„Tas var sākties atkal. Var būt vēl sliktāk. Mūs var pakļaut Varšavas pakta valstis. Cik jauka doma."
„Pīter, mēs esam bērni, tu saproti? Mēs ejam skolā, mēs augam."
Bet pat iebilstot viņa vēlējās tikt pārliecināta. Viņa vēlējās tikt pārliecināta jau kopš sarunas sākuma.
Taču Pīters nezināja, ka ir jau guvis uzvaru.
„Ja es tam ticētu un to pieņemtu, man vajadzētu tikai atsēsties un vērot, kā lēnām izzūd visas iespējas ko mainīt, un, kad es būšu pieaudzis, būs jau par vēlu. Paklausies, Valentīna. Es zinu, ko tu par mani domā. Es esmu ļauns un bīstams brālis. Es esmu izturējies cietsirdīgi pret tevi un vēl cietsirdīgāk pret Enderu, kad viņš vēl nebija aizvests. Bet es nekad neesmu tevi ienīdis. Es mīlēju jūs abus. Tur neko nevarēja darīt — man bija vajadzīga vara, saproti? Mans izcilākais talants ir spēja saskatīt citu vājās vietas, spēja saskatīt, kā tās izmantot, es to vienkārši redzu un viss. Es varētu kļūt par uzņēmēju un vadīt milzu korporāciju, es cīnītos un pūlētos, līdz tā nokļūtu pašā virsotnē. Bet kas par to? Nekas. Man vajadzīga vara, Valentīna, man vienkārši vajag kaut ko kontrolēt, taču es vēlos, lai tas būtu kontrolēšanas vērts. Es gribu paveikt-kaut ko nozīmīgu. Pax Americana visā pasaulē. Ja nu pēc insektoīdiem nāk vēl kādi citi, lai mēs jau apdzīvojam tūkstošiem pasauļu, lai starp mums valda miers un lai mēs esam neiznīcināmi. Saproti? Es gribu glābt cilvēci no pašiznīcināšanās."
Viņš nekad nebija runājis ar viņu tik atklāti. Nekādas izlikšanās vai melu pazīmes. Viņš kļuvis prasmīgāks. Vai varbūt viņš tiešām runā taisnību?
„Tātad — divpadsmitgadīgs zēns un viņa mazā māsiņa glābs pasauli?"
„Cīk vecs bija Aleksandrs? Es negrasos to paveikt vienā naktī. Es tagad tikai grasos to sākt. Ja tu man palīdzēsi."
„Es neticu, ka tas, ko tu dari ar tām vāverēm, ir tikai šīs izrādes sastāvdaļa. Es domāju, ka tev tas vienkārši patīk."
Pēkšņi Pīters ar rokām aizklāja seju un sāka raudāt. Valentīna nodomāja, ka viņš izliekas, bet tad vairs nebija par to droša. Iespējams taču, ka viņš tiešām mīl viņu un šīs biedējošās iespējas brīdī viņš labprātīgi viņai atklāja savu vājumu, lai iegūtu viņas pretmīlestību. Viņš manipulē ar mani, viņa domāja, taču tas nenozīmē, ka viņš nav patiess. Kad viņš noņēma rokas no sejas, viņa vaigi bija slapji, acis sarkanas.
„Es zinu," viņš teica. „No tā es baidos visvairāk. Ka es tiešām esmu briesmonis. Es negribu nogalināt, bet es nespēju tam pretoties."
Viņš nekad nebija licies tik atklāts. Tu esi gudrs, Pīter. Tu slēpi visu savu vājumu, lai tagad varētu mani aizkustināt.
Un viņš patiešām viņu aizkustināja, jo vismaz daļēji tā bija patiesība. Tātad PIters nebija briesmonis, un viņa varēja apmierināt savu Pīteram radniecīgo varas mīlestību, arī pati nekļūstot par briesmoni. Viņa apzinājās, ka Pīters ari šajā brīdi visu lieliski aprēķina, taču viņa ticēja, ka viņš reizē ir arī patiess. Patiesība slēpās dziļi jo dziļi, un Pīters bija viņu ilgi pētījis, līdz spēja iegūt viņas uzticību.
..Valentīna, ja tu man nepalīdzēsi, man nav ne jausmas, par ko es kļūšu. Bet, ja tu būsi kopā ar mani, ja mēs darbosimies kopā, tu spēsi mani atturēt no pārvēršanās… nu, par tādu kā tie sliktie."
Viņa pamāja. Tu vienkārši izliecies, ka dalies ar mani varā, viņa domāja, taču patiesībā man ir vara pār tevi, tev pašam to nezinot.
„Labi. Es tev palīdzēšu."
•••
Tiklīdz viņi bija dabūjuši no tēva pilsoņa paroli, viņi sāka izlūkot teritoriju. Viņi neapmeklēja vietas, kur būtu nepieciešams lietot īsto vārdu. Tas nemaz nebija grūti — īstos vārdus pieprasīja lietot tikai tur, kur bija kāds sakars ar naudu un norēķiniem. Viņiem nauda nebija vajadzīga. Viņiem bija vajadzīga cieņa — un to viņi varēja iegūt par velti. Slēpjoties zem izdomātiem vārdiem un darbojoties īstajos tīklos, viņi varēja izlikties par jebko — veciem vīriešiem, pusmūža sievietēm, jebko, ja vien rakstot rūpīgi ievēroja attiecīgu stilu. Redzami bija tikai viņu vārdi un viņu idejas. Tīklā visi pilsoņi bija vienlīdzīgi.
