Выбрать главу

„Ko viņš darītu? Mēģinātu tās glābt? Ārstēt?"

„Nē, tolaik mēs nemēģinātu neko tādu. Nestātos viņam ceļā. Bet Enders sāktu gādāt par vāverēm. Jūs saprotat? Ba­rotu tās."

„Bet, ja viņš tās barotu, tās pierastu pie cilvēkiem, un Pīte­ram būtu daudz vieglāk tās noķert."

Valentīna atkal sāka raudāt.

„Lai vai ko tu iesāktu, tas tikai palīdzēs Pīteram. Pīteram noder viss, pilnīgi viss, tur neko nevar darīt."

„Vai arī tu palīdzi Pīteram?" Grafs jautāja.

Viņa neatbildēja.

„Vai Pīters tiešām ir tik ļauns cilvēks, Valentīna?"

Viņa pamāja.

„Vai Pīters ir pats ļaunākais cilvēks pasaulē?"

„Kā gan lai es to zinu? Viņš ir visļaunākais cilvēks, ko es zinu."

„Un viņš ir jūsu brālis. Jums ir kopīgi gēni, vieni vecāki, kā gan viņš var būt tik ļauns, ja…"

Valentīna pagriezās pret Grafu un iekliedzās, it kā viņš mēģinātu viņu nogalināt:

„Enders nav Pīters! Viņš nekādi nelīdzinās Pīteram! Izņe­mot to, ka viņš ir gudrs, tas ari viss — citādi viņš nekādi, ne­kādi, nekādi nelīdzinās Pīteram! Nekādi!"

„Skaidrs," teica Grafs.

„Es zinu, ko tu domā, izdzimteni, tu domā, ka es kļūdos, ka Enders ir līdzīgs Pīteram. Nu, varbūt es esmu līdzīga Pīte­ram, bet ne jau Enders, viņš nepavisam nav! Tā es viņu mie­rināju, kad viņš raudāja, atkārtoju to daudz, daudz reižu, tu neesi Piters, tu nekad neaizskar citus cilvēkus, tu esi jauks un labs un nepavisam nelīdzinies Pīteram."

„Tā ir taisnība."

Viņa piekrišana viņu nomierināja.

,.Sasodīts, skaidrs, ka taisnība."

„Valentīna, vai tu palīdzēsi Enderam?"

„Es viņam tagad nekādi nevaru palīdzēt."

„Tu vari palīdzēt tieši tāpat kā agrāk. Nomierināt un pa­stāstīt, ka viņš nekad neaizskar citus, ka viņš ir labs un j'auks, ka viņš nekādi nelīdzinās Pīteram. Tas ir pats svarīgākais — ka viņš nelīdzinās Pīteram."

„Es varēšu viņu satikt?"

„Nē. Tev būs jāuzraksta vēstule."

„Kāda jēga? Enders nav atbildējis ne uz vienu no vēstulēm, ko es sūtīju."

Grafs nopūtās.

„Viņš ir atbildējis uz katru, ko ir saņēmis."

Acumirklī viņa saprata.

„Jūs tiešām esat maitas."

,.lzolācija rada labākos apstākļus radošo spēju attīstībai. Mums vajadzīgas viņa idejas, nevis… Neņem vērā, man nav tev jātaisnojas."

Tad kāpēc gan tu to dari? Skaļi gan viņa to nejautāja.

„Bet viņš kļūst aizvien lēnāks, viņš kuģo gar krastu, un mēs gribam viņu pastumt tālāk, bet tas neizdodas."

„Varbūt es Enderam palīdzētu, pasūtot jūs tālāk."

„Tu jau esi man palīdzējusi. Vairāk palīdzēt tu man vairs nevari. Aizraksti viņam."

„Apsoliet, ka neizdzēsīsiet neko no manis rakstītā!"

„Neko tādu es nevaru solīt."

„Tad aizmirstiet par vēstuli."

„Labi. Uzrakstīšu vēstuli pats. Izmantosim tavas iepriekšē­jās vēstules, lai atrastu īsto stilu. Vienkārši."

„Es gribu viņu satikt."

„Viņš tiks pirmajā atvaļinājumā, kad viņam būs astoņpa­dsmit gadu."

„Jūs teicāt, ka divpadsmit." >,Mēs mainījām noteikumus."

,.Kāpēc lai es jums palīdzētu?"

«Nepalīdzi man. Palīdzi Enderam. Kas par to, ka tas izde­vīgi ari mums?"

»Ko gan tik briesmīgu jūs esat viņam tur nodarījuši?"

Grafs iesmējās.

«Valentīna, mīļā meitenīt, briesmīgās lietas tagad tikai sāk­sies."

Enders bija izlasījis četras rindas, kad apjēdza, ka vēstuli nav sūtījis neviens no pārējiem Kaujas skolas kareivjiem. Tā bija pienākusi kā parasti: ieslēdzot datoru, uz ekrāna iemirdzējās uz­raksts: „Jums ir jauna vēstule." Viņš izlasīja pirmās četras rindas un, izlaidis pārējo tekstu, paskatījās uz parakstu. Tad viņš sāka lasīt atkal no sākuma, apgūlās gultā un pārlasīja to vēl un vēl.

