„Vai jūs mums neierādīsiet atsevišķus virzienus?" kāds zēns iejautājās.
„Nē, es jums neierādīšu atsevišķus virzienus. Es vēlos, lai jūs nemitīgi ietriektos viens otrā un ar laiku iemācītos, kā no tā izvairīties. Protams, ne tad, kad mēs izmēģināsim dažādas kaujas formācijas — tad triekties cits citam virsū es jums likšu tīšām. Tagad — aiziet!"
Viņi paklausīja pavēlei.
Enders pēc nodarbības kaujas telpu atstāja pēdējais. Viņš bija palīdzējis vingrināties dažiem lēnīgākajiem kareivjiem. Viņiem bija bijuši labi skolotāji, taču maz pieredzējušie, tikko no jauniņo grupām pārceltie kareivji kļuva pavisam bezpalīdzīgi, kad bija jādara divas vai trīs lietas vienlaikus. Viņiem nesagādāja grūtības lidošana ar sasaldētām kājām un manevri brīvā telpā, bet lidot vienā virzienā, šaut citā, mest kūleņus un atsperties pret sienu, un pavērsties nepieciešamajā virzienā, lai atkal šautu, — tas bija pāri viņu spēkiem. Dresēt, dresēt, dresēt — vairāk neko citu Enders kādu laiku ar viņiem nevarēs iesākt. Stratēģijas un kaujas formācijas ir laba lieta, taču kāda tām nozīme, ja kareivji nespēj tās īstenot kaujā?
Viņam bija jāsagatavo armija ātri. Viņš bija ļoti agri kļuvis par komandieri, un skolotāji tagad mainīja noteikumus, neļaujot viņam apmainīt savus kareivjus, neļāva iegūt armijā tiešām labus veterānus. Kurš gan var garantēt, ka viņam, lai sagatavotu armiju kaujām, tiks doti parastie trīs mēneši?
Vismaz vakaros trenēt viņa jaunos kareivjus palīdzēs Alajs un Šens.
Viņš vēl atradās gaitenī, kas veda prom no kaujas telpas, kad nonāca aci pret aci ar mazo Bīnu. Bīns izskatījās nikns. Enders šajā brīdī nevēlējās nekādus sarežģījumus.
„Hei, Bīn."
„Hei, Ender."
Pauze.
„Ser," Enders viņu maigā balsī izlaboja.
„Es zinu, ko tu dari, Ender, ser, un es tevi brīdinu."
„Brīdini mani?"
„Es varu kļūt par pašu labāko kareivi tavā armijā, bet nedomā ar mani rotaļāties."
„Kas tad notiks?"
„Es kļūšu par pašu sliktāko kareivi tavā armijā. Viens vai otrs."
„Un ko tad tu vēlies? Mīļus vārdiņus un skūpstus?" Enders pamazām kļuva dusmīgs.
Bīns aukstasinīgi atbildēja:
„Es vēlos komandēt vadu."
Enders piegāja viņam tuvāk un ieskatījās tieši acīs.
„Kāpēc gan lai es ļautu tev komandēt vadu?"
„Tāpēc, ka es zinu, ko ar to iesākt."
„Zināt, ko iesākt ar vadu, ir viegli," Enders atbildēja. „Grūtāk ir likt tam pakļauties. Kāpēc gan lai kareivji klausītu tāda sīca pavēlēm?"
,.Kādreiz tā dēvēja tevi, kā es esmu dzirdējis. Un Bonso Madrids joprojām tevi tā saucot."
„Es tev uzdevu jautājumu, kareivi."
„Ja tu man netraucēsi, es pratīšu iegūt viņu cieņu."
„Es tev palīdzu," Enders smaidot teica.
„Vai ne?" sarkastiski atbildēja Bīns.
«Citādi tevi neviens vispār nepamanītu, ja nu vien kādam tevis būtu žēl — tu vēl esi tik mazs… Bet es panācu, ka šodien tevi ievēroja ikviens. Tagad viņi uzmanīs katru tavu kustību. Tagad, lai nopelnītu viņu cieņu, tev jābūt nevainojamam."
„Tātad man nebūs iespējas un laika ko iemācīties — man viss jāzina jau uzreiz."
„Nabaga bērns. Pasaule ir tik netaisnīga."
Enders viegli pagrūda Bīnu pret sienu.
,.Klausies, kas tev jādara, lai tiktu pie vada. Pierādi, ka tu zini, ko dari, kā vienkāršs kareivis. Pierādi, ka tu zini, kā izmantot citus kareivjus. Un tad pierādi, ka citi ir ar mieru tev labprātīgi sekot kaujā. Tad tu varēsi komandēt vadu. Bet, pie velna, ne agrāk."
Bīns pasmaidīja.
„Tas ir godīgi. Ja tu nemainīsi savus noteikumus, es būšu vada komandieris jau pēc mēneša."
Enders sagrāba viņu aiz formas tērpa un iegrūda sienā.
„Ja es ko saku, Bīn, tad es turu savu vārdu!"
Bīns tikai pasmaidīja. Enders palaida viņu vaļā un devās prom. Viņš iegāja savā istabā, apgūlās gultā. Viņš trīcēja. Ko gan es daru? Pirmā nodarbība, un es jau terorizēju citus cilvēkus — tāpat kā Bonso. Un Pīters. Neļauju viņiem dzīvot. īpaši
izceļu kādu nabaga bērnu, lai pārējiem ir ko ienīst. Pretīgi. Es daru tieši to, ko necietu darām citus komandierus.
Vai tas ir kāds neapejams likums: tev neizbēgami jākļūst tādam, kāds bija tavs pirmais komandieris? Ja tā, es varētu izbeigt to tūlīt pat.
Viņš nemitējās domāt par to, ko bija sacījis un darījis savas armijas pirmajā nodarbībā. Kāpēc gan viņš nevarēja izturēties tā, kā mēdza savos vakara treniņos? Autoritāte, kas balstās tikai uz viņa paša izcilību. Nekādu pavēļu, tikai ieteikumi. Bet vadīt armiju tādā veidā nebija iespējams. Viņa neformālajai treniņu grupai nevajadzēja mācīties sadarboties. Viņiem nevajadzēja attīstīt vienotas komandas izjūtu, viņiem nevajadzēja mācīties turēties kopā un uzticēties cits citam kaujas laikā. Viņiem nevajadzēja acumirklī pakļauties pavēlēm.
Viņš varētu ieslīgt arī otrā galējībā. Ja vien vēlētos, viņš varētu būt tikpat slinks un dumjš kā Likdegunis Rouzs. Viņš, vienalga, ko darīdams, varētu pieļaut muļķīgas kļūdas vienu pēc otras. Viņam bija jāuztur disciplīna, un tas nozīmēja augstas prasības, ātru reakciju un pilnīgu pakļāvību. Viņam vajadzēja labi sagatavotu armiju, un tas nozīmēja bez mitas dresēt un dresēt kareivjus, nepārtraukt vingrinājumus pat tad, kad liekas, ka viņi pilnībā tos apguvuši, nepārtraukt, līdz viņiem tie liekas tik dabiski, ka par tiem pat vairs nav jādomā.
Bet kas ir ar Bīnu? Kāpēc gan viņš tā izturējās pret pašu mazāko, vājāko un, iespējams, pašu gudrāko no saviem kareivjiem? Kāpēc gan viņš izturējās pret Bīnu tā, kā citi komandieri, kas viņam šķita nicināmi?
Tad viņš atcerējās, ka ne jau viņa komandieri bija rādījuši pirmo paraugu. Pirms Rouzs un Bonso tik nicīgi izturējās pret viņu, viņš jau savā jauniņo grupā bija nonācis izolācijā. Un tā nemaz nebija Bernāra vaina. Vainīgs bija Grafs.
Pie visa vainīgi bija skolotāji. Un nebūt ne nejauši. Tagad Enders to saprata. Tā bija īpaša stratēģija. Grafs bija viņu tīšām nošķīris no pārējiem zēniem, draudzību starp viņiem padarījis neiespējamu. Un tagad viņš nojauta, kāpēc. Ne lai apvienotu pārējo grupu — nē, drīzāk lai to sašķeltu. Grafs bija izolējis Enderu, lai viņam nāktos cīnīties. Lai viņš pierādītu, ka ir ne tikai labs, bet vēl daudz labāks par jebkuru citu.
Tikai tādā veidā viņš varēja iemantot cieņu un draudzību. Tikai tādā veidā viņš varēja kļūt par tik izcilu kareivi. Taču tādā veidā viņš bija kļuvis arī vientuļš, dusmīgs, aizdomīgs, nobijies. Bet varbūt arī šīs īpašības viņu padarīja par labāku kareivi.
Tieši to es tagad nodaru tev, Bīn. Es daru tev pāri, lai tu kļūtu par labāku kareivi. Lai tavs prāts kļūtu asāks, lai tu strādātu vēl vairāk un smagāk. Lai tu nekad nebūtu drošs par to, kas notiks tālāk, lai tu vienmēr būtu gatavs uz visu, gatavs improvizēt, noskaņots uzvarēt vienalga par kādu cenu. Vēl es daru tā, lai tu justos nelaimīgs. Tieši tāpēc viņi piešķīra tevi man, Bīn. Lai tu kļūtu tāds pats kā es. Lai tu paaugtos un būtu tāds pats kā es.
Un es — vai man jāizaug par Grafu? Resnu, īgnu, nejūtīgu, tādu, kas spēlējas ar mazu zēnu dzīvēm, lai tie pārvērstos nevainojamos ģenerāļos un admirāļos, kas gatavi jebkurā brīdī uzņemties flotes vadību un aizstāvēt dzimteni? Rausti tik lelles aiz diedziņiem. Līdz gadās kāds kareivis, kas ir spējīgāks par citiem. To nedrīkst pieļaut. Izkropļo simetriju. Tev viņš jānolīdzina, jāiedzen zemē, jāizolē, jāsalauž, līdz viņš kļūst tāds pats kā pārējie.