskatās. Ja nu viņš tomēr kaut ko būtu sadzirdējis, tad katrā ziņā neliks to ne vismazākā mērā manīt.
— Temperatūra ir gandrīz normāla, — viņš saka. — Ļaunākajam tu esi pāri! Sirsnīgi apsveicu, Luīziņ!
Paldies, ārsta kungs, — īstā Luīze smiedamās atbild.
— Vai varbūt jūs domājat mani? — jautā Lotiņa, piesardzīgi iesmiedamās. Galva tomēr vēl sāp.
— Jūs man esat divas mazas intrigantes, — viņš rūc, — pavisam bīstamas! Pat manu Peperlu esat izvazājušas aiz de- guna. — Viņš izstiepj abas rokas un ar katru savu lielo plauktu maigi pārbrauc vienas meitenes galviņai.
Pēc tam ārsts enerģiski noklepojas, pieceļas un saka:
— Nāc, Peperl, taisies vaļā no abiem blēdīgajiem sievišķiem!
Peperls atvadoties pavicina asti. Tad viņš pieglaužas ārsta platajām bikšu starām tieši tajā brīdī, kad padomnieks diriģentam Palfija kungam skaidro:
— Māte ir tādas zāles, ko nevar nopirkt aptiekā! — Viņš pievēršas jaunajai sievietei. — Vai jūs varēsiet palikt tik ilgi, kamēr Luīziņa — ak nē jel! — es domāju, Lotiņa, atkal būs pilnīgi vesela?
— Varēšu, ārsta kungs, un es jau gribētu!
— Tātad, — piebilst vecais kungs, — bijušajam vīra kungam vajadzēs ar to samierināties.
Palfijs paver muti.
— Lai nu paliek, — ārsts izsmejoši saka. — Jūsu mākslinieka sirds, zināms, asiņos. Dzīvoklī tik daudz ļaužu! Bet pacietieties! Drīz jūs būsiet atkal viens.