PIters rūpīgi sekoja, vai viņu vislabāk iegaumējamās frāzes neparādās citur tīklā. Ne visas, bet dažas tiešām laiku pa laikam šur tur tika atkārtotas, dažas pat nopietnās diskusijās prestižajos forumos.
„Mūs lasa," PIters secināja. „Idejas sāk izplatīties."
„Tās ir tikai frāzes."
„Tas ir tikai sākums. Mums jau ir kaut kāda ietekme. Neviens vēl uz mums neatsaucas, bet viņi jau diskutē par mūsu izvirzītajiem jautājumiem. Mēs jau esam viņu dienas kārtībā. Mēs tur tiksim."
„Vai mēs mēģināsim kaut kā iekļauties galvenajās diskusijās?"
„Nē. Pagaidīsim, līdz kāds mūs ielūdz."
Un jau pēc septiņiem mēnešiem Dēmostens saņēma piedāvājumu no kāda rietumkrasta ziņu servisa rakstīt iknedēļas slejas.
„Es nevaru rakstīt nedēļas slejas," Valentīna teica. „Man pat vēl nav sākušās mēnešreizes."
„Tam ar slejām nav nekāda sakara," PIters atbildēja.
„Ir gan. Es vēl esmu bērns."
,.Piekriti viņu piedāvājumam, bet ar noteikumu, ka viņi tev nodrošina anonīmu pieeju tīklam ar kādu no savām korporatīvajām parolēm, jo tu nevēlies atklāt savu īsto identitāti."
„Tātad, kad valdība mēģinās mani atrast…"
„Tu būsi anonīma persona, kas pieslēgusies tīklam no CalNet. Nekāda sakara ar tēva pilsoņa paroli. Es tikai nevaru saprast, kāpēc Dēmostenam tā paveicies āgrāk par Loku."
«Atklājas īstie talanti."
Tā savā ziņā bija jautra spēle. Bet Valentīnai diez ko nepatika daži uzskati, kas pēc Pītera ieceres bija jāpauž Dēmostenam. Dēmostens veidojās par autoru, kūra attieksme pret Krieviju lika domāt par paranoju. Tas viņu uztrauca tāpēc, ka Pīters bija vienīgais, kurš zināja, kā rakstot izmantot citu bailes — šajā ziņā viņa pastāvīgi vērsās pie viņa pēc palīdzības. Tajā pašā laikā Pītera Loks turējās pie viņas mērenās un iejūtīgās taktikas. Sava jēga gan tam bija: viņas rakstītie Dēmostena teksti tomēr saglabāja viņas iejūtlgumu, kamēr Loks varēja laiku pa laikam parotaļāties ar citu cilvēku bailēm.
Taču pamatā rezultāts bija viens — viņa aizvien palika nesaraujami saistīta ar Pīteru. Viņa nevarēja izmantot Dēmostenu pati saviem nolūkiem, viņa vienkārši nezinātu, kā īsti viņu izmantot. Taču iedarbība bija abpusēja. Viņš nevarēja uzturēt Loka identitāti bez viņas. Vai ne?
„Man likās, ka pamatdoma bija apvienot pasauli. Ja es rakstu, ko tu vēlies, Pīter, man liekas, es sludinu karu, lai iznīcinātu Varšavas pakta valstis."
„Ne karu — tikai tīklu atvēršanu un spiegošanas pārtraukšanu. Brīvu informācijas plūsmu. Piekāpšanos Alianses noteikumiem, Dieva dēļ…"
Valentīna neapzināti sāka runāt kā Dēmostens — pat tad, kad pilnīgi noteikti neizteica Dēmostena viedokli.
«Visiem zināms, ka jau no paša sākuma Alianses noteikumi uzlūko Otrā Varšavas pakta valstis kā vienu veselumu. Starptautiskā informācijas plūsma nav slēgta, savukārt tas, kas notiek starp pašām Varšavas pakta valstīm, pēc noteikumiem ir viņu iekšējā lieta. Tāpēc arī viņi tik labprātīgi ļāvās amerikāņu hegemonijai Aliansē."
„Tu tagad izklāsti Loka uzskatus, Valentīna. Uzticies man. Tev jāpieprasa, lai Varšavas paktam tiktu atņemts oficiāls statuss. Tev jāmēģina patiesi sadusmot daudzus jo daudzus cilvēkus. Tad vēlāk, kad tu atzīsi kompromisa nepieciešamību…"
„Viņi manī vairs neklausīsies un ķersies pie ieročiem."
«Valentīna, tici man, es zinu, ko daru."
„Kā gan tu to zini? Tu neesi diez cik gudrāks par mani, un tu nekad ar šādām lietām iepriekš neesi nodarbojies."
„Man ir trīspadsmit, tev — desmit."
«Gandrīz vienpadsmit."
«Un es zinu, kā tās lietas notiek."