Ender,

tie izdzimteņi līdz šim neļāva Tev saņemt nevienu no ma­nām vēstulēm. Es esmu rakstījusi simtiem vēstuļu, lai gan Tev varbūt likās, ka es nerakstīju nemaz. Rakstīju gan. Es neesmu Tevi aizmirsusi. Es atceros Tavas dzimšanas dienas. Es atceros visu. Dažiem varbūt liekas, ka Tu nu esi kļuvis par kareivi, cietsirdīgu un bargu cilvēku, kas uzjautrinās, mokot citus, bet es zinu, ka tā nav. Tu nemaz neesi kā Tu-zini-kas. Viņš sācis uzvesties jaukāk, bet vēl joprojām sirdī ir pretīga kuce. Varbūt Tu izskaties ļauns, bet mani nevar tik viegli piemuļķot. Jopro­jām airējot veco smaijlīti, ar mīlestību,

Valentīna

Neraksti atbildi, viņi droši vien to psihonalizēs.

Skaidrs, ka vēstule bija rakstīta ar skolotāju atļauju. Taču viņš nešaubījās, ka to patiešām rakstījusi Valentīna. „Psihonalizēs", Piters — „pretīgā kuce", „smaijlīte" — par šiem vār­diem vēl zināja tikai Valentīna.

Tomēr to bija tik daudz, it kā kāds gribētu viņu pārliecināt pilnīgi un galīgi, ka vēstule ir īsta. Kāpēc gan viņiem tik ļoti jānopūlas, ja tā patiešām ir īsta?

Tā jebkurā gadījumā nav īsta. Pat ja viņa to ir rakstījusi. Tā nevar būt īsta, jo viņi piespieda Valentīnu rakstīt. Viņa ir rakstījusi jau pirms tam, bet viņi paturējuši visas viņas vēstu­les. Tās varētu būt īstas, bet ne šī, šī bija kārtējais instruments, ko viņi izmantoja, lai manipulētu ar viņu.

Un viņš atkal jutās izmisis. Tagad viņš saprata, kāpēc. Ta­gad viņš saprata, ko tik ļoti necieš. Viņam nebija nekādas va­ras pār savu dzīvi. Tā visa bija viņiem. Viņi izdarīja visas viņa izvēles. Enderam bija palikusi tikai spēle, tas arī viss, pārējo noteica un plānoja viņi — nodarbības, programmas, -visu, un viņam atlika vairs tikai izlemt, ko iesākt šajā kaujā un ko nākamajā. Vienīgi viņa atmiņas par Valentīnu bija īstas un nozīmīgas, atmiņas par cilvēku, kuru viņš bija mīlējis un kurš bija mīlējis viņu, vienalga, vai ir karš ar insektoīdiem vai nav, un nu tie bija piesavinājušies viņu sev, nu viņa bija viena no tiem.

Enders viņus ienīda, viņš ienīda to spēles. Ienīda tik ļoti, ka, vēlreiz pārlasot Valentīnas tukšo, pēc pavēles rakstīto vēs­tuli, sāka raudāt. Citi Fēniksu armijas zēni to pamanīja un novērsās. Enders Vigins raud? Tas bija kas satraucošs. Tātad notiek kaut kas briesmīgs. Pats labākais kareivis guļ gultā un raud. Telpā iestājās nomācošs klusums.

Enders aizvēra vēstuli, tad izdzēsa to un palaida spēli. Viņš īsti nezināja, kāpēc gan tik daudz to spēlē, kāpēc tik ļoti vē­las nokļūt Pasaules galā, taču viņš daudz nekavējās to darīt. Guļot uz mākoņa, slīdot virs rudens toņos iekrāsotās lauku ainavas, viņš beidzot aptvēra, kāpēc viņam tik ļoti nepatika Valentīnas vēstule. Tā pilnībā bija par Pīteru. Par to, ka viņš nepavisam nelīdzinās Pīteram. Šos vārdus viņa bieži bija at­kārtojusi pēc tam, kad Pīters bija viņu mocījis, kad viņš trī­cēja bailēs un dusmās, un naidā. Vairāk nekā cita šajā vēstulē nebija.

Tieši to viņi bija no viņas prasījuši. Tie izdzimteņi zināja, viņi zināja par Pīteru un spoguli pils istabā, viņi zināja visu, un Valentīna viņiem bija tikai vēl viens papildu rīks, lai viņu vadītu un kontrolētu, vēl viens paņēmiens. Dinkam bija tais­nība, viņi bija īstie ienaidnieki, viņi nemīlēja neko, un viņiem nerūpēja nekas, un Enders vairs negrasījās darīt to, ko viņi no viņa gaidīja, pie velna, viņš nedarīs neko. Tie izdzimteņi bija iznīcinājuši viņa pēdējās tiešām labās, tiešām vērtīgās atmi­ņas — viņam bija gana, viņš atteiksies spēlēt.

Torņa istabā viņu kā vienmēr gaidīja čūska. Bet šoreiz En­ders to nesamina. Šoreiz viņš to satvēra rokās, noliecās pie tās un maigi, maigi pielika čūskas pavērto muti pie savām lūpām.