Endera spēle

„Ko tu domā par savu brāli, Valentīna?"

„Enderu?"

„Protams."

„Ko gan es varu par viņu domāt? Es viņu neesmu redzējusi kopš astoņu gadu vecuma."

„Doktore Lainberija, vai jūs varētu atstāt mūs divatā?"

Lainberija likās neapmierināta.

„Lai gan, doktore Lainberija, man liekas, ka mums ar Valentīnu padotos auglīgāka saruna, ja mēs izietu nedaudz pastaigāties ārā. Tālāk no noklausīšanās ierīcēm, kuras jūsu palīgs ievietojis šajā telpā."

Valentīna pirmoreiz redzēja Lainberiju aiz pārsteiguma kļūstam mēmu. Pulkvedis Grafs noņēma no sienas nelielu gleznu un noplēsa no sienas mazu pārraides ierīci kopā ar skaņu uztvērēju membrānu.

„Lēti," teica Grafs, „bet efektīvi. Man likās, ka jūs zināt."

Lainberija paņēma ierīci un smagi atkrita krēslā. Grafs izveda Valentīnu ārā.

Viņi izgāja futbola laukumā. Kareivji, sadalījušies lielā aplī, lai aizsargātu viņus no visām pusēm, pieklājīgā attālumā nāca līdzi.

«Valentīna, mums vajadzīga tava palīdzība. Enderam."

„Kāda palīdzība?"

„Mēs neesam droši. To mēs tagad mēģināsim noskaidrot."

„Kas ir noticis?"

„Tā arī ir problēma. Mēs nezinām."

Valentīna iesmējās.

„Es taču viņu neesmu satikusi trīs gadus! Viņš taču visu laiku ir pie jums."

,.Valentīna, ceļojums no Kaujas skolas uz Zemi un atpakaļ izmaksā vairāk, nekā tavs tēvs var nopelnīt visā mūžā. Es neceļoju pārāk bieži." ,.Ķēniņam bija sapnis," teica Valentīna, „bet viņš aizmirsa, kāds, un viņš lika saviem viedajiem vīriem to izskaidrot — vai ari viņi mirs. Tikai Danielam tas izdevās — viņš bija pravietis."

„Tu lasi Bībeli?"

„Šogad angļu valodā mums jālasa klasika. Es neesmu pravietis."

„Es gribētu tev izklāstīt Endera stāvoldi visos sīkumos, bet tas prasītu stundas, varbūt dienas, un pēc tajri man nāktos tevi drošības pēc ieslodzīt, jo liela daļa stāstītā būtu slepena informācija. Tāpēc paskatīsimies, ko varam iesākt ar ierobežotu informācijas daudzumu. Mums skolā ir kāda datorspēle…"

Viņš izstāstīja Valentīnai par Pasaules galu un istabu pilī, kur spoguli bija redzams PIters.

„To attēlu tur ievieto dators — ne Enders. Kāpēc gan jūs neiztaujājat datoru?"

„Dators neko nezina."

„Un tas ir jāzina man?"

„Kopš Enders ir pie mums, viņš jau divas reizes šajā spēlē nonācis strupceļā. Spēlē, kurai it kā nav risinājuma."

„Viņš tika galā ar pirmo?"

„Galu galā — jā."

„Tad varbūt pēc kāda laika viņš tiks galā arī ar otru."

„Es neesmu tik pārliecināts. Valentīna, tavs brālis ir ļoti nelaimīgs."

„Kāpēc?"

„Nezinu."

„Jūs vispār nezināt pārāk daudz, vai ne?"

Valentīnai uz mirkli likās, ka viņš sadusmosies, taču tā vietā viņš iesmējās.

„Nudien, ne pārāk daudz. Valentīna, kāpēc gan Enders visu laiku saskata spogulī Pīteru?"

„Tam nevajadzētu tā būt. Tas ir muļķīgi."

„Kāpēc muļķīgi?"

„Tāpēc, ka Pīters ir tiešs pretstats Enderam."

„Kā tieši?"

Valentīna nevarēja iedomāties atbildi, kas nebūtu bīstama. Pārāk daudz jautājumu par Pīteru varēja sagādāt pamatīgas nepatikšanas. Valentīna pietiekami labi pazina pasauli, lai saprastu, ka Pītera pasaules pārvaldīšanas plānus neviens neuzskatītu par īstiem draudiem, taču viņi varēja viņu uzskatīt par ārprātīgu un ārstējamu no lieluma mānijas.

„Tu grasies man melot," Grafs teica.

„Es grasos pārtraukt šo sarunu," atbildēja Valentīna.

„Un tev ir bail. Kāpēc?"

„Neciešu jautājumus par manu ģimeni. Lieciet manu ģimeni mierā."

