Uzminēt — tas nozīmēja iebāzt galvu kādā no glāzēm un padzerties. Viņš nekad neuzminēja īsto. Dažreiz izšķīda visa viņa galva, dažreiz viņš aizdegās, dažreiz iekrita glāzē un noslīka. Dažreiz viņš nokrita uz galda, kļuva zaļš un pārvērtās trūdos. Tas vienmēr bija briesmīgi, un Milzis vienmēr par to smējās.
Enders zināja: lai ko viņš izvēlētos, viņš mirs. Negodīga spēle. Pēc pirmās nāves viņa tēls atkal parādīsies uz Milža galda, lai spēlētu vēlreiz. Pēc otrās viņš nokļūs pie zemes nogruvumiem. Tad pie dārza tiltiņa. Tad pie peles alas. Un tad, ja viņš atkal dotos pie Milža un spēlētu vēlreiz, un atkal zaudētu, ekrāns kļūtu tumšs, parādītos uzraksts „Brīvā spēle ir beigusies" un Enders gulētu uz muguras gultā, drebētu, līdz beidzot aizmigtu. Spēle bija negodīga; Milzis visu laiku runāja par Brīnumzemi, kaut kādu stulbu, bērnišķīgu trīsgadnieku Brīnumzemi ar, kas zina, stulbu Zosu māmiņu vai Sniegbaltīti, vai Pīteru Penu; nemaz nebija vērts mēģināt tur nokļūt — bet viņam vajadzēja kaut kādā veidā tikt galā ar Milzi, vajadzēja tur ietikt.
Viņš iedzēra krēmīgo šķidrumu. Acumirklī viņš sāka uzpūsties un izplesties kā gaisa balons. Milzis smējās. Viņš atkal bija zaudējis.
Viņš spēlēja vēlreiz, šoreiz šķidrums sacietēja kā betons, viņam neatlika nekas cits kā, rokām un kājām raustoties, gaidīt, kamēr Milzis viņu uzšķērž gar mugurkaulu, noloba kā zivi un sāk ēst.
Viņš atdzima pie nogruvumiem, bet nolēma tālāk neiet un ļāva zemes un akmeņu masai sevi nogalināt. Atkal atdzimis, viņš, lai gan reizē svīda un jutās nosalis, atkal devās uz priekšu, līdz paugurs pārvērtās par maizi un viņš stāvēja uz Milža galda ar divām glāzēm sev priekšā.
Viņš skatījās uz abiem šķidrumiem. Viens putoja, otrs viļņoja kā jūra. Viņš mēģināja uzminēt, kāda veida nāvi varētu nest katrs no traukiem. Iespējams, no okeāna varētu iznirt zivs, kas mani aprītu. Putojošais šķidrums mani varētu nosmacēt. Es ienistu šo spēli. Tā nav godīga. Tā ir muļķīga. Pretīga.
Tā vietā, lai iemērktu galvu kādā no šķidrumiem, viņš vispirms apgāza vienu trauku, tad otru, izvairījās no Milža lielo roku tvēriena, kamēr tas sauca:
«Krāpnieks! Krāpnieks!"
Viņš uzlēca uz Milža sejas, uzrāpās augšup pa tā lūpu un degunu un sāka rakties iekšā tā acī. Tās viela padevās tik viegli kā gluži vai mājas siers, un, Milzim kliedzot, Endera tēls turpināja urbties acī aizvien dziļāk un dziļāk.
Milzis pakrita uz muguras. Viņam krītot, apkārtne pēkšņi pārmainījās, un, kad Milzis jau pilnībā gulēja uz zemes, apkārt auga sarežģīti savijusies koki. Atlidoja sikspārnis un nosēdās uz mirušā Milža deguna. Enders lika savam tēlam izrāpties no Milža acs.
„Kā tu te nokļuvi?" jautāja sikspārnis. „Šeit neviens nekad nav bijis."
Enders, protams, nevarēja atbildēt. Viņš pieliecās, paņēma rokā gabalu Milža acs vielas un piedāvāja to sikspārnim.
Sikspārnis to pieņēma, pacēlās gaisā un iesaucās:
„Laipni lūgts Brīnumzemē!"
Viņam tas bija izdevies. Nu vajadzēja ķerties izpētīt šo brīnumzemi. Nokāpt no Milža sejas un aplūkot, ko tad viņš galu galā ir sasniedzis.
Tā vietā viņš izslēdza datoru, nolika to lādē, noģērbās un pārvilka sev pāri segu. Viņš nebija domājis nogalināt Milzi. Tai bija jābūt vienkārši spēlei, nevis izvēlei starp drausmīgu nāvi vai vēl drausmīgāku slepkavību. Es nogalinu pat rotaļājoties. Pīters ar mani lepotos.
7. Salamandra
„Vai nav patīkami apzināties, ka Enders spēj paveikt neiespējamo?"
