— Tas ir lieliski. Ja es pirmīt būtu zinājis, ka tu esi šeit, es nemaz nebūtu rāpies augšā tajā sasodītā mājā.
— Cerams, ka uzvalks nav cietis! — māte noteica. Tad viņa apjautājās: — Vai naudu neesi pazaudējis?
Emīls sajuta stipru grūdienu. Ar blīkšķi viņš novēlās no stikla krēsla.
Zēns pamodās.
Piektā nodaļa
Emīls izkāpj nepareizā stacijā
Kad Emīls atmodās, vilciens patlaban atkal sāka braukt. Miegā viņš bija nokritis no sola, tagad viņš gulēja uz grīdas un bija ļoti nobijies. Zēns tikai vēl īsti nezināja, kādēļ. Sirds sita kā tvaika veseris. Viņš bija gandrīz aizmirsis, kur atrodas. Tad zēns pamazām sāka atcerēties. Pareizi, viņš brauca uz Berlīni. Un bija aizmidzis. Gluži tāpat kā kungs ar stīvo platmali …
Emīls kā bulta uzšāvās sēdus un izdvesa:
— Viņš ir prom! — Ceļi zēnam trīcēja. Pavisam lēni viņš piecēlās un pa ieradumam nopurināja apģērbu. Pēkšņi radās jautājums: vai nauda vēl ir? Un šis jautājums viesa viņā neizsakāmas bailes.
Ilgu laiku viņš stāvēja, atslējies pret durvīm, un nedrīkstēja pakustēties. Tur iepretim bija sēdējis, gulējis un krācis šis cilvēks, ko sauca par Grundeisu. Un nu viņš bija projām. Protams, viss jau varēja būt kārtībā. Jo patiesībā bija muļķīgi tūliņ iedomāties sliktāko. Ne jau visiem cilvēkiem bija jābrauc uz Fridriha ielas staciju Berlīnē tikai tāpēc, ka viņš tur brauc. Un nauda droši vien bija vēl savā vietā. Pirmkārt, tā atradās kabatā. Otrkārt, tā bija ielikta aploksnē. Un, treškārt, tā bija piesprausta ar adatu pie oderes. Viņš lēnām iebāza roku labajā iekškabatā.
Kabata bija tukša! Nauda bija pazudusi!
Ar kreiso roku Emīls pārmeklēja kabatu. Ar labo roku aptaustīja un apspaidīja svārkus no ārpuses. Naudas nebija.
— Au! — Emīls izrāva roku no kabatas. Un ne vien roku, bet arī adatu, ar ko viņš nesen bija piespraudis naudu. Pāri bija palikusi tikai šī kniepadata. Tā bija iedūrusies kreisās rokas rādītāja pirkstā, un pirksts asiņoja.
Viņš aptina mutautiņu ap pirkstu un raudāja. Protams, ne jau nu šo nieka asins lāsīšu dēļ. Pirms pāris nedēļām viņš bija uzdrāzies laternas stabam un to gandrīz nogāzis. Emīlam vēl tagad bija puns pierē. Bet viņš ne mirkli nebija pinkšķējis.
Tagad viņš raudāja naudas dēļ. Un raudāja mātes dēļ. Tikai muļķis to nesapratīs! Emīls zināja, ka māte mēnešiem bija smagi strādājusi, lai sakrātu šīs simt četrdesmit markas vecmāmiņai un lai varētu viņu sūtīt uz Berlīni. Bet, tikko dēla kungs apsēdās vilcienā, viņam tūlīt vajadzēja atspiest muguru, iemigt, sapņot visādas muļķības un ļaut kādam nelietim sevi apzagt. Vai te nebija jāraud? Ko lai viņš tagad iesāk? Izkāpt Berlīnē un sacīt vecmāmiņai: «Te es esmu. Bet zini, naudu tu nedabūsi. Labāk dod man aši ceļanaudu, lai varu tikt atpakaļ uz Neištati. Citādi man būs jāskrien kājām!»
