Un noskūpstīja.
Viņš nebija to ieplānojis. Viņš bija domājis, ka čūska iekodīs viņam mutē vai arī viņš aprīs to dzīvu, kā bija izdarījis Pīters spogulī. Asiņains zods un čūskas aste, kas spraucas ārā starp lūpām. Taču viņš to noskūpstīja.
Čūska viņa rokās sāka augt un pieņēma citu veidolu. Cilvēka veidolu. Tā bija Valentīna, un viņa viņu noskūpstīja.
Čūska nevarēja būt visu laiku bijusi Valentīna. Viņš bija to pārāk daudz reižu nogalinājis, lai tā varētu būt viņa māsa. Un Pīters bija pārāk daudz reižu to aprijis. Tā nevarēja būt Valentīna.
Vai tāds bija viņu plāns, ļaujot izlasīt viņas vēstuli? Viņam bija vienalga.
Viņa piecēlās no grīdas un piegāja pie spoguļa. Enders lika piecelties arī savam tēlam un sekoja tai. Viņi stāvēja pie spoguļa, kurā nežēlīgā Pītera vietā stāvēja pūķis un vienradzis. Enders pastiepa roku un pieskārās spogulim, Valentīna darīja tāpat; siena izzuda un skatienam atklājās milzīgas, ar paklājiem izklātas lejup vedošas kāpnes, uz kurām atradās milzīgs trokšņojošs un gavilējošs ļaužu pūlis. Roku rokā viņi ar Valentīnu devās lejup pa kāpnēm. Acīs viņam sariesās asaras, atvieglojuma asaras — beidzot viņš bija pārvarējis Pasaules gala līmeni. Un asaru dēļ viņš nepamanīja, ka ikvienam cilvēkam pūlī ir Pītera seja. Viņš saprata — lai kā viņam klātos
šajā pasaulē, Valentīna vienmēr būs kopā ar viņu.
•••
Valentīna atvēra vēstuli, ko viņai bija iedevusi Lainberija:
Dārgā Valentīna!
Mēs esam Jums ļoti pateicīgi un augsti vērtējam Jūsu sniegurnu Flotes labā. Mēs paziņojam, ka Jūs tiekat apbalvota ar pirmās šķiras Cilvēces Alianses Ordeņa zvaigzni. Tas ir augstākais militārais apbalvojums, ko iespējams piešķirt civilpersonām. Diemžēl SF drošības noteikumi liedz šo faktu publiskot, kamēr nav veiksmīgi noslēgušās noteiktas pašreizējās operācijas, taču mēs vēlamies, lai Jūs zinātu, ka Jūsu palīdzība tiešām bija noderīga.
Sirsnīgi pateicoties, stratēgs ģenerālis Šimons Levijs
Viņa izlasīja to divreiz, un tad Lainberija to paņēma.
„Man lika to iznicināt, tiklīdz tu esi izlasījusi."
Viņa izvilka no atvilktnes šķiltavas un aizdedzināja papīru, un ielika to pelnu traukā. Tas spoži uzliesmoja.
„Labas ziņas vai sliktas?" viņa jautāja.
„Es pārdevu savu brāli," Valentīna atbildēja, „un nu tieku atalgota."
„Nav nedaudz par pārspīlētu, ne?"
Valentīna neatbildēja un devās atpakaļ uz klasi. Tovakar Dēmostens publicēja asi uzbrūkošu rakstu pret dzimstības ierobežojumiem. To nedrīkst ierobežot, cilvēki vienkārši jāsūta uz citām planētām, lai cilvēce apdzīvotu visu Galaktiku, lai nedz katastrofas, nedz kari nekad neapdraudētu visas cilvēces eksistenci.
„Pats cildenākais tituls, kāds bērnam ir iespējams," Dēmostens rakstīja, „ir Trešais."
Tas ir par tevi, Ender, viņa rakstot klusi teica.
PIters, to lasot, sajūsmināts iesmējās.
„Tas liks viņiem apsēsties un padomāt! Trešais! Cildens tituls! Ak, cik tu esi neganta!"
10. Pūķis
„Tagad?"
«Laikam gan."
„Tai jābūt pavēlei, pulkvedi Graf. Armija nekustēsies ne no vietas tāpēc vien, ka kāds komandieris pateiks: man liekas, tagad mēs varētu doties uzbrukumā."
„Es neesmu komandieris. Es esmu skolotājs. Maziem bērneļiem."
„Ser, es atzīstu, ka esmu jums daudz un pamatīgi kritis uz nerviem, taču tas bija tā vērts, viss ir izdevies tieši tā, kā jūs vēlējāties. Pēdējās piecās nedēļās Enders ir…"
„Laimīgs."