«Valentīna, es jau mēģinu likt tavu ģimeni mierā. Es ierados pie tevis, lai man nevajadzētu pakļaut Pīteru dučiem testu un vēl nopratināt tavus vecākus. Es mēģinu atrisināt šo jautājumu tieši tagad, sarunājoties ar cilvēku, kuru Enders mīl un kuram viņš uzticas vairāk par visu pasaulē, varbūt ar vienīgo cilvēku, kuru viņš mīl un kuram uzticas. Ja mēs šo problēmu nevarēsim atrisināt šādi, mēs ķersimies pie tavas ģimenes un rīkosimies, kā būs nepieciešams. Situācija nebūt nav vienkārša, un es tā vienkārši vis nelidošu atpakaļ."

Vienīgais cilvēks, kuru Enders mīl un kuram uzticas. Viņu caurstrāvoja dziļas, asas sāpes, nožēla, kauns, ka tagad viņa ir tik tuva Pīteram. Pīteram, kas bija kļuvis par noteicošo spēku viņas dzīvē. Tev, Ender, es iekurinu sīkus ugunskuriņus tavās dzimšanas dienās. Pīteram es īstenoju viņa sapņus.

„Man nekad nav licies, ka jūs esat jauks cilvēks. Nedz tad, kad ieradāties pēc Endera, nedz tagad."

..Neizliecies par naivu meitenīti. Es pētīju tavu pārbaužu rezultātus, kad tu biji vēl pavisam maza, un tagad pasaulē nevarētu būt pārāk daudz profesoru, kas spētu turēties tev līdzās."

„Enders un Pīters ienīst viens otru."

„To es zināju. Tu teici, ka viņi ir tiešs pretstats viens otram. Kāpēc?"

„Pīters… dažkārt ir ļaunprātīgs."

„Kādā ziņā ļaunprātīgs?"

„Ļauns. Vienkārši ļauns."

,.Valentīna, pastāsti taču, ko viņš dara, kad ir ļauns, — Endera dēļ."

„Viņš draud nogalināt cilvēkus. Viņš to nedomā nopietni. Bet, kad mēs bijām mazi, mums ar Enderu bija no viņa bail.

Viņš draudēja nogalināt arī mūs. Patiesībā viņš draudēja nogalināt Enderu."

„Ko tādu mēs toreiz novērojām ar monitoriem."

„Tas bija tieši monitora dēļ."

„Tas ir viss? Pastāsti ko vairāk par Pīteru!"

Viņa pastāstīja, kā Pīters izrīkojās ar citiem bērniem katrā skolā, kur viņam nācās mācīties. Viņš tos nekad neaizskāra fiziski, viņš tos mocīja citādi: atklāja par tiem ko apkaunojošu un pastāstīja par to cilvēkiem, kuru cieņti tie īpaši vēlējās iegūt. Uzzināja, no kā tie visvairāk baidās, un parūpējās', lai tie bieži ar to saskartos.

„Viņš tā rīkojās arī ar Enderu?"

Valentīna pakratīja galvu.

„Tu esi pārliecināta? Vai Enderam nebija kāda vājā vieta? Kaut kas, no kā viņš visvairāk baidījās vai par ko ļoti kaunējas?

„Enders nekad nedarīja neko tādu, par ko būtu jākaunas."

Un pēkšņi, pati nokaunējusies, ka aizmirsusi un nodevusi Enderu, viņa ieraudājās.

,.Kāpēc tu raudi?"

Viņa pakratīja galvu. Viņa nevarēja izskaidrot, kā īsti ir domāt par savu mazo brāli, kurš bija tik labs, kuru viņa bija tik ilgi aizstāvējusi, un tad atcerēties, ka nu viņa ir Pītera sabiedrotā, Pītera izpalīdze, Pītera verdzene avantūrā, kuru viņa nekādi nevarēja ietekmēt. Enders nekad nepadotos Pīteram, bet es padevos, es esmu kļuvusi par viņa sastāvdaļu, Enders nekad tā nevarētu.

„Enders nekad nepadevās," viņa teica.

„Kam?"

„Pīteram. Enders nekad nekļuva viņam līdzīgs."

Viņi klusēdami gāja gar vārtu līniju.

„Kā Enders varēja kļūt līdzīgs Pīteram?"

Valentīna nodrebēja.

„Es jau jums teicu."

„Bet Enders nekad neko tādu nav darījis. Viņš taču bija tikai mazs zēns."

„Bet mēs abi gribējām ko tādu. Mēs abi gribējām nogalināt Pīteru." „Ak tā."

,,Nu, ne gluži tā. Mēs nekad par to nerunājām, Enders nekad to neteica skaļi. Es tikai tā domāju. Es, ne Enders. Viņš nekad neteica, ka grib viņu nogalināt."

„Tad ko viņš īsti gribēja?"

„Viņš vienkārši nevēlējās kļūt par…"

„Par ko?"

„Pīters moka vāveres. Viņš tās nostiprina uz zemes un dzīvas nodīrā, un tad sēž un vēro, kā tās mirst. Kādu laiku pēc Endera aizvešanas viņš to darīja, tagad vairs ne. Bet darīja. Ja Enders to zinātu, ja viņš redzētu, man liekas, viņš…"