«Labi, darīšu, kā vēlies. Bet nekādu muļķību no sērijas «brīvība vai nāve"!"
«Nāksies."
«Un reiz, kad mūs pieķers un viņi brīnīsies, kāpēc gan tava māsa ir tāda kara kurinātāja, es nešaubos ne mirkli, tu atzīsies, ka liki man to rakstīt, vai ne?"
«Vai tu esi pārliecināta, ka tev vēl nav sākušās mēnešreizes, meitenīt?" „Es ienīstu tevi, Pīter Vigin!"
Visvairāk Valentīnu uztrauca tas, ka viņas rakstītās slejas pārpirka vairāki citi vietējie ziņu servisi un tās sāka lasīt un arī citēt pie galda viņas tēvs.
«Beidzot kāds saprātīgs cilvēks," viņš teica un nocitēja dažus fragmentus, kurus Valentīna šajā tekstā necieta visvairāk.
«Kamēr nav sakauti insektoīdi, tikmēr sadarboties ar šiem hegemonistiem krieviem ir pareizi, bet, kad mēs būsim uzvarējuši, nedrīkst atstāt pusi civilizētās pasaules Krievijas impērijas verdzībā, vai ne, dārgā?"
«Man liekas, tu to uztver pārāk nopietni," māte atbildēja.
«Man patīk šis Dēmostens. Man patīk viņa domu gājiens. Savādi, ka viņš nedarbojas lielajos forumos. Es pārbaudīju, vai nevar viņu atrast starptautiskajās diskusijās, un izrādās, ka viņš ne reizi nav tajās piedalījies."
Valentīnai zuda apetīte, un viņa devās prom no galda. Pīters viņai pēc kāda laika sekoja.
«Tātad tev nepatīk melot tēvam," viņš teica. «Nu, un? Tu viņam nemelo. Viņš nedomā, ka tu esi Dēmostens, un Dēmostens neraksta to, kam tu patiesībā tici. Tas izslēdz jebkādus melus."
«Tieši šāds spriešanas veids Loku padara par tādu maitu."
Patiesībā viņu uztrauca nevis tas, ka viņa melo tēvam, bet gan tas, ka tēvs piekrīt Dēmostena uzskatiem. Viņai bija licies, ka Dēmostenam var sekot tikai muļķi.
Dažas dienas vēlāk kāds Jaunanglijas ziņu serviss atvēlēja sleju arī Lokam — lai nodrošinātu pretstatu viņu pašu publicētajai populārajai Dēmostena slejai.
«Nav slikti — diviem bērniem, kam abiem kopā ir kādi astoņi kaunuma mati," Pīters teica.
«No sleju autora līdz varai pār visu pasauli ir tāls ceļš," Valentīna atgādināja. «Tik tāls, ka vēl neviens nekad to nav nogājis."
«Ir gan. Vai vismaz ekvivalentu ceļu morālā ziņā. Savā pirmajā slejā es grasos zemiski aprunāt Dēmostenu."
«Nu, Dēmostens Loka eksistenci nemaz nepamanīs. Nekad."
«Pagaidām."
Tā kā viņu identitātes pilnībā nodrošināja sleju rakstīšana, tēva paroli viņi lietoja tikai vienreiz lietojamām identitātēm. Māte piezīmēja, ka viņi pārāk daudz laika pavadot tīklā.
„Viens vienīgs darbs un prieku nekādu Džekam dara trulu prātu," viņa atgādināja Pīteram.
Pīters tīši ļāva nedaudz nodrebēt savām rokām un teica:
„Ja tev liekas, ka man vajadzētu to izbeigt, es domāju, ka šoreiz spētu tikt ar to galā. Tiešām."
„Nē, nē," māte atbildēja. „Es to nevēlos, tikai esi uzmanīgs un viss."
„Es esmu uzmanīgs, maram."
• ••
Gada laikā nekas nebija mainījies. Enders par to bija pārliecināts, tomēr visam bija tāda kā rūgta pelējuma piegarša. Pēc reitinga viņš joprojām bija labākais kareivis, un neviens vairs nešaubījās, ka tā ari ir. Deviņu gadu vecumā viņš jau bija vada komandieris Petras Arkanjanas komandētajā Fēniksu armijā. Viņš joprojām vadīja vakaru treniņus, tikai tagad tos apmeklēja armiju komandieru īpaši izraudzīti elites kareivji, lai gan viņiem varēja, ja vien vēlējās, piebiedroties arī jauniņie. Arī Alajs bija kļuvis par vada komandieri, tikai citā armijā, un viņi joprojām bija labi draugi. Šens vēl nebija komandieris, bet tas viņiem nemaz netraucēja. Dinks Mēkers beidzot bija padevies un nomainījis Līkdeguni Rouzu Žurku armijas komandiera amatā. Viss bija labi, ļoti labi. Ko gan vēl es varētu vēlēties?