„Tu," Enders ar pirkstu norādīja uz mazo zēnu. „Kurš virziens ir virziens lejup?"
„Pret pretinieka durvīm," viņš ātri atbildēja. Viņš izklausījās saīdzis — it kā sakot: labi, labi, ķeramies taču pie kaut kā svarīga.
„Kā tevi sauc?"
„Bīns [1] , ser."
„Auguma vai smadzeņu izmēra dēļ?"
Pārējie zēni nedaudz iesmējās.
„Labi, Bīn, tev ir taisnība. Tagad klausieties uzmanīgi — tas būs svarīgi. Caur šīm durvīm nav iespējams iekļūt telpā, neriskējot tikt sašautam. Kādreiz pagāja kādas desmit vai divdesmit sekundes, pirms kāds vispār sāka kustēties. Tagad, ja tu netraucies iekšā pa durvīm vismaz vienlaikus ar pretinieku, tevi sasaldē. Kas notiek ar sasaldētiem kareivjiem?"
„Viņi nevar pakustēties," kāds zēns atbildēja.
„Tā ir," Enders teica, „bet kas ar viņiem notiek?"
„Viņi turpina pārvietoties virzienā, kādā kustējās iepriekš. Un ar tādu pašu ātrumu," atbildēja Bīns. Viņš nemaz nelikās sakautrējies vai nobijies.
„Pareizi. Jūs pieci tur beigās, aiziet!"
Zēni pārsteigti saskatījās, un Enders viņus sasaldēja.
„Nākamie pieci — aiziet!"
Viņi izkustējās no vietas, Enders arī viņus sasaldēja, taču viņi turpināja kustēties pretējās sienas virzienā, kamēr pirmie pieci bezjēdzīgi karājās gaisā blakus pārējiem zēniem.
..Paskatieties uz šiem tā sauktajiem kareivjiem!" Enders teica. ..Komandieris viņiem pavēlēja kustēties — paskatieties uz viņiem. Ne tikai sasaldēti, bet sasaldēti tādā vietā, kur viņi var traucēt. Kamēr pārējie, kas kustējās, kad viņiem to lika, ir sasaldēti tur zemāk, aizsprostojot ceļu pretiniekiem un traucējot viņiem saskatīt mūs. Es pieļauju, ka kādi pieci no jums saprata, par ko ir runa. Un nav šaubu, ka Bīns ir viens no tiem. Vai ne, Bīn?"
Viņš kavējās atbildēt. Enders skatījās uz viņu, līdz viņš teica:
„Jā, ser."
„Tad par ko ir runa?"
„Kad tev pavēl kustēties, dari to ātri, lai, ja tevi sasaldē, tu aizlidotu prom un netraucētu savas armijas operācijām."
«Lieliski. Beidzot viens kareivis, kam strādā smadzenes."
Enders redzēja, kā citos kareivjos aug aizvainojums, kā viņi mīņājas un saskatās, kā izvairās paskatīties uz Bīnu. Kāpēc es tā daru? Kā gan, padarot vienu zēnu par nīstamu pārējiem, es varu būt labs komandieris? Viņi tāpat rīkojās*ar mani — bet kāpēc lai es to atkārtotu ar viņu? Enders vēlējās, kaut nebūtu izsmējis šo zēnu, viņš vēlējās pastāstīt pārējiem, ka šim mazajam zēnam nepieciešama palīdzība un draudzība daudz vairāk nekā jebkuram citam. Bet, protams, Enders to nevarēja. Ne pirmajā dienā. Pirmajā dienā pat viņa kļūdām jāizskatās pēc izcili lieliska plāna elementiem.
Enders pārvietojās tuvāk sienai un izvilka vienu zēnu no ierindas.
„Turies taisni," Enders teica. Viņš pagrieza zēnu tā, ka tas bija vērsts ar kājām pret pārējiem. Enders sasaldēja zēnu, kamēr viņš vēl atradās kustībā. Pārējie iesmējās.
„Kur tu vari viņam trāpīt?" Enders jautāja zēnam, kas bija tieši pretī sasaldētā kājām.
„Gandrīz tikai pa kājām."
Enders vērsās pie blakus zēna:
„Un tu?"
„Varu arī ķermenim."
„Un tu?"
Zēns, kas stāvēja vēl tālāk, atbildēja:
„Visur."
„Pēdas nesniedz pārāk lielu aizsardzību."
Enders pagrūda sasaldēto zēnu malā. Tad viņš salieca savas kājas, it kā gaisā nomestos ceļos, un sasaldēja tās. Kombinezons acumirklī kļuva stīvs, kājas cieši turējās saliektas.
Enders pagriezās, lai būtu ar kājām vērsts pret savu armiju.
„Un ko jūs redzat tagad?" viņš jautāja.
Viņi atbildēja, ka redz daudz mazāk.
Enders izbāza starp kājām savu pistoli un notēmēja.
„Es toties jūs redzu lieliski," viņš teica un sāka šaut pa pārējiem zēniem.
«Apturiet mani!" viņš iesaucās. «Pamēģiniet mani sasaldēt!"
Viņiem tas arī izdevās, taču viņš bija paguvis sasaldēt vairāk nekā trešdaļu kareivju. Viņš atkausēja sevi un pārējos kareivjus, nospiežot īpašu pogu uz āķa.
„Un tagad," viņš teica, „pasakiet, kurā virzienā atrodas pretinieka vārti?"
„Lejā!"
„Un kādā veidā tiem ir jāuzbrūk?"
Daži sāka atbildēt ar vārdiem, bet Bīns atspērās no sienas un, saliecis kājas, aizlidoja pretējās sienas virzienā, nemitīgi šaujot, izbāzis pistoli starp kājām.
Enders gribēja viņam uzkliegt, viņu sodīt, taču nomierinājās un apspieda šo netaisnīgo vēlmi. Kāpēc gan lai es uz viņu dusmotos?
„Vai Bīns vienīgais zina atbildi?" Enders iesaucās.
Nekavējoties visa armija atspērās un devās pretējās sienas virzienā — visi saliekuši kājas un šaujot, kā ari kliedzot, cik vien spēka. Var gadīties, nodomāja Enders, ka tieši šāda stratēģija — četrdesmit kliedzoši zēni haotiskā uzbrukumā — man var noderēt.
Kad viņi bija nokļuvuši pretējā pusē, Enders lika visiem uzreiz uzbrukt viņam pašam. Jā, Enders domāja, nav slikti. Viņi piešķīra man pavisam nesagatavotu armiju, armiju bez izciliem veterāniem, taču arī nekāds muļķu bars tas nav. Ar viņiem ir vērts strādāt.
Kad viņi atkal — priecīgi un mundri — bija sapulcējušies vienuviet, Enders sāka viņus gatavot nopietni. Visiem bija jāsaliec kājas un tad tās jāsasaldē.
„Kā jums kājas var noderēt kaujā?"
Daži atbildēja, ka nekādi.
„Bīns gan tā nedomā," Enders teica.
„Ar tām var atsperties no sienām."
„Pareizi," teica Enders.
Pārējie zēni sāka skaidrot, ka atsperšanās no sienām ir kustība, nevis kauja.
„Nav cīņas bez kustības," Enders atbildēja. Viņi apklusa, un Bīns viņiem likās vēl nīstamāks.
„Labi. Vai ar šādi sasaldētām kājām jūs varat atsperties no sienas?"
Neviens neuzdrīkstējās atbildēt — viņi baidījās kļūdīties.
„Bīn?" jautāja Enders.
„Es nekad to neesmu mēģinājis, bet varbūt, ja tu esi pagriezies pret sienu un saliecies viduklī…"
„Jā un nē. Skatieties. Mana mugura ir pret sienu, kājas ir sasaldētas. Tā kā es esmu saliecies ceļos, manas pēdas ir vērstas pret sienu. Parasti, kad tu atsperies, tev nākas pietupties, lai tad atkal izstieptos kā tādai kāršu pupai, vai ne?"
Zēni iesmējās.
„Bet, ja kājas ir sasaldētas, es izmantoju to pašu spēku, saliecos viduklī, mani pleci un kājas atliecas uz aizmuguri, mani gurni izvirzās uz priekšu, un es aizlidoju prom. Skatieties."
Enders izgrūda savus gurnus uz priekšu, atsitās pret sienu un aizlidoja, acumirklī viņš mainīja pozu, saliecās ceļos ar kājām uz leju; viņš traucās pretējās sienas virzienā, piezemējās uz ceļiem, apmeta kūleni un ar rokām uz priekšu aizlidoja pretējā virzienā.
„Šaujiet pa mani!" viņš iesaucās un, pārvietojoties paralēli gar sienu stāvošajiem zēniem, sāka gaisā griezties. Tā kā viņš griezās, nebija iespējams uz viņu pietiekami ilgi noturēt nofokusētu staru.
Viņš atkausēja savu kombinezonu un atgriezās pie pārējiem.
„Tieši ar to mēs arī šodien nodarbosimies pirmo pusstundu. Jums jāattīsta daži muskuļi, par kuru eksistenci jums līdz šim vispār nebija ne jausmas. Jums jāiemācās lietot kājas par vairogu, un vēl jums jāiemācās kontrolēt savas kustības, lai jūs mācētu griezties tāpat kā es. No tā nav nekādas jēgas tuvumā, bet, ja jūs atrodaties tālāk no pretinieka, tas nevar jūs sasaldēt: staram uz īsu brīdi jābūt notēmētam uz vienu punktu, bet, ja jūs esat pietiekami tālu un turklāt vēl griežaties, tas nav iespējams. Tagad sasaldējiet sevi un aiziet!"