„Tas darbosies tikai tavas armijas regulārajās praktiskajās nodarbībās," paskaidroja Andersons.
Enders jau bija nolēmis, ka viņa armijai noteikti būs nepieciešami papildu treniņi — tātad ne visos treniņos viņš varēs izmantot āķi. Viņš saprata ari, kāpēc gan daudzi komandieri nekad neorganizēja papildu nodarbības — viņi jutās atkarīgi no āķa, un papildu nodarbībās viņiem no tā nebūtu nekādas jēgas. Jā viņiem likās, ka tieši āķis nodrošina autoritāti un varu pār pārējiem zēniem, tad kāds gan brīnums, ka viņi nevēlas darboties bez tā. Šajā ziņā es esmu pārāks par dažiem maniem pretiniekiem, Enders nodomāja.
Grafa oficiālā apsveikuma runa bija garlaicīga un izklausījās gandrīz vai iekalta no galvas. Tikai pašās beigās viņš nedaudz atdzīvojās.
„Pūķu armijai mēs plānojam ko īpašu. Es ceru, tev nebūs iebildumu. Mēs esam izveidojuši jaunu armiju, pāragri paaugstinot veselu jauniņo grupu un pievienojot tai vēl dažus vecākus audzēkņus. Es domāju, ka ar savu kareivju spējām un prasmēm tu būsi apmierināts. Es vismaz ceru — jo tev ir aizliegts tos iztirgot citām armijām."
,.Nekādas tirgošanās?" Enders jautāja. Apmaiņas ar kareivjiem bija ierasts veids, kā uzlabot armiju.
„Nekādas. Redzi, tu jau trīs gadus vadi savas papildu nodarbības. Tev ir daudz sekotāju. Daudzi labi kareivji censtos piespiest savus komandierus, lai tie viņus iztirgo tavai armijai. Mēs tev dodam armiju, kas uz laiku nespēs sacensties ar citām. Mēs nevēlamies, lai tev jau iesākumā būtu netaisnīgs pārsvars pār citām armijām."
„Ko es iesākšu, ja nevarēšu sadzīvot ar kādu no kareivjiem?"
,.Nāksies sadzīvot."
Grafs aizvēra acis. Andersons piecēlās — saruna bija galā.
Pūķiem piešķirtais krāsu kods bija „pelēks, oranžs, pelēks". Enders ietērpās savā kombinezonā un sekoja izgaismotajai joslai, līdz nonāca savas armijas barakās. Armija jau bija sapulcējusies — kareivji bezmērķīgi slaistījās ieejas tuvumā.
„Guļvietas ieņemiet pēc vecuma! Veterāni telpas galā, jaunākie pie durvīm!" Enders pavēlēja.
Tas bija pretēji ierastajai kārtībai, un Enders to labi zināja. Tāpat viņš apzinājās, ka negrasās sekot daudzu citu komandieru piemēram — nekad nepievērst uzmanību jaunākajiem kareivjiem, kas nogrūsti telpas tālākajā galā.
Viņi izvietojās pēc ierašanās datumiem, un Enders apstaigāja telpu. Gandrīz trīsdesmit kareivju bija pavisam mazi — tikko no jauniņo grupām, bez jebkādas kaujas pieredzes. Daži bija pārāk jauni, pie durvīm esošie likās pat nožēlojami sīki. Enders gan atgādināja sev, ka tieši tā viņš pats droši vien izskatījies Bonso Madridam. Tiesa, Bonso bija jātiek galā tikai ar vienu tik jaunu kareivi.
Neviens no vecākajiem kareivjiem nebija no Endera vakaru treniņu grupas. Neviens no viņiem nekad nebija komandējis vadu, un patiesībā neviens no viņiem pat nebija vecāks par Enderu, tātad pat vecākajiem zēniem nebija vairāk par astoņpadsmit mēnešu pieredzi. Dažus viņš pat nepazina — tik necili tie bija.
Toties viņi, protams, pazina Enderu, jo viņš bija pats slavenākais kareivis visā skolā. Un, kā Enders redzēja, daži viņu apskauda. Vismaz par vienu var viņiem pateikties: neviens no maniem kareivjiem nav vecāks par mani.
Tiklīdz katrs kareivis bija ieņēmis guļvietu, Enders pavēlēja uzvilkt kombinezonus un doties uz treniņu.
„Pēc saraksta mūsu nodarbības ir no rītiem tieši pēc brokastīm. Oficiāli jums starp brokastīm un nodarbību ir stunda brīvā laika. Redzēsim, kā būs, kad es uzzināšu, kā vērti jūs esat."
Pēc trim minūtēm viņš pavēlēja doties ārā no barakas, lai gan daudzi nebija paspējuši apģērbties.
„Bet es taču esmu kails!" iesaucās kāds zēns.
«Nākamreiz ģērbies ātrāk! Šonedēļ es jums dodu trīs minūtes laika, nākamnedēļ pāriesim uz divām. Aiziet!"
