Taču Valentīna zināja vairāk. Viņa bija redzējusi līdz pusei nodīrātu vāveri ar ķepiņās iedurtiem zariem piespraustu pie zemes. Viņa iztēlojās, kā Pīters to notver, nostiprina, pamazām uzmanīgi atdala un novelk tai ādu, neaizskarot iekšējos orgānus, raugoties, kā raustās tās muskuļi. Cik ilgi vāvere mocījās, līdz nomira? Visu šo laiku Pīters būs sēdējis tai blakus, atspiedies pret koku, kur vāverei varbūt bijusi ligzda, darbojies ar savu datoru, kamēr vāveres dzīvība lēnām izdziest.
Sākumā viņa bija šausmās un gandrīz izvēmās pusdienu laikā, kad redzēja, cik aktīvi Pīters ēda un cik jautri un mundri viņš runāja. Bet vēlāk, padomājusi par to, viņa saprata, ka Pīteram tas varbūt bija kas īpašs, kas brīnumains — kā viņai viņas mazie ugunskuriņi. Upuris, lai apmierinātu tumšos dievus, kas bija apsēduši viņa dvēseli. Labāk lai moka vāveres, nevis bērnus. Pīters savā ziņā līdzinājās zemkopim — viņš dēstīja sāpes un kopa tās, un, kad tās bija ienākušās, kāri tās norija. Labāk, lai viņam tiek šīs mazās, bet spēcīgās devas, nevis vardarbība skolā.
„Paraugskolnieks," par viņu teica skolotāji. „Kaut skolā būtu simtiem tādu kā viņš. Visu laiku mācās, vienmēr laikus nodod mājasdarbus. Viņam patīk mācīties."
Bet Valentīna zināja, ka tā ir krāpšanās. Labi, Pīteram tiešām patika mācīties, bet skolotāji viņam nebija iemācījuši neko. Nekad. Viņš mācījās mājās pie sava datora, urbās caur bibliotēkām un datubāzēm, lasīja un domāja, un — tas bija vissvarīgākais — runāja ar Valentīnu. Tikmēr skolā viņš izlikās, ka ir sajūsmā par bērnišķīgajām ikdienas nodarbībām. Ai, vai, es nevarēju ne iedomāties, ka vardes iekšpusē izskatās šādi, viņš teica, bet mājās lasīja par to, kā DNS filotiskie sakari saista atsevišķas šūnas vienotos organismos. Pīters izcili prata glaimot, un visi skolotāji uz tā uzķērās.
Un tomēr tā bija labāk. Pīters ne ar vienu vairs nekāvās. Nevienu neaizskāra. Sadzīvoja ar visiem. Tas likās esam pavisam cits, jauns Pīters.
Tam ticēja visi. Tēvs ar māti to atkārtoja tik bieži, ka Valentīnai bieži bija gandrīz vai jākliedz: tas nav nekāds jauns Pīters, tas ir tas pats vecais Pīters, tikai gudrāks!
Cik gudrs? Gudrāks par tevi, tēv. Gudrāks par tevi, māt. Gudrāks par ikvienu, ko jūs jebkad esat pazinuši vai satikuši.
Bet ne jau gudrāks par mani.
„Es domāju," Pīters teica, „vai man tevi nogalināt vai kā."
Valentīna atspiedās pret priedes stumbru; no viņas ugunskuriņa bija palikuši vairs tikai gruzdoši pelni.
„Es tevi arī mīlu, Pīter."
„Tas būtu tik viegli. Tu tik bieži kurini šos sīkos, stulbos ugunskuriņus. Atliek tikai tevi apdullināt un sadedzināt. Tev taču tik ļoti patīk dedzināt."
„Es domāju, vai nevajadzētu tevi miegā izkastrēt."
„Nē, neko tādu tu nedomā. Kas tāds tev ienāk prātā tikai tad, kad blakus esmu es. Es tevī atmodinu to pašu labāko. Nē, Valentīna, es esmu nolēmis tevi nenogalināt. Es esmu nolēmis, ka tu man palīdzēsi."
„Tiešām?"
Pirms pāris gadiem Valentīna tiešām justos iebiedēta, taču tagad viņai nebija bail. Viņa nešaubījās, ka Pīters tiešām ir spējīgs viņu nogalināt. Viņa vispār nevarēja iedomāties neko tik briesmīgu, ko Pīters nespētu izdarīt. Vēl viņa zināja, ka Pīters nebūt nav ārprātīgs, ka viņš lieliski sevi kontrolē. Viņš valdīja pār sevi daudz labāk nekā jebkurš cits, ko viņa pazina. Varbūt vien neskaitot viņu pašu. Pīters -varēja atteikties no jebkādām vēlmēm, cik ilgi vien vajadzēja; viņš prata noslēpt jebkādas emocijas. Un tādēļ Valentīna zināja, ka viņš viņai nekad neuzbruks pēkšņā naida uzliesmojumā. Viņš to darītu tikai tad, ja tas būtu riska vērts. Un tas nebija iespējams. Tādēļ viņa savā ziņā pat deva priekšroku Pīteram, nevis citiem cilvēkiem. Viņš vienmēr rīkojās atbilstoši rūpīgi aprēķinātam egoismam. Un tāpēc, lai būtu drošībā, viņai tikai atlika rūpēties, lai Pītera interesēs būtu atstāt viņu dzīvu, nevis nogalināt.