Tas nu gan ir jauki! Māte bija veltīgi krājusi. Vecmāmiņa nedabūs ne feniņa. Berlīnē viņš nevarēja palikt. Braukt mājās viņš nedrīkstēja. Un tas viss kāda blēža dēļ, kas bērniem piedāvā šokolādi un izliekas guļam. Un galu galā viņus aplaupa. Tfū, cik riebīga pasaule!
Emīls norija asaras, kas lauzās uz āru, apskatījās visapkārt. Ja viņš pavilktu trauksmes bremzi, vilciens tūliņ apstātos. Atnāktu viens pavadonis. Otrs. Tad vēl kāds ierastos. Un visi taujātu: «Kas noticis?»
«Man ir nozagta nauda,» viņš teiktu.
«Nākamreiz esi uzmanīgāks,» viņi atbildētu, «kāp atpakaļ vagonā! Kā tevi sauc? Kur tu dzīvo? Par trauksmes bremzes izmantošanu jāmaksā simt markas. Rēķinu piesūtīs.»
Ātrvilcienos vismaz varēja izskriet cauri vagoniem — no viena vilciena gala līdz otram, līdz pat dienesta kupejai, un paziņot par zādzību. Bet šeit! Sajā lēnajā vilcienā! Te vajadzēja gaidīt līdz nākamajai stacijai, un pa to laiku cilvēks ar stīvo platmali būs aiz kalniem. Emīls pat nezināja, kā sauc to staciju, kurā šis blēdis izkāpis. Cik tagad varēja būt pulkstenis? Kad būs Berlīne? Gar vilciena logiem slīdēja garām lieli nami un vasarnīcas ar košiem dārziem, tad atkal augsti, sarkani, apkvēpuši dūmeņi. Laikam tā jau bija Berlīne. Nākamajā stacijā būs jāpasauc pavadonis un viņam viss jāizstāsta. Bet viņš nekavējoties paziņotu policijai!
Arī tas vēl. Tagad viņam būs darīšana ar policiju. Protams, policists Ješke nevarēs vairs klusēt, pienākums liks viņam ziņot: «Es nekā nezinu, bet Neištates reālskolnieks Emīls Tišbeins man nepatīk. Vispirms viņš aptriepj godājamus pieminekļus. Un tad ļauj sev nozagt simt četrdesmit markas. Varbūt tā nauda viņam nemaz nav nozagta? Kurš aptriepj pieminekļus, tas arī melo. No pieredzes zinu. Iespējams, ka viņš naudu apracis mežā vai norijis un grib ar to braukt uz Ameriku. Nav nekādas jēgas dzīties pakaļ zaglim. Reālskolnieks Tišbeins pats ir zaglis. Lūdzu, prefekta kungs, apcietiniet viņu!»
Šausmīgi! Pat policijai Emīls nevarēja izsūdzēt bēdas!
Viņš nocēla koferi no bagāžas tīkla, uzlika cepuri, iesprauda kniepadatu atkal svārku atlokā un posās ceļā. Viņam gan nebija ne jausmas, kas tagad darāms. Bet te, šajā kupejā, viņš nespēja vairs izturēt ne piecas minūtes. Tas bija skaidrs.
Pa to laiku vilciens samazināja ātrumu. Emīls ieraudzīja laukā spīdam daudz sliežu. Tad parādījās perons. Gar vagoniem skrēja bagāžas nesēji, tie gribēja nopelnīt.
Vilciens apstājās.
Emīls paskatījās pa logu un ieraudzīja augstu virs sliedēm izkārtni. Tur bija rakstīts Zooloģiskais dārzs. Durvis atsprāga vaļā. Cilvēki kāpa ārā no kupejām. Citi jau gaidīja un priecīgi izpleta rokas.
Emīls izliecās pa logu un meklēja vilciena pavadoni. Pēkšņi viņš netālu ļaužu drūzmā pamanīja stīvu, melnu platmali. Vai tas bija zaglis? Varbūt pēc tam, kad bija apzadzis Emīlu, viņš nemaz nebija izkāpis, bet tikai pārgājis uz citu vagonu?