Drīz vien Kaujas skolā izplatījās joks, ka Pūķu armija ir tik stulba, ka tai īpaši jāmācās pat apģērbties.
Pieci zēni bija pilnīgi kaili; skrienot pa gaiteni, viņi nesa savus kombinezonus rokās; tikai daži bija paguvuši apģērbties. Tas, protams, pievērsa citu zēnu uzmanību. Diez vai kāds no viņiem kaut reizi vēl nepagūs apģērbties.
Gaitenī, kas veda tieši uz kaujas telpu, Enders viņiem lika skraidīt uz priekšu un atpakaļ, līdz kailie uzvilka kombinezonus. Tad Enders aizveda viņus līdz augšējām durvīm, kas veda uz kaujas telpas centru — gluži kā īstajās kaujās. Enders lika viņiem palēkties, satvert rokturus pie griestiem un iešūpojoties mesties iekšā telpā.
«Pulcējieties pie tālākās sienas," viņš pavēlēja. „It kā jūs uzbruktu ienaidnieka vārtiem."
Viņi pa četriem ienira kaujas telpā. Gandrīz neviens nezināja, kā taisnā ceļā nokļūt pie mērķa, un, kad viņi sasniedza tālāko sienu, tikai dažiem jauniņajiem izdevās laikus pieķerties pie rokturiem.
Pēdējais zēns vēl bija pavisam sīks. Nelikās iespējams, ka viņš varētu aizsniegties līdz griestu rokturiem.
„Tu drīksti izmantot sānu rokturus, ja vēlies," Enders teica.
„Atšujies," zēns atcirta. Viņš ieskrienoties palēcās, ar pirkstgaliem pieskārās griestu rokturiem un pilnīgi bez jebkādas kontroles iekūleņoja telpā. Enders īsti nesaprata, vai šādas rīcības dēļ viņam šis zēns patik vai arī kaitina savas necienīgās attieksmes dēļ.
Galu galā visi bija sarindojušies gar sienu. Enders ievēroja, ka viņi joprojām atrodas tādā virzienā, kādā bija stāvējuši
gaitenī. Tāpēc Enders tīšām pieķērās pie roktura, kas, viņuprāt, bija pie grīdas, un nokarājās no tā it kā ar galvu uz leju.
«Kareivji, kāpēc jūs stāvat ar galvu uz leju?"
Daži sāka griezties otrādi.
„Mierā!"
Viņi joprojām klusēja.
„Es jautāju, kāpēc jūs stāvat ar galvu uz leju?"
Neviens neatbildēja. Viņi nesaprata, ko viņš no tiem gaida.
„Es jautāju, kāpēc gan jūs visi esat ar kājām gaisā un ar galvu pret grīdu?"
Beidzot kāds no viņiem ierunājās:
„Ser, mēs stāvam tā, kā stāvējām gaitenī."
„Un kāda tam nozīme? Kāda tam nozīme, ja gravitācija palikusi gaitenī, bet mēs esam šeit? Mēs taču negrasāmies karot gaitenī? Vai šeit ir gravitācija?"
Nē, ser, nē, ser.
„No šī brīža, tiklīdz jūs esat ienākuši šajā telpā, jums gravitācija jāaizmirst! Gravitācijas vairs nav, skaidrs? Lai kāda tā būtu, kad jūs nokļūstat pie durvīm, jums jāatceras: pretinieka vārti ir lejā. Jums zem kājām. Augšā ir jūsu pašu vārti. Ziemeļi ir tur, dienvidi — tur, austrumi — tur, rietumi. Kur ir rietumi?"
Viņi parādīja, kur.
„Tieši to jau es biju gaidījis. Jūs protat atbildēt pareizi tikai tad, ja jums ir atlicis viens vienīgs atbildes variants; šim skaitlim droši vien ir kāds sakars ar rievu skaitu jūsu smadzenēs. Kas par cirku! Un tā esot sagrupēšanās? Tā esot lidošana? Labi, atsperieties un sarindojieties pie griestiem! Tagad! Aiziet!"
Kā jau Enders bija gaidījis, daudzi instinktīvi aizlidoja nevis virzienā, kur atradās durvis, bet gan virzienā, kuru Enders bija nosaucis par ziemeļiem — virzienā, kas bija uz augšu, atrodoties gaitenī. Viņi, protams, ātri aptvēra kļūdu, taču par vēlu — bija jāgaida, līdz varēja mainīt virzienu, atsperoties pret ziemeļu sienu.
Enders tikmēr domās dalīja kareivjus lēnīgajos un attapīgajos. Pirmais pie īstās sienas nokļuva mazākais zēns, kurš pēdējais bija devies iekšā kaujas telpā. Viņš veikli pieķērās pie rokturiem. Viņa paaugstināšana bijis pareizs solis. Viņš būs labs kareivis. Turklāt viņš bija pašapzinīgs un nepakļāvīgs un, iespējams, ļaunojās, ka bija viens no tiem, kam Endera dēļ nācās skriet kailiem pa gaiteņiem.