,.Spēlētāju nāve man vienmēr likusies pretīga. Es vienmēr esmu domājis, ka Milža dzēriens ir pati slimākā vieta visā spēlē, bet tā ierakties aci… Un tieši viņu mēs vēlamies padarīt par flotes komandieri?"
„Nozīme ir tikai tam, ka viņš uzvarēja spēlē, kurā principā nevar uzvarēt."
„Tagad jūs viņu droši vien pārvietosiet?"
„Mēs gaidījām, kā viņš atrisinās situāciju ar Bernāru. Viņš tika galā perfekti."
„Tātad — tikko viņš izkūlies no vienas bedres, jūs viņu iegrūdīsiet nākamajā, vēl dziļākā. Viņam kādreiz nevajadzētu arī atpūsties?"
„Viņam būs pāris mēneši, varbūt pat trīs, ko pavadīt kopā ar savu grupu. Bērnam tas ir diezgan ilgs laiks."
„Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka šie zēni nav nekādi bērni? Es skatos, ko viņi dara, ko viņi runā, — viņi nemaz neizskatās pēc bērniem."
„Viņi ir paši izcilākie bērni pasaulē — katrs savā ziņā."
„Bet vai tad viņiem tomēr nav jāuzvedas kā bērniem? Viņi nav normāli. Viņi uzvedas kā… kā Napoleons un Velingtons, Cēzars un Bruts."
„Mēs mēģinām glābt pasauli, nevis dziedēt ievainotas sirsniņas. Jūs esat pārāk žēlsirdīgs."
,.Ģenerālis Levijs nežēlo nevienu. Tā saka visās ziņu pārraidēs. Bet tiešām — nesakropļojiet to zēnu." „Jūs jokojat?"
„Es gribēju teikt: nesakropļojiet vairāk, nekā tas ir vajadzīgs."
•••
Pusdienās Alajs sēdēja Enderam pretī.
„Es beidzot sapratu, kā tu sūtīji tās zinas ar Bernāra vārdu."
„Es?"
,.Izbeidz. Kurš gan cits? Tas noteikti nebija Bernārs. Un Šens arī nav nekāds datoriķis. Un es labi zinu, ka tas rtebiju es. Kurš cits? Labi, vienalga. Es sapratu, kā izveidot viltus studenta ierakstu. Tu vienkārši piereģistrēji studentu vārdā Bernārs-atstarpe, B-E-R-N-Ā-R-S-atstarpe, lai dators to neuzskatītu par atkārtotu cita studenta ierakstu."
„Liekas, tas varētu nostrādāt," teica Enders.
„Labi, labi. Tas tiešām darbojas. Bet tev tas izdevās jau praktiski pirmajā dienā."
„Vai kādam citam. Varbūt to izdarīja Deps, lai neļautu Bernāram iegūt pārāk daudz varas."
„Es atklāju vēl ko. Es to nevaru izdarīt ar tavu vārdu."
„Ak tā?"
„Dators nepieņem neko ar sastāvdaļu „Enders". Un es vispār nevaru piekļūt taviem failiem. Tu esi izveidojis pats savu drošības sistēmu."
„Var jau būt."
Alajs pasmaidīja.
„Es tikko ielauzos un pabojāju vienam puisim failus. Viņš man jau ir uz pēdām un drīz uzlauzīs manu sistēmu. Man vajag labāku aizsardzību, Ender. Man vajag tavu sistēmu."
„Ja es tev to iedošu, tu zināsi, kā es to izveidoju, un tu tiksi klāt maniem failiem."
«Taviem?" Alajs pārjautāja. „Es esmu tavs labākais draugs!"
Enders iesmējās.
„Es izveidošu tev sistēmu pats."
,Tagad?"
„Es vismaz izēdīšu šķīvi."
„Tu nekad to neizēd līdz galam."
Tā savā ziņā bija taisnība. Ēdiens Enderam vienmēr palika pāri. Enders paskatījās uz savu šķīvi un nolēma, ka pietiks.
„Labi, ejam."
Kad viņi bija tikuši līdz savai telpai, Enders apsēdās savā gultā un teica:
„Atnes datoru, es parādīšu, kas jādara."
Taču, kad Alajs atnesa datoru, Enders joprojām sēdēja gultā un viņa lāde joprojām bija aizvērta.
„Kas noticis?" Alajs jautāja.
Enders pielika plaukstu lādes skenerim.
«Nesankcionētas piekļuves mēģinājums," atskanēja signāls. Lāde palika aizslēgta.
„Kāds tevi pamatīgi piekāsis, puisīt," Alajs teica. „Kāds ar tevi pajokojies pa īstam."
„Tu tiešām gribi to drošības sistēmu tagad?"
Enders piecēlās un paspēra dažus soļus sāņus no savas gultas.
„Ender!" iesaucās Alajs.
Enders pagriezās. Alajs turēja rokā mazu papīra lapiņu.
„Kas tas ir?"
Alajs paskatījās uz viņu.
„Tu nepamanīji? Tā mētājās tavā gultā. Droši vien biji uzsēdies virsū."