„Neredzu, kāds gan tam sakars ar šo situāciju."
„Protams. Bet sakars ir vienkāršs. Enderam Viginam jābūt pārliecinātam, ka neviens pieaugušais nekad, nekādā situācijā un nekādā veidā viņam nepalīdzēs. Viņam jābūt pārliecinātam līdz pašiem sirds dziļumiem, ka viņš var paļauties tikai uz sevi un dažiem citiem bērniem. Ja viņš nebūs par to pārliecināts, viņš nekad neattīstīs savas spējas pilnībā."
„Tas nenotiks ari tad, ja viņš ies bojā vai tiks sakropļots uz mūžu."
• nn • »
„1īesa.
„Kāpēc gan lai Bonso tagad nebeigtu skolu? Viņš ir pietiekami vecs."
„Tāpēc, ka Enders zina par Bonso plāniem viņu nogalināt. Ja mēs pārvietosim Bonso pirms noteiktā laika, viņš sapratīs, ka mēs viņam palīdzam. Un Bonso ne tuvu nav tik labs komandieris, lai viņa pārcelšanu pamatotu ar īpašiem nopelniem."
„Kā ar citiem bērniem? Vai viņi nevar palīdzēt?"
..Paskatīsimies, kā notikumi attīstīsies. Tas ir mans pirmais, pēdējais un gala lēmums."
„Lai Dievs jums stāv klāt, ja jūs kļūdāties."
„Lai Dievs stāv klāt mums visiem, ja es kļūdos."
„Es nodošu jūs kara tiesai, jūsu vārds tiks zākāts visā pasaulē, ja jūs kļūdīsieties."
«Taisnīgi. Bet, ja nu gadās tā, ka es nekļūdos, tad neaizmirstiet mani apbalvot ar dažiem dučiem medaļu."
„Kāpēc?"
„Tāpēc, ka neļāvu jums iejaukties."
•••
Enders, ieķēries rokturī, sēdēja kaujas telpas stūrī un vēroja trenējamies Bīnu un viņa vienību. Vakar viņi bija izmēģinājuši uzbrukumus, nelietojot ieročus un atbruņojot pretiniekus ar kājām. Enders viņus bija iepazīstinājis ar dažiem tuvcīņas paņēmieniem — tie, protams, bija jāpārveido, bet inerce bija veiksmīgi izmantojama cīņā ne tikai Zemes gravitācijas apstākļos, bet arī bezsvara stāvoklī.
Šodien gan Bīnam padomā bija kas jauns. Viņš bija paņēmis līdzi tievu, gandrīz neredzamu auklu, kādu izmantoja inženieri atklātā kosmosā, lai vajadzības gadījumā sasietu kopā vairākus objektus. Šādas auklas varēja sasniegt daudzu kilometru garumu. Šī bija nedaudz garāka par kaujas telpas sienu — bet, satīta ap Bīna delnas locītavu, tā gandrīz nebija saskatāma. Viņš iedeva auklas galu kādam no saviem kareivjiem.
„Aptin to ap rokturi!"
Otru galu Bīns piestiprināja pie pretējās sienas.
Kā šķērslis aukla nebija pārāk efektīva, Bīns secināja. Tā, protams, bija gandrīz neredzama, taču viens pavediens nevarētu apstādināt pretinieka armiju: nebija nekādu grūtību to apiet. Tad viņš iedomājās par iespēju izmantot auklu kustlbas virziena mainīšanai. Viņš nostiprināja auklu ap vidukli, kamēr otrs gals joprojām palika aptīts ap rokturi, aizslīdēja dažus metrus sāņus un spēcīgi atspērās no sienas. Aukla nostiepās un pēkšņi mainīja Bīna virzienu, un viņš, apmetis loku, asi ietriecās sienā.
Viņš sāka skaļi kliegt, un Enders tikai pēc brīža aptvēra, ka ne jau no sāpēm.
„Jūs redzējāt, cik ātri es lidoju? Jūs redzējāt, kā es pagriezos?"
Drīz vien visa Pūķu armija pārtrauca treniņu, lai vējotu Bīnu darbojamies ar auklu. Virziena maiņas izskatījās ļoti iespaidīgi, turklāt aukla nebija saskatāma. Piestiprinājis auklu pie zvaigznes un riņķodams ap to, viņš sasniedza vēl neredzētu ātrumu.
21.40 Enders pārtrauca treniņu. Noguruši, bet sajūsmināti par redzēto, viņa kareivji devās uz savu baraku. Enders gāja ar viņiem kopā, viņš nepiedalījās sarunās, taču uzmanīgi tās klausījās. Protams, viņi bija noguruši — jau vairāk nekā četras nedēļas katru dienu pa kaujai, bieži vien neiedomājami grūtos apstākļos. Bet viņi jutās lepni un laimīgi — neviena zaudējuma — un bija iemācījušies pilnībā paļauties cits uz citu. Viņi uzticējās savu biedru kaujas sparam un prasmēm, viņi ticēja, ka vadu komandieri pratīs viņus izmantot gudri un lietderīgi, un — pats galvenais — ticēja, ka Enders spēs atrisināt jebkuru situāciju, lai cik sarežģīta tā būtu.
