Выбрать главу

—   Pasniedz man naudas maku! Pie friziera tev tomēr jā­iet, — viņa pavēlēja.

—   Ja nu tas tev ir tik svarīgi, — viņš teica, — iešu arī. Bet nauda man ir pašam. — Kad māte uz viņu tā savādi paskatījās, viņš vēl piebilda: — Es stacijā palīdzēju aiznest dažus kofe­rus. — Viņš noskūpstīja māti uz vaiga un piekodināja viņai labi cieši gulēt, necelties, silti apsegties un tā tālāk.

—   Kā pavēlat, daktera kungs, — sacīja māte un sniedza Punktiņai roku.

—   Lai jums labi sokas, — atvadoties novēlēja Punktiņa. — Bet nu aiziet, Pifka ilgāk vairs nevar gaidīt. — Takšelis sē­dēja pie durvīm un, acis nenovērsis, raudzījās uz rokturi, it kā gribētu to hipnotizēt. Visiem trim bija jāsmejas, un tad bērni priecīgi aizskrēja projām.

Otras pārdomās vēsta PAR LEPNUMU

Es nezinu, ko jūs par to domājat. Vai jums šķiet pareizi, ka zēns vāra? Ka viņš sev aizsien mātes priekšautu, mizo kar­tupeļus, liek tos katlā, piemet sāli un ko gan visu vēl ne?

Pauls, ar kuru es par šo lietu runāju, sacija: «Es nevārītu. Tas man nenāk ne prātā.»

«Hm,» es teicu, «ja nu tava māte slima gulētu gultā un ārsts noteiktu, ka viņai jāēd labi un noteiktā laikā, citādi viņa vēl varētu nomirt. ..»

«Nu labi,» Pauls steidzīgi atbildēja, «tad es, protams, arī vārītu — tieši tāpat kā jūsu Antons. Manis dēļ, tomēr man būtu kauns. Vārīšana nav zēnu darbs.»

«Ja tu rotaļātos ar leļļu virtuvi, tad tev būtu iemesls kaunē­ties,» es atteicu. «Bet, ja tu rūpēsies, lai tava slimā māte dabū paēst, tad tu vari pat lepoties. Pat vairāk nekā ar to, ka vari lēkt četrus metrus tālu.»

«Četrus metrus divdesmit,» Pauls piemetināja.

«Redzi nu,» es iesaucos, «ar to tu lepojies!»

«Es pārdomāju,» pēc brītiņa sacīja Pauls, «es laikam to­mēr nekaunētos, ja kāds mani pieķertu vārām. Bet patīkamāk būtu, ja nevienam tāda izdevība nerastos. Man šķiet, es aiz­bultētu virtuves durvis. Bez tam mana māte nemaz nav slima. Un, ja viņa saslimtu, mēs pieņemtu kopēju. Tad jau tā varētu vārīt!»

Vai redzat, kāds cietpauris?

Treša nodaļa

Sunim dzen bārdu

Pifka apstājās tūlīt pie pirmā laternas staba. Kad bērni gribēja iet tālāk, viņš neskrēja līdzi. Bija jāvelk.

—   Viņš jau atkal šļūc, — Punktiņa sūkstījās.

—   Padod man! — Antons sacīja. — Tūlīt tiksim galā. — Viņš satvēra saiti un no kabatas izvilka mutautiņu tā, ka varēja redzēt baltu stūrīti. Tad viņš uzsauca: — Pifka! — Tak- šelis pacēla galvu, ziņkārīgi apskatīja mutautiņa stūrīti un do­māja: «Tas ir kas ēdams.» Un, kad Antons gāja tālāk, suns ošņādams steidzīgi tuntuļoja līdzi un nemitīgi raudzījās uz mut­autiņu.

—   Lieliski! — Punktiņa noteica. — Spīdoša ideja. Tas man jāiegaumē.

—   Kā tev patīk mūsu māja? — Antons jautāja. — Diezgan šausmīga, vai ne?

—   Izskatās mazliet noplucināta, — viņa atbildēja.

