Kad visi bija klāt, Enders pārvietojās tuvāk un ieskatījās katram acīs.
„Pirmajai kaujai — labi," viņš teica, un ar to pietika, lai visi sāktu līksmot un skandēt:
„Pūķi! Pūķi!"
Taču viņš tos tūlīt apklusināja.
„Pret Trušiem mums gāja labi. Bet ne vienmēr pretinieki būs tik vāji. Ja tā būtu laba armija, tad, piemēram, C vads, — jūs tuvojāties viņiem tik lēni, ka tiktu sašauti no flangiem, pirms jums izdotos nokļūt labā pozīcijā. Vajadzēja sadalīties un tuvoties ieslīpi no divām pusēm uzreiz, lai viņi netiktu jums klāt no sāniem. A un E — jūs šāvāt nožēlojami. Kā redzams izrakstā, vidēji tikai katram otrajam izdevies kāds precīzs trāpījums. Tas nozīmē, ka precīzi šāva tikai tie, kas atradās avangardā. Tā nedrīkst — labs pretinieks ātri vien būtu ticis galā ar uzbrūkošo vienību, ja neviens to neseg'tu no attāluma. Tāpēc tagad visi trenēsimies šaušanā no liela attāluma gan pa kustīgiem, gan statiskiem mērķiem. Puse vada pēc kārtas būs mērķi. Es atkausēšu jūsu kombinezonus ik pēc trim minūtēm. Aiziet!"
„Vai mēs nevarētu izmantot zvaigznes?" jautāja Suši. „Lai atbalstītos tēmējot?"
„Es negribu, lai jūs pierastu kaut ko izmantot atbalstam. Ja jums trīc roka — sasaldējiet elkoni! Aiziet!"
Vadu komandieri tūlīt pat sakārtoja kareivjus treniņam; Enders pārvietojās no grupas uz grupu un palīdzēja kareivjiem, kam kaut kas īsti nepadevās. Kareivji zināja, cik strups un raupjš Enders dažreiz bija, runājot ar visu armiju kopumā, bet saskarsmē ar atsevišķiem kareivjiem viņš vienmēr bija ļoti pacietīgs, paskaidroja, ko vien un cik daudz vajadzēja, mierīgi deva padomus, uzklausīja jautājumus, sūdzības, paskaidrojumus. Bet Enders nekad nesmējās par viņu jokiem, tāpēc viņi ātri vien pārtrauca mēģinājumus viņu sasmīdināt. Kopā ar viņiem Enders ik brīdi bija un palika komandieris. Viņš nekad nemēģināja to atgādināt, viņš vienkārši bija komandieris.
Visu dienu viņus nepameta uzvaras sajūta, un, treniņam beidzoties pusstundu agrāk, viņi vēlreiz uzgavilēja Enderam un paši sev. Enders vēl ar vadu komandieriem atlikušo pusstundu līdz lenčam pārrunāja dažādus ar taktiku saistītus jautājumus un apsprieda atsevišķu kareivju darbību. Tad viņš devās uz savu istabu un nesteidzoties pārģērbās parastajā formas tērpā. Komandieru ēdnīcā viņš ieradās desmit minūtes pēc maltītes sākuma — precīzi, kā bija vēlējies. Viņš nekad vēl nebija bijis komandieru ēdnīcā — tiesības tajā ēst tika piešķirtas līdz ar pirmo uzvaru. Viņam nebija ne jausmas, kas tiek gaidīts no jaunajiem komandieriem, bet viņš skaidri zināja, ka šodien vēlas ēdnīcā ierasties pēdējais — kad rīta kauju rezultāti jau būs visiem zināmi. Pūķu armija sevi pieteikusi skaļi.
Enderam ienākot, neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību, bet, tiklīdz kāds pamanīja, cik nupat ienākušais ir mazs un kādas tā formas tērpam ir uzšuves, pēc mirkļa uz viņu skatījās pilnīgi visi, un līdz brīdim, kad viņš saņēma savu porciju un apsēdās pie galda, telpā bija iestājies pilnīgs klusums. Enders ēda lēni un rūpīgi, izliekoties, ka nemaz nav pamanījis atrašanos visu uzmanības centrā. Pēc brīža šur tur atkal atsākās sarunas, un Enders, nedaudz atslābinājies, varēja aplūkot ēdnīcu.
Veselu telpas sienu veidoja milzīgs tablo. Kareivjiem bija redzama informācija par visas armijas darbību pēdējo divu gadu laikā, savukārt šeit tika rādīti ieraksti par katru atsevišķu komandieri: jauns komandieris nevarēja mantot labu pozīciju sarakstā no veiksmīga savas armijas iepriekšējā komandiera — katrs tika vērtēts pēc saviem nopelniem.
Enders sarakstā bija pirmais: ideāla uzvaru un zaudējumu attiecība un labākie rādītāji pārējās kategorijās. Vidējais zaudēto kareivju skaits, vidējais iznīcināto kareivju skaits, vidējais uzvaras laiks.
Kad viņš gandrīz jau bija beidzis maltīti, kāds no aizmugures pienāca klāt un pieskārās viņa plecam.