Ejot pa gaiteni, krustojumos un uz kāpnēm Enders ievēroja vairākus vecākus zēnus it kā iegrimušus sarunās; daži pagāja garām arī viņu gaitenī. Pārāk daudzi bija ģērbušies Salamandru formas tērpos vai arī piederēja armijām, kuru komandieri īpaši ienīda Enderu, lai tā būtu vienkārša sakritība. Daži paskatījās uz Enderu un tūlīt pat strauji novērsa skatienu, citi, lai gan mēģināja izlikties mierīgi un atslābinājušies, patiesībā bija ļoti saspringti un nervozi. Ko gan es iesākšu, ja viņi uzbruks manai armijai šeit, gaitenī? Mani zēni ir tik jauni un tik mazi, turklāt neko nesaprot no tuvcīņas. Un kurā laikā lai viņi to mācītos?
„Hei, Ender!" kāds iesaucās. Enders apstājās un atskatījās. Petra.
„Ender, mēs varam aprunāties?"
Enders saprata: ja viņš apstāsies, lai sarunātos, viņa armija ātri vien aizies tālāk un viņš paliks gaiteni viens pats ar Petru.
„Nāc līdzi," viņš teica.
„Tikai īsu bridi!"
Enders pagriezās un devās tālāk kopā ar savu armiju. Viņš dzirdēja Petru skrienam, lai viņu panāktu.
„Labi, labi, es iešu līdzi."
Enders saspringa. Vai viņa bija viena no tiem, viena no tiem, kas viņu ienīst tik ļoti, ka ir gatavi uzbrukt?
„Kāds tavs draugs vēlējās, lai es tevi pabrldinu. Daži zēni vēlas tevi nogalināt."
„Kāds pārsteigums," atbildēja Enders. Daži viņa kareivji saausljās. Acīmredzot ziņas par sazvērestību pret viņu komandieri viņus visnotaļ ieinteresēja.
„Ender, viņi to tiešām spēj izdarīt. Viņš teica, ka viņi to plāno, kopš tevi paaugstināja par komandieri."
„Tu gribēji teikt, kopš es sakāvu Salamandras."
„ArI es tevi ienīdu pēc tam, kad tu sakāvi Fēniksu armiju, Ender."
„Es nevienu ari nevainoju."
„Tā ir taisnība. Viņš lika tevi pabrīdināt, kad tu nāc no kaujas telpas, lai tu rit būtu īpaši uzmanīgs, jo…"
„Petra, ja es tikko būtu apstājies, lai ar tevi aprunātos, tas ducis zēnu, kas man sekoja, viegli tiktu ar mani galā. Gribi teikt, ka tu viņus neievēroji?"
Viņa pietvīka.
„Nē, neievēroju. Kā gan? Vai tu tiešām nepazīsti savus draugus?"
Viņa izlauzās cauri Pūķu armijai un pa kāpnēm uzrāpās uz nākamo stāvu.
„Tā ir taisnība?" jautāja Trakais Toms.
„Kas tad?"
Enders pārlūkoja telpu un uzsauca diviem zēniem, kas cīkstējās, lai viņi dodas gulēt.
„Tas, ka daži vecākie zēni grib tevi nogalināt."
„Nieki," atbildēja Enders. Bet viņš labi zināja, ka tā ir taisnība. Petra nepārprotami kaut ko zināja, un tas, ko viņš šovakar bija redzējis atpakaļceļā no kaujas telpas, nebija viņa iztēles auglis.
„Var jau būt, ka tie ir nieki, bet es ceru, ka tev nebūs nekādu iebildumu, ka līdz tavai istabai tevi šovakar pavadīs pieci vadu komandieri."
„Nav nekādas vajadzības."
„Ļauj mums to prieku. Tu mums esi parādā."
„Neko tādu nezinu."
Viņš būtu muļķis, ja noraidītu piedāvājumu.
„Dariet, kā vēlaties."
Viņš pagriezās un izgāja ārā. Vadu komandieri viņam ātri sekoja. Viens aizskrēja pa priekšu, atvēra viņa istabas durvis. Viņi pārbaudīja istabu un pierunāja Enderu apsolīt, ka viņš aizslēgs durvis, un devās atpakaļ, pirms izdzisa gaismas.
Uz ekrāna bija redzams jauns ziņojums.
„Nekad nepaliec viens pats. Dinks."
Enders pasmaidīja. Tātad Dinks tomēr vēl bija viņa draugs. Neuztraucies. Viņi man neko nepadarīs. Ar mani ir mana armija.
Bet tumsā viņam armijas līdzās nebija. Tonakt viņš sapnī redzēja Stilsonu, viņš redzēja, cik patiesībā Stilsons bija mazs, tikai sešus gadus vecs, cik smieklīga bija viņa „sliktā zēna" poza, taču Stilsons un viņa biedri Enderu sasēja, un viņš nevarēja pretoties, un tad viņi atriebās Enderam par visu, ko viņš Stilsonam bija izdarījis. Pēc tam Enders redzēja sevi idiotiski vāvuļojam; viņš mēģināja komandēt savu armiju, bet viss, ko viņš teica, izklausījās pilnīgi bezjēdzīgs.