«Apmierināts. Viņam sokas ļoti labi. Viņa prāts ir ass, un spēlē viņam klājas lieliski. Ņemot vērā, cik viņš vēl ir jauns. Mums nekad nav bijis zēna, kas būtu labāk sagatavots komandēšanai nekā viņš. Parasti mēs viņus padarām par komandieriem vienpadsmit gadu vecumā, taču viņam pietiks ar deviņiem ar pusi."
„Labi. Es te kādu bridi domāju, kādam gan jābūt cilvēkam, lai viņš, tikko sadziedējis ievainotu bērnu, tūlīt pat atkal sūtītu viņu kaujā. Neliela personiskas dabas morāla dilemma. Neņemiet vērā. Es esmu noguris."
„Mēs taču glābjam pasauli, vai ne?"
„Vediet viņu šurp."
„Mēs vienkārši pildām mūsu pienākumu, pulkvedi Graf."
,.Pietiks, Anderson, jūs taču vai mirstat no kāres redzēt, kā viņš tiks galā ar visām tām blēdīgajām padarīšanām, ko es liku jums izstrādāt."
„Tas nav pārāk jauki."
„Nu, es ari neesmu pārāk jauks. Nu, nu, major. Mēs abi esam pagalam pagrimuši. Es taču ari vai beidzos nost no vēlmes redzēt, ko viņš iesāks. Galu galā — no tā, kā viņam sokas, atkarīgas mūsu visu dzīvības. Vajnē?"
„Jūs taču negrasāties sākt lietot zēnu žargonu?"
„Vediet viņu šurp, major. Es papildināšu viņa failus ar kauju plānu un ļaušu viņam atkal lietot viņa drošības sistēmu. Ne jau viss, ko mēs viņam nodarām, ir kas slikti neviens vismaz nerakāsies pa viņa failiem."
„Un viņš joprojām paliks izolēts."
„Vara dara vientuļu. Vediet viņu šurp."
„Jā, ser. Būšu atpakaļ kopā ar viņu pēc kādām piecpadsmit minūtēm."
„Uz redzēšanos. Jā, ser, jāser, jāser. Es ceru, ka tev bija jautri, ka tu lieliski, lieliski pavadīji laiku un biji laimīgs, Ender. Varbūt tas bija pēdējo reizi tavā mūžā. Laipni lūdzam, bērniņ. Tavs mīļais tēvocis Grafs ir ko ieplānojis."
•••
Enders saprata, kas notiek, uzreiz, kad pēc viņa ieradās Andersons. Visi zināja, ka viņš kļūs par komandieri ļoti agri. Varbūt ne tik agri, bet viņš jau gandrīz trīs gadus nepārtraukti ieņēma pirmo vietu sarakstā, neviens pat īsti netuvojās viņa pozīcijai, un viņa vakara nodarbību apmeklētāji bija paši labākie kareivji visā skolā. Daži pat brīnījās, kāpēc gan skolotāji tik ilgi gaidījuši.
Interesanti, kādu armiju gan viņam piešķirs? Skolu drīz grasījās beigt trīs komandieri, to skaitā ari Petra, bet viņš pat nesapņoja, ka viņam varētu tikt Fēniksu armija — neviens vēl nebija kļuvis par komandieri armijai, kirrā bijis tieši pirms paaugstināšanas.
Andersons vispirms ierādīja viņam jauno istabu. Tas izšķīra visu — tikai komandieriem bija personiskās istabas. Tad viņu nomērīja jaunam formas tērpam un kombinezonam. Viņš uzmeta aci veidlapai, lai uzzinātu, kādu armiju viņš komandēs.
Pūķu armija. Tādas nemaz nebija.
„Es nekad neesmu dzirdējis par Pūķu armiju," Enders teica.
„Jo jau četrus gadus Pūķu armija neeksistē. Mēs atteicāmies no šī nosaukuma māņticības dēļ. Nevienai Pūķu armijai visā Kaujas skolas vēsturē nekad neizdevās uzvarēt pat trešdaļā spēļu. Jocīgi, vai ne?"
„Tad kāpēc gan jūs to atjaunojat?"
„Kaut kur taču jāizlieto tie formas tērpi."
Grafs sēdēja pie galda. Viņš izskatījās vēl resnāks un vēl vairāk noguris nekā pēdējā reizē, kad Enders bija viņu redzējis. Viņš pasniedza Enderam āķi — nelielu ierīci, ar ko komandieri kaujas telpā treniņu laikā varēja brīvi pārvietoties. Vieni domāja, ka tā darbojas magnētiski, citi — kontrolējot gravitāciju. Enders ne vienu reizi vien savos vakara treniņos bija vēlējies, lai arī viņam būtu šī ierīce un viņš varētu nokļūt, kur vēlas, neplānojot nezin cik atsitienu pret sienām. Un nu, kad viņš jau bijā iemācījies veikli pārvietoties tāpat, viņam tika piešķirts āķis.