Eragons stingrāk iesēdās seglos un jautri apvaicājās Safirai: Vai iesim? Viņa izlieca kaklu un devās uz priekšu. Kad viņi gāja garām pirmajai cilvēku rindai, pūķis skatījās uz abām pusēm un izpūta dūmu mākulīti. Ļaudis apklusa un atkāpās, tad atkal atsākās gaviles, un sanākušo aizrautība kļuva vēl lielāka.
Parādi sevi! Eragons izspieda caur zobiem. Safīra noraustīja astes galiņu un nepievērsa viņam uzmanību. Puisis ziņkāri raudzījās uz pūļa grūstīšanos un spiešanos, kamēr pūķis cienīgi gāja tam garām. Rūķu bija krietni vien vairāk nekā cilvēku… turklāt lielākā daļa sanākušo skatījās uz atnācējiem ar aizvainojumu. Daži pat uzgrieza muguru un devās prom ar akmenscietu sejas izteiksmi.
Šie cilvēki bija skarbi ļaudis. Visiem vīriešiem pie sāniem bija dunči, citi bija bruņojušies vēl nopietnāk. Sievietes stāvēja lepni, tomēr šķita, ka viņās jaušama slēpta nedrošība. Bērni un zīdaiņi skatījās uz Eragonu lielām acīm. Viņš pavisam skaidri juta, ka šie cilvēki piedzīvojuši grūtus laikus un darīs visu iespējamo, lai pasargātu sevi.
Vārdeni bija atraduši lielisku slēptuvi. Farthenduras sienas bija pārāk augstas, lai tām pārlaistos pūķis, un neviena armija nespētu izlauzties cauri ieejai arī tad, ja izdotos atrast slēptās durvis.
Pūlis viņiem sekoja cieši pa pēdām, tomēr pietiekami tālu, lai Safīra varētu brīvi kustējies. Pamazām ļaudis apklusa, visu acis vēl arvien bija pievērstas Eragonam. Viņš atskatījās un pamanīja nobālējušo Murtagu stīvi sēžam zirga mugurā.
Viesi un pūlis tuvojās kalna pilsētai, un Eragons ieraudzīja, ka Troņheimas baltais marmors bija ideāli noslīpēts un izvīts dažādos veidos, it kā to kāds būtu izlējis veidnē. To izraibināja neskaitāmi apaļi lodziņi, izsmalcinātu grebumu ieskauti. Katrā logā bija iekārta krāsaina lampa, kas lēja maigu gaismu uz apkārtējiem akmeņiem. Nekur nebija redzami ne torņi, ne skursteņi. Nācējus sagaidīja divi trīsdesmit pēdu augsti zelta grifi, kas sargāja milzīgus koka vārtus un bija iekalti dziļi Troņheimas pamatnē. Milzīgie stiprinājumi, kas balstīja spraišļotu velvi augstu virs galvas, meta ēnu uz durvīm.
Kad viņi nonāca pie Troņheimas, Safira apstājās un atskatījās, vai plikgalvim nebūs kādi jauni norādījumi. Nekas netika sacīts, un viņa turpināja ceļu uz vārtiem. Sienas rotāja augstas, asinssarkanas jašmas kolonnas. Starp tām stāvēja nezināmu radījumu statujas, sasalušas mūžīgajā akmenī.
Neredzamas ķēdes lēnām pacēla gigantiskās sijas, un smagie vārti rībēdami atvērās. Ceļš četros stāvos veda taisnā ceļā uz Troņheimas centru. Augšējo triju līmeņu ceļi sazarojās vairākās nomaļās ejās, kas aizvijās nezināmās tālēs. Cilvēki bija sanākuši pulciņos zem eju arkām, lai palūkotos uz Eragonu un Safiru. Turpretī apakšējā stāva arkām bija masīvas durvis. Stāvus greznoja bagātīgi gobelēni, kuros bija attēloti varoņi un niknas kauju ainas.
Kad Safira iegāja zālē un turpināja ceļu tālāk, nācējiem ausīs nogranda gaviļu sauciens. Eragons pacēla roku, izraisot vēl vienu pūļa sveicienu, tomēr daudzi rūķi nepievienojās vispārējam priekam.
Veselu jūdzi plašā zāle beidzās ar arku, kurai abās pusēs bija melna oniksa kolonnas. Dzelteni cirkoni trīs reizes lielāki par vīru atradās pīlāru pašā galā, visā zālē zibsnīdami zeltainus gaismas kūļus. Safira iegāja pa durvīm, apstājās un izlieca kaklu, klusi dūkdama.
Viņi bija nonākuši apaļā telpā, kas diametrā, iespējams, bija tūkstoš pēdas, bet tās griesti nebija saskatāmi un sniedzās līdz pašai Troņheimas smailei. Sienās bija izcirstas arkas viena rinda katram pilsētkalna stāvam -, bet grīda veidota no pulēta halcedona, kurā bija iegravēts veseris, ko apjoza divpadsmit piecstaru zvaigznes tādas pašas kā uz Orika ķiveres.
No istabas varēja iziet uz četriem gaiteņiem ieskaitot to vienu, pa kuru viņi bija ienākuši, tas sadalīja Troņheimu četros rajonos. Gaiteņi bija pilnīgi vienādi, izņemot vienu, kas bija Eragonam tieši pretī. Šim gaitenim pa labi un pa kreisi bija izcirstas augstas arkas, no kurām lejā vijās vienādas kāpnes.
Griestus rotāja sārts zvaigznes formas gigantisks safīrs. Dārgakmens bija divdesmit jardus liels un gandrīz arī tikpat biezs. Tajā bija iekalts izplaukušas rozes veidols, un zieds izskatījās kā īsts. Safīra malai bija apvīta plata laternu josta, kas meta gaismas kūļus uz visu apkārtni. Dejojošie gaismas stari dārgakmens iekšienē lika domāt par milzīgu aci, kas nolūkojās uz lejā stāvošajiem.
Eragons brīnījās pavērtu muti. Nekas no iepriekš redzētā nelīdzinājās šim skatam. Viņš nespēja noticēt, ka Troņheimu uzbūvējušas mirstīgas būtnes. Pilsētkalna priekšā nobālēja viss, ko viņš bija redzējis Impērijā. Puisis šaubījās, vai pat Urūbaena varēja sacensties ar pilsētkalnu skaistumā un varenībā. Troņheimā bija apbrīnojams rūķu varenības un sīkstuma piemineklis.
Plikgalvainais vīrs nostājās Safiras priekšā un sacīja:
Tagad tev būs jāiet kājām.
Kamēr viņš runāja, pūlī atskanēja daži svilpieni. Rūķis aizveda prom Tornaku un Ledusliesmu. Eragons nokāpa no Safiras muguras, taču palika pūķa tuvumā, kamēr plikgalvis visus veda pāri halcedona grīdai uz labās puses eju.
Gājēji turpināja ceļu pa gaiteni kādas pārsimts pēdas un tad iegāja mazākā gaitenītī. Sargi cieši turējās līdzās, lai gan eja bija šaura. Pēc četriem asiem pagriezieniem viņi nonāca pie masīvām ciedrkoka durvīm nomelnējušām no vecuma. Plikgalvis atstūma tās vaļā un ieveda visus iekšā, ārpusē atstājot vienīgi sargus.
52. NODAĻA Ažihads
Eragons iegāja elegantā divstāvu telpā, kuras sienas klāja grāmatu plaukti no ciedrkoka. Kaltas dzelzs trepes vijās uz mazu balkonu, tajā atradās divi krēsli un lasāmgalds. No sienām un griestiem karājās baltas lampas, lai grāmatas varētu lasīt visā telpā. Akmens grīdu klāja krāsaina, ovāla grīdsega. Tālākajā istabas galā aiz lielas riekstkoka pults stāvēja kāds vīrs.
Viņa sejas krāsa atgādināja ieeļļotu melnkoku. Galvas virsa bija gludi noskūta, bet virslūpu un zodu klāja neliela, melna bārdiņa. Spēcīgi vaigu izciļņi ieēnoja viņa seju, bet no uzacu apakšas lūkojās skumjas un gudras acis. Vīra pleci bija plati un spēcīgi, un to vēl vairāk izcēla sarkana veste ar zelta diegu izšuvumiem, uzstīvēta virs bagātīgi krokota purpura krekla. Viņš turējās stalti, ar lielu pašcieņu, izstarodams spēcīgu auru.
Kad vīrs sāka runāt, viņa balss skanēja stingri un pārliecinoši:
- Esiet sveicināti Troņheimā, Eragon un Safira. Es esmu Ažihads. Lūdzu, sēdieties.
Eragons ieslīdēja krēslā līdzas Murtagam, bet Safīra kā sargs apmetās aiz abiem puišiem. Ažihads pacēla roku un uzsita knipi. No trepju otras puses parādījās vīrs. Viņš bija kā divas ūdens piles līdzīgs plikgalvainajam vīram, kas stāvēja atnācējiem aiz muguras. Eragons no izbrīna nespēja ne acu novērst no abiem, un Murtags sastinga.
- Jūsu samulsums ir saprotams viņi ir dvīņubrāļi, Ažihads turpināja ar smaidu uz lūpām. Es jums pateiktu, kā viņus sauc, taču viņiem nav vārda.
Safīra riebumā nošņācās. Ažihads brīdi palūkojās uz viņu, tad apsēdās pie galda krēslā ar augstu atzveltni. Dvīņi devās aiz kāpnēm un nostājās tur. Viņu sejas bija kā sastingušas. Ažihads sažņaudza pirkstus un skatījās uz Eragonu un Murtagu. Viņš labu bridi pētīja abus ar nekustīgu skatienu.
Eragons nepatikā novērsās. Šķita, ka aizritējušas vairākas minūtes, līdz Ažihads nolaida skatienu un pamāja dvīņiem. Viens no viņiem aši pieskrēja pie varenā vīra. Ažihads kaut ko iečukstēja tam ausī. Plikgalvainais vīrs piepeši nobālēja un enerģiski papurināja galvu. Ažihads sarauca pieri, tad pamāja ar galvu, it kā kaut kam dodams savu piekrišanu.