„Ja tu varētu likt viņiem justies tā, kā tagad jūtos es, varbūt viņi spētu jums piedot."
Es esmu vienīgais, viņš saprata. Viņi atrada mani, kad es lietoju anzīblu, sekoja tam, iekļuva manā apziņā. Manu mokošo sapņu agonijā viņi mani iepazina, bet dienās es turpināju viņus nogalināt; viņi atklāja manas bailes no viņiem, un vēl viņi atklāja, ka es nemaz nezinu, ka nogalinu viņus. Atlikušajās nedēļās viņi ierīkoja man šo vietu un Milža līķi, un spēļu laukumu, klintsradzi virs Pasaules gala, lai es atcerētos un atrastu šo vietu. Es esmu vienīgais, ko viņi pazīst, un tāpēc viņi var runāt tikai ar mani, tikai caur mani. Mēs esam līdzīgi tev, viņš uztvēra domu. Mēs negribējām nevienu nogalināt, un, kad mēs sapratām, mēs vairs neatgriezāmies. Mēs domājām, ka esam vienīgās saprātīgās būtnes Visumā — līdz uzgājām jūs, bet mēs nevarējām iedomāties, ka vientuļi dzīvnieki, kas neprot sapņot cits cita sapņus, spēj domāt. Kā gan mēs varējām zināt? Mēs varējām sadzīvot mierā. Tici mums, tici mums, tici mums…
Viņš pieliecās tuvāk dobumam un izņēma no tā kūniņu. Tā bija satriecoši viegla — bet tajā gulēja lielas sugas cerības un vienīgā nākotne.
„Es ņemšu tevi līdzi," teica Enders. „Es ceļošu no vienas pasaules uz nākamo, līdz atradīšu laiku un vietu, kur tu varētu pamosties drošībā. Un es izstāstīšu tavu stāstu citiem, lai reiz varbūt viņi varētu jums piedot. Tā, kā jūs piedevāt man."
Viņš ietīstīja karalienes kūniņu savā jakā un iznesa to no torņa.
„Kas tur bija?" jautāja Abra.
«Atbilde," Enders atbildēja.
„Kāda atbilde?"
„Uz manu jautājumu."
Un vairāk par to viņš neko neteica. Vēl kādas piecas dienas viņi izlūkoja apkārtni, līdz izvēlējās vietu, kur veidot jauno koloniju, — tas bija uz dienvidaustrumiem no torņa.
Pēc vairākām nedēļām viņš iegriezās pie Valentīnas un palūdza viņai izlasīt kaut ko, ko viņš tikko bija pabeidzis rakstīt. Viņa atvēra failu savā datorā un sāka to lasīt.
Vēstījums bija rakstīts no karalienes skatpunkta, tajā bija atklāts viss, ko viņas bija iecerējušas un ko bija sasniegušas. Šīs ir mūsu neveiksmes, šie ir mūsu izcilākie panākumi. Mēs negribējām nodarīt jums pāri, un mēs piedodam jums mūsu nāvi. Sākot ar pirmajiem apziņas uzplaiksnījumiem un turpinot līdz lielajiem kariem, kas bija brāzušies pāri viņu pasaulei, Enders risināja vēstījumu ļoti raiti, gluži kā atstāstīdams senas teiksmas. Kad viņš nokļuva līdz lielajai mātei, karalieņu karalienei, kas pirmā iemācījās nevis nogalināt vai padzīt jauno karalieni, bet gan to apmācīt, vēstījums kļuva detalizētāks. Viņš stāstīja, cik daudz reižu viņai nācās nogalināt savas atvases, līdz pasaulē nāca tāda, kas saprata, viņas tieksmi pēc harmonijas. Tas bija kas jauns — divas karalienes, kas mīlēja viena otru un palīdzēja viena otrai, nevis cīnījās. Un kopā viņas bija stiprākas par citiem. Viņu valstība uzplauka, viņām pievienojās jaunas meitas, un tā dzima gudrība.
Ja vien mēs būtu varējušas sarunāties ar jums, karaliene Endera vārdiem teica. Bet, tā kā tas nebija iespējams, mēs lūdzam tikai, lai jūs atceraties mūs nevis kā. ienaidniekus, bet gan kā nelaimīgas māsas, likteņa, Dieva vai evolūcijas nolādētas. Ja mūs vienotu skūpsts, brīnums liktu mums ieraudzīt cilvēcisko vienam otra acīs. Tā vietā mēs nogalinājām viens otru. Bet mēs tik un tā tagad sveicam jūs kā viesus un draugus. Nāciet uz mūsu mājām, Zemes meitas, dzīvojiet mūsu mītnēs, ievāciet ražu no mūsu laukiem — mēs to vairs nevaram, un tagad jūs esat mūsu rokas. Plaukstiet, koki, briestiet, lauki; saules, sildiet viņas; planētas, esiet auglīgas. Tās ir mūsu pieņemtās meitas, kas atgriezušās mājās.