„Es drīkstu apsēsties?"
Enderam nebija jāpagriežas, lai zinātu, ka tas ir Dinks Mēkers.
„Hei, Dink!" Enders teica. „Sēdies."
«Apzeltītais pirdiens!" Dinks mundri iesāka. „Mēs mēģinām uzminēt, vai tavi rezultāti ir brīnums vai vienkārši kļūda sistēmā."
..Ieradums," Enders atbildēja.
„Viena uzvara vēl nav ieradums," Dinks teica. ,.Nekļūsti lecīgs. Jaunos vienmēr sūta cīņā pret vājākiem komandieriem."
..Kārnajam Kārbijam nebūt nav zemākā vieta sarakstā."
Tā bija taisnība — Kārbijs bija aptuveni saraksta vidusdaļā.
„Viņam nav ne vainas," Dinks piekrita, „ņemot vērā, ka viņš tikai nesen kļuvis par komandieri. Izskatās daudzsološs. Tu gan neizskaties daudzsološs. Tu izskaties draudīgs."
,.Draudīgs kam? Vai, ja es uzvaru, jūs sliktāk baro? Tu pats teici, ka tas viss ir tikai stulba spēle, kurai nav nekādas nozīmes."
Dinkam šajos apstākļos nemaz nepatika dzirdēt Enderu atkārtojam paša vārdus.
„Tieši tu mani pierunāji pakļauties viņu spēles noteikumiem. Ar tevi gan es negrasos spēlēties, Ender. Mani tev uzvarēt neizdosies."
„Varbūt," Enders atbildēja.
„Es tev iemācīju…" Dinks iesāka.
„Visu, ko es zinu," Enders turpināja. „Un tagad es vienkārši improvizēju."
«Apsveicu tevi," Dinks teica.
„Patīkami apzināties, ka man te ir kāds draugs."
Bet Enders nemaz nejutās pārliecināts, ka Dinks vēl ir viņa draugs. Un arī pats Dinks par to vairs nebija pārliecināts. Kad viņi bija apmainījušies dažiem bezsaturīgiem teikumiem, Dinks devās atpakaļ pie sava galda.
Kad Enders bija ticis galā ar maltīti, viņš pārlaida skatienu telpai. Daži cilvēki turpināja sarunāties. Enders ievēroja Bonso, kurš tagad bija viens no vecākajiem komandieriem. Līkdegunis Rouzs jau bija beidzis skolu. Tālākajā stūrī sēdēja arī Petra. Viņa ne reizi nebija paskatījusies uz Enderu. Tā kā laiku pa laikam viņam skatienu uzmeta gandrīz ikviens, arī tie, ar ko sarunājās Petra, Enders saprata, ka viņa tīšām izvairās skatīties uz Enderu. Sekas pāragrām uzvarām ir skaidras, Enders nodomāja. Zaudēti draugi.
Viņiem vajadzīgas dažas nedēļas, lai ar to aprastu. Kad man būs nākamā kauja, viss jau būs citādi.
Kārnais Kārbijs tieši pirms maltītes laika beigām pienāca pie Endera un vēlreiz viņu apsveica. Tas tiešām bija cēls žests, un — atšķirībā no Dinka — Kārbijs nemaz nelikās noraizējies.
«Pašlaik es jūtos stipri pazemots," viņš atklāti paziņoja. „Neviens netic, ka tu kaujā izmantoji tādus paņēmienus, kādus neviens pat nav redzējis. Tāpēc es ceru, ka nākamajā kaujā tu pretiniekus samaisi miltos. Manis dēļ."
„Kāpēc gan ne?" Enders atbildēja. „Un paldies, ka vismaz tu runā ar mani."
„Man liekas, ka viņi neizturas pret tevi pārāk jauki. Parasti jaunos komandierus, kad viņi pirmoreiz šeit ierodas, skaļi apsveic. No otras puses — jaunajiem komandieriem vispirms nākas piedzīvot dažas sakāves, pirms viņi iegūst tiesības nākt uz šejieni. Es te tiku vien pirms kāda mēneša. Ja kāds te tiešām ir pelnījis ovācijas, tad tas esi tu. Bet tāda ir dzīve. Pabaro viņus rīt ar dubļiem!"
„Es mēģināšu."
Kārnais Kārbijs devās savās gaitās, un Enders viņu domās pievienoja savam cilvēcisko būtņu sarakstam.
Tonakt Enders gulēja stipri labāk nekā daudzās iepriekšējās naktīs. Tik labi, ka nepamodās līdz brīdim, kad iedegās gaismas. Viņš piecēlās lieliskā noskaņojumā, lēnā riksī aizskrēja līdz dušām, nepamanījis, ka uz grīdas atrodas neliela papīra lapiņa. Viņš to ievēroja, kad bija jau atgriezies un sācis ģērbties. Viņš pamanīja lapiņu tikai tāpēc, ka tā nedaudz sakustējās gaisa plūsmā, kas radās, viņam pakustinot savu formas tērpu. Viņš pacēla lapiņu un lasīja: