„Jūs gribat teikt, ka šis nav klosteris?"
„Enderam tas nāks tikai par labu. Mēs attīstīsim viņa potenciālu pilnībā."
„Man likās, ka mēs ļausim viņam būt par komandieri divus gadus. Parasti mēs sarīkojam viņiem kauju reizi divās nedēļās — pēc trīs mēnešu sagatavošanās laika. Tas būs nedaudz par traku."
„Vai mēs varam atļauties ziedot divus gadus?"
„Es zinu. Vienkārši tikko iztēlojos, kāds Enders būs pēc gada. Pilnīgi nelietojams, pārstrādājies — jo no viņa tiek prasīts cilvēkam neiespējamais."
„Mēs iestatījām datoru tā, lai objekts pēc treniņu programmas paliktu lietojams."
„Labi, kamēr vien viņš ir lietojams."
,.Redziet, pulkvedi Graf, jūs pats man likāt to visu sagatavot. Par spīti maniem iebildumiem — atceraties?"
,Jā, jums taisnība. Man nevajadzētu paša sirdsapziņas pārmetumus novelt uz jūsu pleciem. Bet mana kvēlā vēlēšanās ziedot pasaules glābšanai mazus bērnus kaut kā noplok. Polemarhs bijis pie hegemona. Izskatās, krievu izlūkdienesti satraukušies, ka daži īpaši aktīvi pilsoņi tīklā jau plāno, kā Amerika varētu izmantot SF, lai satriektu Varšavas pakta valstis, tiklīdz mēs būsim tikuši galā ar insektoīdiem."
„Liekas drusku par agru."
„Liekas ārprāts. Runas brīvība, protams, ir svarīga, taču riskēt ar Aliansi kādu nacionālu nesaskaņu dēļ… Un tādu tuvredzīgu un pašnāvniecisku cilvēku dēļ mēs Enderam liekam paveikt vairāk, nekā cilvēks vispār spēj."
„Man liekas, jūs nenovērtējat Enderu."
„Es baidos, ka es tajā pašā laikā nenovērtēju arī cilvēces stulbumu. Mēs esam pilnīgi droši, ka šajā karā mums ir jāuzvar?"
„Ser, tas izklausās pēc nodevības."
„Melnais humors."
„Tas nebija smieklīgi. Runājot par insektoīdiem, nekas…"
„Nekas nav smieklīgs. Es zinu."
•••
Enders Vigins gulēja gultā un skatījās griestos. Kopš kļūšanas par komandieri viņš gulēja ne vairāk par piecām stundām diennaktī, lai gan gaismas izdzisa jau 22.00 un neiedegās līdz 6.00. Dažreiz viņš darbojās ar datoru, spītīgi ieurbies blāvajā ekrānā. Lielākoties gan viņš lūkojās tumsā neredzamajos griestos un domāja.
Vai nu skolotāji tomēr bijuši laipnāki, vai arī viņš bija labāks komandieris, nekā viņam pašam likās. Viņa nožēlojamie veterāni, kas nekādi nebija izcēlušies savās iepriekšējās armijās, pamazām pārvērtās par spējīgiem komandieriem. Tik spējīgiem, ka parasto četru vadu vietā viņš bija izveidojis piecus — katram vadam pa komandierim un tā vietniekam, lai neviens veterāns.nejustos lieks un neievērots. Viņa armija vingrinājās veikt manevrus, sadalījusies pa astoņiem vai četriem kareivjiem vienībā — tādējādi pēc vienas pavēles tā varēja veikt desmit dažādas darbības vienlaikus. Iepriekš neviena cita armija nebija riskējusi tik ļoti sadalīties, bet Enders negrasījās ņemt vērā tradīcijas. Lielākā daļa armiju vingrinājās veikt masu manevrus un pildīt iepriekš izdomātas stratēģijas. Enderam tādu vispār nebija. Tā vietā viņš mācīja vadu komandierus efektīvi izmantot savas mazās vienības noteiktu mērķu sasniegšanai. Bez citu atbalsta, vieniem, pēc pašu iniciatīvas. Pēc pirmās nedēļas viņš regulāri rīkoja treniņu kaujas, bieži vien — ļoti saspringtas, un visi pēc tām bija pilnīgā spēku izsīkumā. Bet viņš zināja, ka nav vajadzīgs pat mēnesis, lai viņa armija kļūtu par pašu labāko visā Kaujas skolas vēsturē.
Cik lielā mērā tas viss bija skolotāju izplānots un aprēķināts? Vai viņi zināja, ka piešķir viņam it kā vājus, bet patiesībā izcilus kareivjus? Vai viņi piešķīra Enderam trīsdesmit jauniņos tāpēc, ka zināja, ka viņi ātri mācās un ātri domā? Vai arī jebkura līdzīga grupa var kļūt par labu armiju, ja vien tās komandieris zina, kas tai jādara un kā tai to iemācīt?
Šie jautājumi nelika Enderam mieru, viņš nezināja, vai attaisno viņu cerības vai liek viņiem vilties.
Viens gan bija skaidrs: viņš alka kaujas. Parasti armijām bija nepieciešami trīs mēneši, lai rūpīgi noslīpētu kaujas pozīcijas un manevrus. Mēs esam gatavi jau tagad. Laidiet mūs cīņā!
Pēkšņi atvērās durvis. Enders ieklausījās. Nošvīkstēja solis. Durvis aizvērās.
Viņš izkāpa no gultas un tumsā aiztaustījās līdz durvīm. Tur gulēja papīra lapa. Viņš, protams, nevarēja to izlasīt, taču tāpat saprata, kas tas ir. Kauja. Cik laipni no viņu puses. Es
izsaku vēlēšanos — un tā tiek izpildīta.
•••
Iedegoties gaismām, Enders jau bija uzvilcis savu Pūķu armijas kombinezonu. Sešos un vienā minūtē viņš jau stāvēja pie savas armijas guļamtelpas durvīm.
,.Septiņos mums ir kauja ar Trušu armiju! Iesildāmies vēl pie gravitācijas un tad dodamies. Izģērbieties un ejiet uz sporta zāli. Kombinezonus ņemiet līdzi, pēc tam pa taisno skriesim uz kaujas telpu."
Bet brokastis?
„Es negribētu, lai kaujas telpā kāds no jums sāktu vemt."
Mēs varam vispirms kaut pačurāt?
„Ne vairāk par dekalitru!"
Zēni iesmējās. Tie, kas nebija gulējuši kaili, izģērbās; visi salocīja kombinezonus un lēnā riksi sekoja Enderam uz sporta zāli. Viņš lika tiem divreiz pārvarēt šķēršļu joslu, tad sadalīja tos trīs grupās vingrinājumiem uz trapeces, matrača un āža.
,.Nepārpūlieties, tikai iesildieties."
Viņš gan neuztraucās, ka viņi varētu pārāk nogurt. Viņi bija labā formā — ātri un veikli — un, pats galvenais, viegli satraukti, nepacietīgi gaidīja kauju. Daži it kā nejauši sāka sacensties: parasti garlaicīgā sporta zāle pēkšņi bija kļuvusi interesanta — tuvojās kauja. Tik pašpaļāvīgi varēja būt tikai tādi kareivji, kas vēl ne reizi nav piedalījušies kaujā. Viņi bija pārliecināti, ka ir tai gatavi. Un kāpēc gan lai viņi nebūtu pārliecināti? Viņi ir gatavi. Un es arī.
6.40 viņš pavēlēja apģērbties. Kamēr vadu komandieri un viņu vietnieki ģērbās, Enders ar viņiem pārrunāja gaidāmo kauju.
„Trušu armija lielākoties sastāv no veterāniem, taču Kārnais Kārbijs par viņu komandieri ir kļuvis tikai pirms pieciem mēnešiem; man vēl nav gadījies cīnīties ar viņiem Kārbija vadībā. Viņš bija diezgan labs kareivis, un Trušiem vispār pēdējos gados ir klājies ļoti labi. Bet es domāju, ka mums nāksies saskarties ar parastajām stratēģijām, tā ka mums nav par ko uztraukties."
6.50 viņš lika visiem apgulties uz matračiem un atslābināties. Tad 6.56 viņš pavēlēja piecelties, un viņi bez īpašas steigas devās uz kaujas telpu. Enders laiku pa laikam palēcās un pieskārās griestiem, un pārējie zēni darīja tāpat. Viņu krāsas josla veda pa kreisi; Trušu armija jau bija devusies pa labi. 6.58 viņi sasniedza ieeju kaujas telpā.
Vadi sarindojās piecās kolonnās. A un E vadi bija gatavi pieķerties pie sānu rokturiem un ienirt kaujas telpā gar sāniem. B un D bija nostājušies, lai, izmantojot divas paralēlas rokturu rindas griestos, bezsvara stāvoklī izlidotu augšup. C vadam, atsperoties pret durvju slieksni, bija paredzēts iekūleņot telpā lejup.
Uz augšu, uz leju, pa kreisi, pa labi. Enders stāvēja pašā priekšā starp kolonnām, lai nestāvētu tām ceļā un netraucētu orientēties.
„Kurā virzienā ir pretinieka vārti?"
„Lejā!" kareivji smejoties atsaucās. Un šajā brīdī augšup pārvērtās par ziemeļiem, lejup — par dienvidiem un pa kreisi un pa labi — par austrumiem un rietumiefn.
Pelēkā siena viņu priekšā izzuda, un skatam pavērās kaujas telpa. Tā nebija pilnīgi aptumšota, bet ari pārāk gaiša ne — gaismas bija ieregulētas uz pusi no maksimālā spožuma, telpā valdīja krēsla. Tālumā bāli vīdēja ienaidnieka vārti, varēja saskatīt, kā no tiem iznirst spožajos kombinezonos tērptie pretinieki. Enderu uz mirkli pārņēma tīksma sajūta. No Bonso neprasmes izmantot Enderu visi bija guvuši nepareizu mācību. Tiklīdz atvērās durvis, viņi visi nekavējoties iegāzās kaujas telpā tā, ka neatlika vairs nekas cits, kā vien aši izkliegt izkārtojumam piemērotākas kaujas formācijas nosaukumu un viss. Komandieriem neatlika laika pārdomāt situāciju. Taču Enders riskēja šo laiku tomēr sev rezervēt, un viņš uzticējās savu kareivju spējām cīnīties ar sasaldētām kājām, kas viņiem noderēs par vairogiem, kad viņi ar nelielu novēlošanos dosies iekšā kaujas telpā.