Endera grāmata nebija liela, bet tā vēstīja par visu labo un ļauno, ko karaliene pazina. Un viņš to parakstīja nevis ar savu vārdu, bet gan ar pseidonīmu: Mirušo balss.
Uz Zemes grāmata tika izdota bez lieka trokšņa un klusi tā gāja no rokas rokā, līdz likās neiedomājami, ka uz Zemes kāds to varētu nebūt lasījis. Vairākumam lasītāju grāmata likās interesanta, daļa nespēja to aizmirst. Viņi sāka dzīvot saskaņā ar to, cik vien labi spēja, un, kad nomira kāds viņu mīlēts cilvēks, pie kapa vienmēr atradās kāds aizstāvis, kas bija Mirušā balss, kas teica runu, kuru būtu varējis teikt mirušais, — bet pilnībā atklātu, neko neslēpjot un nekādi neizliekoties. Tie, kas ieradās uz šādām bērēm, dažkārt uzskatīja šīs runas par pārāk sāpinošām un aizskarošām, bet daudzi citi nolēma, ka viņu dzīves par spīti kļūdām ir pietiekami vērtīgas, lai arī pēc viņu nāves kāda balss vēstītu patiesību par viņiem.
Uz Zemes tā bija tikai viena reliģija no daudzām citām. Bet tiem, kas devās Visuma neizmērojamos tālumos, kas dzīvoja insektoīdu tuneļos un ievāca ražu no insektoīdu laukiem, tā bija vienīgā reliģija. Nebija nevienas kolonijas, kur nebūtu vismaz vienas Mirušo balss.
Neviens nezināja un neviens pat īsti negribēja zināt, kas īsti bijusi pirmā balss. Enders negrasījās to atklāt.
Kad Valentīnai apritēja divdesmit pieci gadi, viņa pabeidza pēdējo insektoīdu karu vēstures sējumu. Pašās beigās viņa iekļāva pilnu Endera mazās grāmatiņas tekstu, bet neatklāja, ka tās autors ir Enders.
Anzībls viņai atgādāja ziņu no vecā hegemona — Pītera Vigina, kas tagad bija septiņdesmit septiņus gadus vecs un kam bija slima sirds.
«Es zinu, kas to ir uzrakstījis," viņš teica. „Ja viņš var runāt insektoīdu vietā, viņš noteikti var runāt arī par mani."
Dienām ilgi Enders sarunājās ar Pīteru. Pīters atklāja visu savā mūžā piedzīvoto, visus savus noziegumus un visus savus labos darbus. Un, kad viņš nomira, Enders uzrakstīja vēl vienu grāmatu, ko parakstīja kā Mirušo balss. Abas grāmatas kopā tika iedēvētas par «Karalieni un hegemonu", un tās kļuva par svētajiem rakstiem.
«Pietiks," viņš kādu dienu sacīja Valentīnai. «Lidojam prom no šejienes un dzīvojam mūžīgi."
«Tas nav iespējams," viņa atbildēja. «Dažus brīnumus nespēj paveikt pat relativitāte."
«Mums jādodas prom. Es šeit esmu kļuvis gandrīz laimīgs."
«Tad paliec."
«Es pārāk ilgi esmu sadzīvojis ar sāpēm. Bez tām es sevi vairs nemaz nepazīšu."
Un tā viņi iekāpa zvaigžņu kuģī un ceļoja no vienas pasaules uz citu. Visur, kur viņi apstājās, viņš vienmēr bija Endrū Vigins, ceļojoša Mirušo balss, un viņa vienmēr bija Valentīna, ceļojoša vēsturniece, kas uzklausīja dzīvos, kamēr Enders vēstīja mirušo stāstus. Un Enderam visu laiku bija līdzi sausā baltā kūniņa — viņš meklēja pasauli, kur varētu pamosties un mierā augt jaunā karaliene. Viņš meklēja ilgi.
VĒSTĪJUMAM NĀKAMAJĀM PAAUDZĒM
[1] Bean — pupa (angļu vai). — Tulk. piez.