«Situācija saasinās, Valentīna. Es sekoju karaspēka kustībai Krievijā."
„Par ko tu runā?"
„Par pasauli, Valentīna. Tu taču zini, kas ir Krievija? Lielā impērija? Otrais Varšavas pakts? Eirāzijas valdnieki no Nīderlandes līdz Pakistānai?"
„Viņi nemēdz atklāt ziņas par sava karaspēka pārvietošanos, Pīter."
«Skaidrs, ka ne. Bet ziņas par pasažieru un kravas vilcienu kustību gan ir publiski pieejamas. Es izveidoju programmu, kas apstrādā tos sarakstus un nosaka, kad pa tiem pašiem ceļiem slepeni pārvietojas armijas vienības. Pārbaudīju informāciju par pagājušajiem trim gadiem. Pēdējos sešos mēnešos viņi kļuvuši aktīvāki. Gatavojas karam. Sauszemes karam."
„Bet kas tad ar Aliansi? Un kā būs ar insektoīdiem?"
Valentīna nezināja, kāds ir Pītera mērķis, bet šādas diskusijas par notikumiem pasaulē viņš aizsāka bieži. Viņš izmantoja Valentīnu, lai pārbaudītu un uzlabotu savas idejas. Viņa savukārt šī procesa laikā attīstīja savu domāšanu. Valentīna atklāja, ka, lai gan viņa reti kad piekrita Pītera viedoklim par to, kādai pasaulei būtu jābūt, viņu domas par to, kāda pasaule patiesībā ir, bieži sakrita. Viņi bija iemācījušies veikli atsijāt precīzu informāciju no bezcerīgi nekompetento un lētticīgo žurnālistu stāstiņiem. Pīters viņus dēvēja par aitu baru.
„Polemarhs ir krievs, vai ne? Un viņš gan zina, kas ir ar floti. Vai nu viņi atklājuši, ka insektoīdi mūs vairs neapdraud, vai arī būs pamatīga kauja. Jebkurā gadījumā karš ar insektoīdiem būs beidzies. Viņi gatavojas citam karam, kas būs pēc tam."
„Ja viņi pārvieto karaspēka vienības, tam jānotiek stratēga vadībā."
„Tas notiek Varšavas pakta valstu robežās."
Satraucoši. Šķietami noturīgais miers un sadarbība netraucēti ilga gandrīz kopš insektoīdu karu sākuma. Pīters bija atklājis pamatīgu plaisu pasaules kārtības uzbūvē. Viņa iztēlojās, kāda bija pasaule pirms insektoīdu uzspiestās vienotības — aina likās tik skaidra, it kā viņa pati to atcerētos.
„Tātad būs kā agrāk."
„Ar dažām izmaiņām. Vairogu dēļ neviens nelietos kodolieročus. Tā vietā, lai nogalinātu miljonus, tiks nogalināti tūkstoši." Pīters pasmaidīja. „Tas ir neizbēgami, Valentīna. Pašlaik mums ir milzīga, starptautiska flote, kuru pārvalda amerikāņi. Ja karš ar insektoīdiem beidzas, izzūd arī šī vara — tā balstās tikai uz bailēm no insektoīdiem. Un pēkšņi mēs paskatāmies apkārt un atklājam, ka visas vecās savienības ir izirušas un pagalam. Izņemot vienu Varšavas pakta valstis. Dolārs pret pieciem miljoniem lāzeru. Mums būs asteroīdu josla, bet viņiem — Zeme, un bez Zemes tur ātri vien izbeigsies gan rozīnes, gan selerijas."
Valentīnu visvairāk satrauca Pītera miers un bezrūpība.
„Pīter, kāpēc gan man liekas, ka tu par to domā kā par zelta izredzēm Pīteram Viginam?"
„Mums abiem, Valentīna."
„Pīter, tev ir divpadsmit gadu. Man ir desmit. Ir vārds, ar ko mūs apzīmē. Mūs sauc par bērniem, un ar mums apietas kā ar pelēm."
„Bet mēs nedomājam kā bērni, vai ne, Valentīna? Mēs nerunājam kā bērni. Un pats galvenais — mēs nerakstām kā bērni."
..Diskusijā, kas sākās ar nāves draudiem, Pīter, mēs, man liekas, esam novirzījušies no tēmas."