Atslēgas? Kādēļ šis tēvainis no Andahtas jaunkundzes par ņēma atslēgas?
Viņš apgriezās, Antons pārliecās pār tilta margām, lai viņu nepamanītu, un iespļāva Sprē upē. Vīrietis pagāja garām, un nu viņam pēkšņi bija ļoti jāsteidzas. Viņš aizskrēja prom pa Kuģu būvētāju dambi.
Antons ilgi nedomāja. Viņš ieskrēja pirmajā restorānā, kas pagadījās ceļā, palūdza tālruņu grāmatu un meklēja burtu P.
Tad viņš sameklēja kabatā naudu un ieskrēja tālruņu kabīnē.
Divpadsmitās pārdomās vesta PAR NELIEŠIEM
Gotfrīds Kleperbeins ir nelietis. Tādi nelieši sastopami jau starp bērniem. Tas ir sevišķi sāpīgi.
Ir daudz pazīmju, pēc kurām var noteikt šādu nelieti. Ja cilvēks ir slinks, viltīgs, nesātīgs, naudaskārs, melis, tad var saderēt uz desmit pret vienu, ka runa ir tikai par nelieti. Pataisīt tādu nelieti par kārtīgu cilvēku ir visgrūtākais uzdevums, kādu vien var iedomāties. Tas ir tas pats kā ar sietu nest ūdeni. Savādi, kāpēc tas ir tik grūti? Ja cilvēks zina, cik skaisti un patīkami ir būt pieklājīgam, tad viņam taču vajadzētu visiem spēkiem censties tādam kļūt, vai ne?
Ir tālskati, kurus var izvilkt. Vai jūs tādus esat redzējuši? Tie ir mazi un glīti, un tos var ērti iebāzt kabatā. Bez tam tos var arī izbīdīt, un tad tie ir garāki par pusmetru. Tāpat, man šķiet, ir arī ar šiem neliešiem. Un varbūt ar cilvēkiem vispār. Jau bērna gados tie ir tieši tādi, par kādiem kļūst vēlāk, tādi kā izvelkamie tālskati. Viņi tikai aug, viņi nemainās.
Trīspadsmitā nodaļa
Resnā Berta vicina vāles
Resnā Berta sēdēja virtuvē, ēda sviestmaizi ar desu un dzēra kafiju. Viņa savā brīvdienā ar draudzeni bija izgājusi pastaigāties, bet, tā kā lietus nepārstāja, viņa bija atgriezusies mājās ātrāk nekā parasti. Tagad viņa savu īgnumu par lietaino brīvdienu remdināja ar aknu desu un romānu ilustrētajā žurnālā.
Pēkšņi zvanīja tālrunis.
— Arī tas vēl! — viņa nomurmināja un aizšļūca pie aparāta. — Direktora Poges dzīvoklis, — viņa sacīja.
— Vai es varētu runāt ar direktoru Poges kungu? — jautāja bērna balss.
— Nē, — sacīja Berta, — kungi ir operā.
— Tas jau ir briesmīgi, — bērns noteica.
— Kas noticis, ja drīkstu jautāt? — prasīja Berta.
— Kas tur runā?
— Poges kalpone.
— Ak tā, resnā Berta! — iesaucās bērns.
— Kāpēc tad resnā? — viņa aizvainota sacīja. — Bet Berta es esmu, un ar ko tad man ir tas gods?
— Esmu Punktiņas draugs, — paskaidroja bērna balss.
— Tā, — sacīja Berta, — un man laikam vajadzēs iet uz viņas istabu un jautāt, vai viņa nakts vidū ar tevi nevēlas saspēlēt futbolu?
— Blēņas! — sacīja zēns. — Pie jums tūlīt ieradīsies Andahtas jaunkundzes līgavainis.
— Jo tālāk, jo trakāk! — sacīja Berta. — Guvernante taču sen jau guļ.
— Nekā tamlīdzīga, — atbildēja bērna balss. — Izņemot jūs, dzīvoklī nav vairāk neviena cilvēka.
Resnā Berta paskatījās tālruņa klausulē tā, it kā gribētu pārliecināties, vai tajā viss kārtībā.
— Ko? — viņa tad jautāja. — Ko? Andahta un Punktiņa nav savās gultās?
— Nē, — sauca bērns, — bet par to vēlāk. Jūs esat viena pati mājās. Ticiet taču man beidzot. Un tagad nāk līgavainis, lai ielauztos. Atslēgas viņam jau ir. Un dzīvokļa plāns arī. Drīz viņš būs klāt.
— Kaut kas vienreizējs, — sacīja Berta. — Ko nu lai es daru?
— Izsauciet steidzīgi policiju. Un tad sameklējiet ogļu lāpstu vai ko tamlīdzīgu. Un, kad līgavainis atnāks, zveliet viņam pa pauri.
— Tev viegli runāt, mans dēls, — sacīja Berta.
— Labu veiksmi! —- sauca mazais. — Turieties! Neaizmirstiet piezvanīt policijai. Uz redzi!
Bertai tā kratījās galva un klabēja zobi, ka viņa netika ne no vietas. Viņa bija ļoti uztraukusies, paraustīja Punktiņas un arī Andahtas jaunkundzes istabas durvis, mājās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Visapkārt klusums. Tikai Pifka ņurdēja. Viņš tupēja savā groziņā pie Punktiņas durvīm, tad uzslējās augšā un aiztenterēja Bertai līdzi. Nu viņa saņēmās un piezvanīja policijai.
— Tā, — sacīja kāds ierēdnis. — Labi, es tūlīt kādu aizsūtīšu. — Pēc tam Berta sāka meklēt sitamo.
— Kā gan zēns varēja iedomāties par ogļu lāpstu, — viņa teica Pifkam, — ja mums ir centrālā apkure. — Beidzot viņa bērnu istabā atrada divas koka vāles, ar kurām Punktiņa dažkārt vingroja. Viņa paņēma vienu vāli, nostājās pie parādes durvīm un nodzēsa gaitenī gaismu.
— Virtuvē mēs atstāsim gaismu degot, — viņa sacīja Pifkam, — citādi es vēl netrāpīšu. — Pifka nogūlās viņai blakus un pacietīgi gaidīja. Viņam viss vēl īsti nebija skaidrs, un gulēdams viņš rūca pats uz savu asti.
— Vai tu būsi mierā! — čukstēja Berta. Pifka šādu toni nevarēja ciest. Bet viņš paklausīja. Berta atnesa krēslu un apsēdās, jo viņai kļuva ļoti nelabi. Šodien viss gāja kā pa elli.
Kur gan varētu būt Punktiņa un Andahta? Nolāpīts, būtu kaut pušplēstu vārdu bildusi!
Tad kāds nāca pa kāpnēm augšā. Viņa piecēlās, satvēra vāli un aizturēja elpu. Sis kāds stāvēja aiz durvīm. Pifka piecēlās un uzmeta tādu kūkumu kā runcis. Spalva bija sacelta.
Sis kāds iebāza atslēgu durvīs un pagrieza. Tad viņš ie- bnza drošības atslēgu un pagrieza. Pēc tam viņš iebāza atslēgas caurumā slēdzi. Durvis atvērās. Sis kāds ienāca gaitenī, ko vaji apgaismoja virtuves spuldze. Berta pacēla savu vāli un gaza vīrietim pa pauri. Viņš sagrīļojās un sašļuka kā maiss, — Tas nu būtu padarīts, — sacīja Berta Pifkam un iededza gaismu. Vīrietim mugurā bija lietus mētelis, dziļi pār acīm uzmaukta cepure. Pifka apostīja Andahtas jaunkundzes līgavaini un, kaut arī ar nokavēšanos, pēkšņi kļuva ārkārtīgi drošsirdīgs un iekodās viņam ar zobiem kājās. Bet vīrietis gulēja uz celiņa un nekustējās.