— Kaut nu drīzāk ierastos policija, — noteica Berta, apsēdās uz krēsla, paņēma vāli rokā un gaidīja.
— Vajadzētu sasiet, — viņa ieminējās Pifkam. — Atnes no virtuves veļas auklu. — Pifka nebija attapīgs. Abi sēdēja pie kramplauža un baidījās, ka tikai šis nesāktu atžirgt.
Kā tad, vīrietis atvēra acis un piecēlās sēdus. Viņa skatiens pamazām kļuva skaidrāks.
— Man ļoti žēl, — sacīja resnā Berta, pavisam aizkustināta, un iezvēla viņam otrreiz.
Vīrietis mazliet iestenējās un noslīga atkal zemē.
— Kur gan kavējas policija? — Berta pukojās. Bet tieši tajā brīdī likuma sargi ieradās.
Trīs policisti, vēderus turēdami, smējās par ainu, ko ieraudzīja.
— Es tikai gribētu zināt, par ko te būtu jāsmejas, — iesaucās resnā Berta. — Labāk sasieniet šo tēvainil Viņš tūlīt atkal atžirgs! — Policisti uzlika kramplauzim roku dzelžus un pārmeklēja viņu. Viņi atrada atslēgas, dzīvokļa plānu, mūķīzeru saišķi un revolveri.
Kārtībnieku vecākais paņēma šos priekšmetus. Berta visus trīs kungus virtuvē pacienāja ar kafiju un lūdza viņus palikt tik ilgi, kamēr atgriezīsies Poges. Meitene un audzinātāja esot pazudušas. Sazini, kas viss vēl šodien nenotiks!
— Labi, bet tikai mazu brītiņu, — sacīja vecākais kārtībnieks.
Drīz vien visi dzīvi tērzēja. Pifka tikmēr apsargāja sasieto blēdi un slepus pamēģināja, kā garšo pazoles.
Trispadsmitas pārdomās vesta PAR NEJAUŠĪBU
Ja šajā vakarā nebūtu lijis, resnā Berta būtu mājās pārnākusi vēlāk. Ja resnā Berta būtu pārnākusi vēlāk, tad zaglis varētu netraucēti zagt. Tā bija tīrā nejaušība, ka viņa bija mājās un ka zādzība neizdevās. Ja Galvani nejauši nebūtu ievērojis, kā raustās viņa uzkārtie vardes stilbi, tad nebūtu atklāta dzīvnieku elektrība vai ari to atklātu daudz vēlāk.
Ja Napoleons 1813. gada 18. oktobrī nebūtu bijis tik noguris, viņš varbūt kaujā pie Leipcigas būtu uzvarējis.
Daudzi notikumi, kas cilvēces attīstībā bijuši izšķīrēji, radušies nejauši, un varēja notikt gluži pretējais vai arī pavisam kas cits.
Nejaušība ir pasaules lielākā vara. Citi ļaudis nejaušības vietā saka — liktenis. Viņi saka: tā bija liktenīga sagadīšanās, ka Napoleons 1813. gada 18. oktobrī bija tik noguris un ka viņam bija vēdergraizes. Nejaušība jeb liktenis — tā ir gaumes lieta.
Mana māte šādos gadījumos saka: «Viens labprāt ēd desu, cits zaļās ziepes.»
Četrpadsmita nodaļa
Kāda vakarkleita kļūst netīra
Pie operas direktors Poge izlēca no mašīnas, samaksāja un ieskrēja teātri. Viņa sieva sēdēja ložā aizmiegtām acīm un klausījās mūziku. Rādīja «Bohēmu», tā ir ļoti skaista opera, un mūzika ir tāda, it kā lītu salds konfekšu lietus. Kāds ļoti slavens tenors dziedāja Rūdolfa partiju, un vietas ložās bija briesmīgi dārgas. Ar to, cik maksāja divas vietas, Antons ar māti varētu pārtikt četrpadsmit dienas.
Poges kungs ienāca ložā. Viņa sieva izbrīnījusies atvēra acis un nikni uz viņu paskatījās. Viņš nostājās aiz viņas sēdekļa, satvēra viņu aiz pleciem un teica:
— Nāc ārā! — Sis tvēriens viņai likās neciešams, un viņa pagrieza pret vīru savu sašutušo seju. Vīrs stāvēja pustumsā, lietū izmircis, ar paceltu apkakli un skatījās sievai garām.
Viņa nekad nebija jutusi sevišķi lielu respektu pret vīru, jo tas bija pārāk labs pret viņu. Bet nu Poges kundze nobijās.
— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja.
— Tūlīt nāc ārā! — viņš pavēlēja. Un, kad sieva aizvien vēl kavējās, Poges kungs uzrāva viņu no sēdekļa un izvilka sev līdzi no ložas ārā. Viņai tas likās neticami, bet viņa neuzdrošinājās neko vairs iebilst.
Viņa noskrēja vīra pavadībā pa kāpnēm lejā. Vīrs pieprasīja sievas virsdrēbes, aplika viņai apmetni un dusmīgi piecirta kaju, kad viņa piestājās pie spoguļa un visādi ņēmās grozīt savu sudraba cepurīti. Viņš vilkšus izvilka sievu no teātra.
Šofera — Hollaka kunga tur, protams, nebija. Viņam vajadzēja ierasties tikai izrādes beigās. Sievas roku Poges kungs nelaida vaļā. Klupdami viņi gāja pa peļķēm pāri ielai. Vislabprātāk Poges kundze tagad būtu raudājusi. Pie stūra stāvēja taksometri. Viņš iegrūda sievu pirmajā taksometrā, nosauca šoferim kādu adresi, iekāpa pats un uzsēdās uz sievas zīda apmetņa. Bet viņa neuzdrošinājās neko teikt.
Taksometrs brauca ļoti ātri. Poges kungs sēdēja viņai blakus ar izklaidīgu seju un švīkāja kājas.
— Manas sudraba kurpes ir beigtas, — murmināja sieva. — Botes aizmirsu garderobē.
Vīrs neko neatbildēja un stīvi raudzījās vienā punktā. Kā gan šai personai bija ienācis prātā tērpties skrandās, izlikties par aklu un iet ar viņa bērnu ubagot. Vai šī Andahtas jaunkundze bija galīgi jukusi?
— Draņķe tāda!
— Kas tad? — jautāja sieva.
Viņš klusēja.
— Ko tas īsti nozīmē? — prasīja sieva. — Es sēžu teātrī, bet tu izrauj mani ārā, lietū. Izrāde bija pirmklasīga. Un dārgās ieejas biļetes!
— Klusu! — viņš atrūca un raudzījās caur mašīnas logu. Pie Komiskās operas auto apstājās. Viņi izkāpa. Poges kundze izmisusi aplūkoja savas izmirkušās kurpes. Kā gan viņa varēja atstāt savas botes garderobē! Andahtas jaunkundzei rit no rīta jāaiziet tām pakaļ.