— Emīls nevar ieēst ne kumosa zivs. Un, ja viņš patiešām pamēģina, tad viņam tūliņ jāskrien ārā, — Ponija Cepurīte stāstīja.
Tā viņi tērzēja un bija ļoti labā noskaņojumā. Zēni izturējās ārkārtīgi uzmanīgi. Profesors turēja Ponijas divriteni.
Krumbīgels aizgāja izskalot termosa pudeli un tasīti. Mitencveijs, seniors, rūpīgi salocīja maizīšu papīru. Emīls piesprādzēja groziņu atkal pie stūres. Gerolds pārbaudīja, vai riepās vēl ir gaiss. Un Ponija Cepurīte lēkāja pa pagalmu, dungoja kādu dziesmiņu un stāstīja visu, kas vien iešāvās prātā.
— Stop! — viņa piepeši iesaucās un palika stāvam uz vienas kājas. — Man vēl bija kas jautājams! Ko tad gaida tas milzīgais bērnu bars laukā uz Nollendorfa laukuma? Tur izskatās kā bērnu vasaras nometnē!
— Tie ir ziņkārīgie, kas dzirdējuši par noziedznieka gūstīšanu. Un tagad viņi grib būt klāt, — Profesors paskaidroja.
Tad pa vārtiem, skaļi taurēdams, ieskrēja Gustavs un auroja:
— Žigli! Viņš nāk!
Visi gribēja drāzties prom.
— Uzmanību! Klausieties! — Profesors kliedza. — Tātad mēs viņu ielenksim. Viņam aizmugure būs bērni, priekšā bērni, kreisā pusē bērni, labā pusē bērni! Skaidrs? Turpmākās pavēles mēs dosim pa ceļam. Uz priekšu — laukā!
Klupdami krizdami viņi metās laukā no pagalma. Mazliet apvainota, Ponija Cepurīte palika viena pati. Tad viņa uzlēca uz sava mazā, niķelētā divriteņa, purpināja tāpat kā pašas vecmāmiņa: «Tā lieta man nepatīk! Tā lieta man nepatīk!» — un brauca zēniem pakaļ.
Vīrietis ar stīvo platmali patlaban iznāca pa viesnīcas durvīm, lēnām nokāpa pa trepēm un nogriezās pa labi uz Kleista ielu. Profesors, Emīls un Gustavs dzenāja savus ziņnešus šurp un turp pie bērnu bariņiem. Un pēc trim minūtēm Grundeisa kungs bija ielenkts.
Ārkārtīgi izbrīnījies, viņš palūkojās visapkārt. Zēni sarunājās, smējās, cits citu iedunkāja un turējās viņam līdzi. Daži cieši blenza uz vīrieti, kamēr viņš apjuka un novērsās.
Zzz! Viņam tieši pār galvu nosvilpa bumba. Viņš sarāvās un paātrināja gaitu. Taču arī zēni tagad soļoja knašāk. Viņš gribēja žigli iegriezties kādā šķērsielā. Bet arī tur pretī parādījās bērnu bariņš.
— Paklau, viņam ir tāds ģīmis, it kā viņu mocītu šķavas! — Gustavs iesaucās.
— Skrien man drusku pa priekšu, — Emīls ieteica, — lai viņš pagaidām mani nepamana. Vēlāk. — Gustavs izslēja plati plecus un so]oja Emīlam pa priekšu kā bokseris, kas aiz spēka pārpilnības nevar paskriet. Ponija Cepurīte brauca blakus gājienam un jautri zvanīja.
Vīrietis ar stīvo platmali kļuva manāmi nervozs. Viņš sāka nojaust, kas viņam draud, un kātoja lieliem soļiem. Bet tas bija veltīgi. No vajātājiem viņš nespēja izbēgt.
Pēkšņi viņš apstājās kā pienaglots, apgriezās un skrēja atpakaļ pa to pašu ielu, pa kuru bija nācis. Apgriezās arī visi bērni, un nu gājiens turpinājās pretējā virzienā.
Tad kāds zēns — tas bija Krumbīgels — paskrēja vīrietim ceļā, tā ka tas paklupa.
— Ko tu iedomājies, delveri? — viņš uzkliedza. — Es tūlīt pasaukšu policistu!
— Jā, jā, lūdzu, dariet to! — Krumbīgels uzkliedza. — Mēs to vien gaidām. Nu, sauciet taču viņu!
Grundeisa kungs ir nedomāja to darīt. Tieši otrādi. Šis atgadījums viņam kļuva aizvien nepatīkamāks. Viņam uzmācās taisni vai bailes, un viņš vairs nezināja, kur dēties. Cilvēki skatījās pa visiem logiem. Pārdevējas ar pircējiem izskrēja no veikaliem un jautāja, kas noticis. Ja tagad nāktu kāds policists, beigas kā likts.
Tad zaglim radās ideja. Viņš ieraudzīja kādu bankas filiāli. Pārrāvis bērnu ķēdi, viņš metās uz durvīm un pazuda.
Profesors pieskrēja pie durvīm un uzkliedza:
— Mēs ar Gustavu ejam pakaļ! Emīls pagaidām lai paliek tepat! Kad Gustavs taurēs, sāksim! Tad Emīls ar desmit puikām lai drāž iekšā. Emīl, izmeklē tikmēr īstos! Operācija nebūs tik vienkārša.
Tad Profesors un Gustavs arī nozuda aiz durvīm.
Emīlam tā sita sirds, ka džinkstēja ausīs. Tagad vajadzēja izšķirties! Viņš piesauca klāt Krumbīgelu, Geroldu, brāļus Mitencveijus un vēl dažus, bet pārējiem — lielajam bērnu baram — lika izklīst.
Bērni atkāpās dažus soļus no bankas ēkas, bet ne tālāk. Viņi nekādā ziņā negribēja palaist garām gaidāmos notikumus.
Ponija Cepurīte palūdza kādam zēnam paturēt viņas riteni un piegāja pie Emīla.
— Te es esmu, — viņa sacīja. — Galvu augšā! Tagad lieta kļūst nopietna. Ak dievs, ak dievs, es esmu tā uztraukusies!
— Vai tu domā, ka es ne? — Emīls jautāja.
Četrpadsmitā nodaļa
Arī no kniepadatas savs labums
Kad Gustavs un Profesors iegāja bankā, vīrietis ar stīvo platmali jau stāvēja pie kāda lodziņa ar uzrakstu «Iemaksas un izmaksas» un nepacietīgi gaidīja, kad pienāks viņa rinda. Bankas ierēdnis runāja pa telefonu.
Profesors nostājās blakus zaglim un uzmanīja viņu kā medību suns. Gustavs palika vīrietim aizmugurē un turēja roku bikšu kabatā, sagatavojies spiest tauri.
Tad pie lodziņa pienāca kasieris un jautāja Profesoram, ko viņš vēlas.
— Lūdzu, — viņš atteica, — šis kungs bija pirms manis.
— Ko jūs vēlaties? — nu kasieris pavaicāja Grundeisa kungam.
— Lūdzu, vai jūs būtu tik laipns un varētu samainīt man simtmarku zīmi divos piecdesmitniekos un četrdesmit markas sīknaudā? — viņš jautāja, izņēmis no kabatas un uzlicis uz galda vienu simtmarku zīmi un divas divdesmitmarku zīmes.
Kasieris paņēma šīs trīs zīmes un gāja ar tām pie naudas skapja.