—   Kāda? — viņš prasīja.

—   Noplucināta, — viņa atkārtoja. — Vai tev tas vārds pa­tīk? To es pati izdomāju. Es dažkārt izdomāju jaunus vārdus. Siltummetrs arī ir mans izgudrojums.

—   Siltummetrs termometra vietā! — viņš iesaucās. — Ko gan tu visu neizgudro.

—   Jā, — viņa sacīja. — Spēlēsim smieklus? — Punktiņa nemaz nepagaidīja, vai Antons to vēlas vai nevēlas, bet satvēra viņu aiz rokas un murmināja: — Ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts. Es esmu ļoti, ļoti noskumusi. — Antons izbrī­nījies uz viņu paskatījās. Viņa iepleta acis un sarauca pieri. — Ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts. Es esmu ļoti, ļoti noskumusi, viņa atkartoja. Tad iedunkoja Antonu un čukstēja: — Tu ari!

Antons viņai par prieku darīja tāpat.

—   Ak vai, ak vai! — viņš rūca. — Man nemaz nav jautrs prāts. Es esmu ļoti, ļoti noskumis.

—   Un es vēl vairāk, — viņa satriekta murmināja, — ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts, es esmu ļoti nosku­musi. — Tad abi saskatījās, un tāpēc, ka abiem bija raudulīgas sejas, viņi sāka pilnā kaklā smieties.

—   Ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts, — Antons atkal atsāka, un nu viņiem bija jāsmejas vēl vairāk. Beidzot viņi vispār vairs nevarēja viens uz otru paskatīties. Viņi smē­jās, hihināja un nevarēja rimties, līdz aizrāvās elpa. Ļaudis jau sāka apstāties. Pifka notupās. «Nu viņi ir galīgi jukuši,» prātoja takšelis. Punktiņa viņu pacēla. Un bērni gāja tālāk. Tikai viņi skatījās katrs uz citu pusi. Punktiņa pāris reižu vēl iespurdzās un tad arī aprima.

—   Pie joda! — teica Antons. — Noguru. Es patiešām pār- smējos. — Zēns izslaucīja no acīm smieklu asaras. Viņi jau bija nokļuvuši pie friziera. Frizētava bija pavisam maza, vaja­dzēja uzrausties pa dažiem pakāpieniem.

—   Labdien, Hābekusa kungs, — sacīja Antons. — Man jā­apgriež mati.

—   Skaidrs. Apsēdies, dēls, — teica Hābekusa kungs. — Kā klājas mātei?

—   Paldies par apvaicāšanos. Ir jau labāk. Tikai ar mak­sāšanu nav labāk.

—   Atkal tāpat kā pagājušo reizi, — Hābekusa kungs sacīja. — Divdesmit feniņi iemaksa, atlikums uz nomaksu, pakausī īsi, priekšpusē mazliet garāki, es jau zinu. Un mazajai jaunkun­dzei?

—   Esmu tikai skatītājos, — atbildēja Punktiņa. — Lai jūs tas netraucē. — Hābekusa kungs apsēja Antonam ap kaklu lielu, baltu drānu un sāka rīkoties ar grieznēm.

—   Vai jau kut? — Punktiņa nepacietīgi jautāja. Viņa ne­varēja vien sagaidīt beigas. Bet, tā kā Antons neko neatbildēja un sēdēja kluss kā pelīte, viņa ātri izdomāja ko citu. Viņa no­sēdināja Pifku uz otra krēsla, apsēja tam savu mutautiņu ap kaklu un nozieda purniņu ar ziepju putām. Pifkam sākumā li­kās, ka tas ir putukrējums, bet, tā kā baltā ziede bija negar­šīga, viņš ievilka mēli un purināja galvu.

Punktiņa rīkojās tā, it kā Pifku skūdama. Ar rādāmo pirk­stu viņa pamazām nokasīja putas no purniņa, lēkāja tam ap­kārt un tērzēja tāpat, kā bija to noskatījusies no frizieriem.