Sākumā viņi lietoja dažādus pseidonīmiiS — ne tos, ar kuriem Pīters bija paredzējis viņiem kļūt slaveniem un ietekmīgiem. Protams, viņi nevarēja piedalīties lielajos valsts un starptautiskajos politiskajos forumos — tos viņi varēja tikai lasīt, līdz kāds viņus tur ielūdz vai ievēl. Taču viņi tiem pieslēdzās un vēroja no malas, laiku pa laikam lasīja slavenu dalībnieku esejas, pētīja diskusijas.
Viņi sāka ievietot savus komentārus mazāka mēroga forumos, kur parastie cilvēki apsprieda lielās diskusijas. Iesākumā Pīters uzstāja, ka viņiem jābūt tīši provokatīviem.
„Uzzināt, kā mūsu stils darbojas, mēs varam tikai tad, ja kāds uz mūsu rakstīto reaģē, un, ja mēs būsim maigi un mīlīgi, neviens neatbildēs."
Viņi nebija maigi un mīlīgi, un ļaudis reaģēja. Atbildes, kas bija ievietotas forumos, bija vienkārši asas, bet atbildes, kas viņiem tika sūtītas pa elektronisko pastu, bija indīgas. Bet viņi ātri saprata, kas viņu tekstos citiem liekas bērnišķīgs un muļķīgs, un viņiem veicās aizvien labāk.
Kad Pīters apmierināts konstatēja, ka viņi zina, kā izlikties par pieaugušiem, viņš likvidēja viņu iepriekšējās identitātes, un viņi sāka gatavoties īstajam darbam.
„Mums jāizskatās pilnībā nesaistītiem. Mēs rakstīsim par dažādām lietām un dažādos laikos. Mēs nekad neatsauksimies viens uz otru. Tu vairāk darbosies rietumkrasta tīklos, es — dienvidos. Aplūkosim arī reģionālos jautājumus. Labi, tagad pildi savus mājasdarbus."
To viņi arī darīja. Tēvs ar māti dažreiz uztraucās, ka Pīters un Valentīna, paķēruši katrs savu datoru, visu laiku pavada kopā. Bet viņi nevarēja ne par ko sūdzēties — atzīmes viņiem bija labas, turklāt Valentīna uz Pīteru atstāja tik labu iespaidu… Viņa bija Pīteru pilnībā pārmainījusi. Un tā Pīters ar Valentīnu, kad bija labs laiks, abi sēdēja mežā vai, ja lija, kafejnīcās vai apjumtos parkos un sacerēja savus politiskos komentārus. Pīters bija rūpīgi izveidojis viņu jaunās identitātes tā, ka neviena no tām neizteica viņiem nepieciešamos uzskatus un idejas pilnībā un viena pati; viņi bija radījuši pat vairākas papildu identitātes, kas izteica savus „trešās puses" viedokļus.
„Lai nu abi tagad pulcē sev sekotājus," Pīters teica.
Reiz, būdama ļoti nogurusi no rakstīšanas un pārrakstīšanas, lai Pīters būtu apmierināts ar viņas tekstiem, Valentīna izmisusi iesaucās:
„Tad raksti pats!"
„Es nevaru," viņš atbildēja. „Mēs nedrīkstam likties līdzīgi. Nekad. Neaizmirsti, ka kādu dienu mēs būsim tik slaveni, ka kāds sāks analizēt mūsu tekstus. Mums visu laiku jāizskatās pēc atsevišķiem cilvēkiem."
Tā nu viņa turpināja rakstīt. Viņas galvenā identitāte tīklā bija Dēmostens — vārdu bija izvēlējies Pīters. Viņš pats sevi dēvēja par Loku. Tie bija visai parasti pseidonīmi, taču arī tā bija plāna sastāvdaļa.
„Lai tikai mēģina atminēt, kas mēs esam."
„Ja mēs kļūsim pietiekami slaveni, valdība vienmēr varēs noteikt, kas mēs esam patiesībā."
„Kad tas notiks, mēs būsim jau pietiekami nostiprinājušies, lai to pārciestu. Ļaudis varbūt šokēs, ka Dēmostens un Loks ir bērni, bet viņi jau būs pieraduši mūs uzklausīt."
Viņi sāka gatavot pirmās diskusijas saviem tēliem. Valentīna uzrakstīja pamattekstu, un Pīters izveidoja dažas vienreiz lietojamas identitātes, lai viņai atbildētu. Viņa atbildes bija gudras, viņu diskusijas — aktīvas, pilnas viltīgi slēptiem apvainojumiem un spēcīgu politisko retoriku. Valentīnai īpaši labi padevās aliterācijas, un tās padarīja viņas izteicienus viegli iegaumējamus. Tad viņi, ievērojot laika distances, it kā diskusija patiešām būtu īsta, ievietoja to tīklā. Dažreiz pa kādam komentāram starpā ievietoja arī citi tīkla lietotāji, bet Pīters un Valentīna tos parasti ignorēja vai arī nedaudz pielāgoja savus tekstus.