Emīls purināja kučieri un kliedza:
— Apturiet! Citādi būs nelaime! — Te viņš ieraudzīja, ka kučieris nebija neviens cits kā policists Ješke.
Tas asi uzlūkoja viņu un uzsauca:
— Kas tie bija par puikām? Kas notriepa lielhercogu Kārli?
— Es! — Emīls atbildēja.
— Kas vēl?
— To es neteikšu!
— Tad mēs brauksim atkal riņķī!
Un policists Ješke sāka pātagot savus kleperus, tā ka tie slējās pakaļkājās un tad vēl ātrāk nekā pirmīt metās uz pēdējo vagonu. Bet pēdējā vagonā sēdēja Jakoba kundze un vicināja rokā kurpes. Viņai bija šausmīgi bail, tāpēc ka zirgi jau snaikstījās pēc viņas kāju pirkstiem.
— Es jums došu divdesmit markas, policista kungs, — Emīls kliedza.
— Met muļķības pie malas! — Ješke uzsauca un kā traks šaustīja zirgus ar pātagu.
Nu Emīls vairs nespēja ilgāk izturēt un izlēca no vilciena. Viņš apmeta divdesmit kūleņus lejup pa nogāzi, taču nekas ļauns ar viņu nenotika. Viņš piecēlās un atskatījās uz vilcienu. Tas apstājās, un deviņi zirgi pagrieza galvas pret Emīlu. Policists Ješke pielēca kājās, sita zirgus ar pātagu un bļāva:
— Nū, nū! Viņam pakaļ! — Visi deviņi zirgi izlēca no sliedēm un auļoja Emīlam taisni virsū, vagoni lēkāja kā gumijas bumbas.
Emīls ilgi neprātoja — joza prom, ko kājas nes. Pāri pļavai, garām vairākiem kokiem, pāri strautam, uz debesskrāpja pusi. Sad tad viņš atskatījās. Vilciens nemitīgi drāzās viņam dārdēdams pakaļ. Koki tika nogāzti, tie sašķīda šķembelēs. Ti- kni kāds milzu ozols bija palicis stāvam, un tā augstākajā zarā sēdēja tuklā Jakoba kundze, šūpojās vējā, raudāja un nespēja ai/.saitēt kurpi. Emīls skrēja tālāk.
Divsimt stāvu augstajam namam bija lieli, melni vārti. Viņš ieskrēja pa tiem iekšā un pa otru pusi atkal laukā. Vilciens Joņoja pakaļ. Emīls labprāt būtu kādā kaktā licies slīpi un nosnaudies, jo bija briesmīgi noguris un drebēja pie visām miesām. Bet viņš nedrīkstēja aizmigt. Vilciens rībēdams jau drāzās cauri namam.
Emīls ieraudzīja dzelzs kāpnes. Tās veda augšup līdz pat nama jumtam. Un viņš sāka kāpt. Par laimi, viņš bija labs vingrotājs. Kāpdams viņš skaitīja stāvus. Piecdesmitajā stāvā viņš iedrošinājās atskatīties. Koki bija kļuvuši pavisam maziņi, un stikla dzirnavas tikko varēja saskatīt. Bet, ak šausmas! Vilciens brauca augšā gar nama sienu. Emīls rāpās aizvien augstāk. Vilciens rībināja pa kāpnēm augšup, it kā tās būtu sliedes.
Simtais stāvs, simt divdesmitais stāvs, simt četrdesmitais stāvs, simt sešdesmitais stāvs, simt astoņdesmitais stāvs, simt deviņdesmitais stāvs, divsimtais stāvs! Emīls stāvēja uz jumta un nezināja vairs, ko iesākt. Jau bija dzirdama zirgu zviegšana. Tad zēns pārskrēja pāri jumtam līdz viņam galam, izvilka no svārkiem mutautu un izpleta to. Un, kad nosvīdušie zirgi līda pāri jumta malai 1111 vilciens nopakaļ, Emīls pacēla izplesto mutautu pāri galvai un lēca tukšumā. Viņš vēl dzirdēja, kā vilciens sagāž dūmeņus. Uz brīdi viņš zaudēja dzirdi un redzi.
Un tad — bac! — viņš nokrita pļavā.
Noguris, aizvērtām acīm viņš mirkli palika guļam un labprāt būtu sapņojis skaistu sapni. Bet, tā kā viņš vēl nebija pilnīgi nomierinājies, tad paskatījās augšup uz lielo namu un ieraudzīja, ka uz jumta visi deviņi zirgi atver lietussargus. Policistam Ješkem arī bija lietussargs, un viņš ar to skubināja zirgus. Tie saslējās pakaļkājās, iešūpojās un metās dziļumā. Nu vilciens planēja lejā uz pļavu un auga arvien lielāks un lielāks.
Emīls pielēca kājās un joza pāri pļavai uz stikla dzirnavām. Tās bija caurspīdīgas, un viņš ieraudzīja iekšā māti, kas patlaban mazgāja Augustina kundzei matus. Paldies dievam, viņš nodomāja un ieskrēja pa sētas durvīm dzirnavās.
— Mammucīt! — viņš iesaucās. — Ko lai es tagad iesāku?
— Kas noticis, manu zēn? — māte jautāja, nepārstādama mazgāt matus.
— Paskaties jel caur sienu!
Tišbeina kundze palūkojās ārā un ieraudzīja, ka zirgi un vilciens nolaižas pļavā un tūlīt sāk auļot uz dzirnavām.
— Tas taču ir policists Ješke, — māte sacīja un izbrīnījusies nogrozīja galvu.
— Viņš visu laiku kā vājprātīgs drāžas man pakaļ!
— Nu un kas par to?
— Es nesen Obermarktā lielhercogam Kārlim ar šķībo vaigu uzkrāsoju sarkanu degunu un padegunē uzzīmēju ūsas.
- Jā, kur gan citur tu tās ūsas varēji zīmēt? — Augustina Kundze apvaicājās un iespurdzās.
- Citur nekur, Augustina kundze. Bet tas jau nav tas Jau- iukais. Viņš gribēja arī zināt, kas vēl tur bijuši. Un to es viņam nevaru teikt. Tā taču ir godalieta.
Emīlam taisnība, — māte noteica, — bet ko lai mēs tagad darām?
— Ieslēdziet motoru, mīļā Tišbeina kundze, — Augustina kundze sacīja.
Emīla māte nospieda pie galda kādu sviru, un tūlīt visi četri dzirnavu spārni sāka griezties. Un, tā kā spīdēja saule un spārni bija no stikla, tad tie mirdzēja un laistījās tik spoži, ka apžilbināja acis. Un, kad šie deviņi zirgi ar savu vilcienu bija pieauļojuši klāt, tie k|uva tramīgi, saslējās stāvus un negribēja tālāk spert ne soli. Policists Ješke tā lādējās, ka bija dzirdams pat cauri stikla sienām. Bet zirgi nekustējās ne no vietas.
— Tā, un tagad mierīgi mazgājiet atkal manu galvu, — Augustina kundze sacīja, — jūsu zēnam vairs nekas nevar notikt.
Friziere Tišbeina kundze ķērās atkal pie darba. Emīls apsēdās uz krēsla, kas arī bija no stikla, un nelikās vairs ne zinis. Bet tad viņš skaļi iesmējās un sacīja: