- Bet ko jūs no manis gaidāt? Eragons gribēja zināt.
- Es tev paskaidrošu to gari un plaši, Ažihads atbildēja,
- taču šobrīd ir daudz svarīgākas lietas, kas mums jāpaveic. Jaunās ziņas par urgļu savienību ar Impēriju ir ļoti nopietnas. Ja Galbatorikss pulcē urgļu armiju, lai mūs iznīcinātu, vārdeniem pienāks grūti laiki un uz likteņa svariem tiks likta mūsu izdzīvošana, kaut arī liela daļa mūsējo ir pasargāti šeit Farthendurā. Kā gan Jātnieks, lai arī tik ļauns kā Galbatorikss, varēja iedomāties noslēgt vienošanos ar tādiem monstriem! Tā nudien ir vājprāta pazīme. Man bail pat iedomāties, ko Galbatorikss tiem apsolījis par viņu uzticību. Turklāt vēl Ēna. Vai vari viņu aprakstīt?
Eragons pamāja.
-Viņš bija garš, tievs un ļoti bāls, ar sarkanām acīm un matiem. Viss viņa apģērbs bija melns.
- Un kāds bija viņa zobens? Ažihads sasprindzis vaicāja.
- Vai tu to redzēji? Vai tam bija gara skramba uz asmens?
- Jā, Eragons pārsteigts attrauca, kā tu to zini?
- Es to apskatīju, kad mēģināju izgriezt viņam sirdi, Ažihads sacīja ar drūmu smaidu. Viņu sauc Durza viens no ļaunākajiem un viltīgākajiem nezvēriem, kāds jebkad nonācis uz šīs zemes. Viņš ir labs kalps Galbatoriksam un bīstams ienaidnieks mums. Tu saki, ka jūs nogalinājāt viņu? Kā tas notika?
Eragons atcerējās ļoti precīzi:
- Murtags iešāva viņam divreiz. Pirmā bulta tam trāpīja plecā, bet otra starp acīm.
- Es jau baidījos no tā, Ažihads, saraucis pieri, sacīja. Jūs viņu nenogalinājāt. Ēnas var nogalināt, tikai trāpot tieši sirdī. Viss pārējais tiem tikai liks pazust, un tad tie parādīsies kaut kur citur spoka izskatā. Tas nav patīkams process, bet Durza izdzīvos un atgriezīsies vēl stiprāks.
Telpā iestājās drūms klusums, kas līdzinājās brīdim pirms vētras. Tad Ažihads piebilda:
- Eragon, tu esi mīkla, neviens nezina, kā to atrisināt. Visi zina, ko grib vārdeni vai urgļi, vai pat Galbatorikss, taču neviens nezina, ko tu gribi. Un tas dara tevi bīstamu, jo īpaši Galbatoriksam. Viņš baidās no tevis, jo nezina, ko tu grasies darīt turpmāk.
- Vai arī vārdeni no manis baidās? Eragons mierīgi apvaicājās.
- Nē, Ažihads piesardzīgi sacīja. Mēs ceram. Taču, ja mūsu cerības neattaisnosies, tad jā mēs baidīsimies. Eragons nodūra acis. Tev jāsaprot, ka atrodies neparastā situācijā. Dažādi spēki vēlas, lai tu kalpo vienīgi viņu interesēm un nevienam citam. Brīdī, kad tu ienāci pa Farthenduras vārtiem, viņu ietekme un vara sāka iespaidot tevi.
- Arī tavējā? Eragons vaicāja.
Ažihads iesmējās, tomēr viņa acis bija un palika skadras.
- Arī manējā. Tev būtu jāzina dažas lietas: pirmām kārtām kā Safiras ola nokļuva Korē. Vai Broms tev kādreiz ir stāstījis, kas notika ar pūķa olu, kad to atgādāja uz šejieni?
- Nē, Eragons sacīja, uzmetot skatu Safīrai. Viņa samirkšķināja acis un pašaudīja mēli.
Ažihads paplīkšķināja pa galdu, pirms sāka stāstīt.
- Kad Broms atnesa olu vārdeniem, visi bija ļoti norūpējušies par tās likteni. Mēs visi domājām, ka pūķi ir iznīdēti. Rūķi bija noraizējušies par to, lai nākotnes Jātnieks būtu sabiedrotais. Tomēr daudzi no viņiem neatbalstīja jaunu Jātnieku rašanos vispār, bet vārdeni un elfi bija personīgi ieinteresēti. Iemesls bija samērā vienkāršs: visas vēstures gaitā Jātnieki bijuši vai nu elfi, vai cilvēki. Nekad nav bijis rūķu izcelsmes Jātnieka.
Galbatoriksa nodevības dēļ elfi negribēja, lai kāds no vārdeniem uzņemtos atbildību par olu; viņi baidījās, ka pūķis varētu izšķilties kādam cilvēkam ar tikpat nestabilu prātu. Situācija bija sarežģīta, jo abas puses gribēja pašas savu Jātnieku. Rūķi tikai vēl jo vairāk apgrūtināja situāciju, nemitīgi strīdoties gan ar elfiem, gan arī ar cilvēkiem. Saspīlējums auga. Atskanēja draudi, kurus vēlāk abas puses nožēloja. Un tieši tad Broms piedāvāja kompromisu, kas visām pusēm šķita labākais risinājums.
Viņš ieteica olu katru gadu pārvadāt starp vārdeniem un elfiem. Katrā vietā bērni dosies tai garām, un olas glabātāji raudzīsies, vai pūķis nolems izšķilties. Ja tas neizšķilsies, viņi nodos olu otrai grupai. Tomēr, ja pūķis izšķiltos, jaunā Jātnieka apmācība tiktu uzsākta nekavējoties. Pirmā gada laikā zēns vai meitene, kuru nu pūķis būtu izvēlējies, tiktu nodots apmācībā pie Broma. Tad jauno Jātnieku vestu pie elfiem, kas pabeigtu apmācību.
Elfi negribīgi pieņēma šo plānu… ar vienu nosacījumu ja Broms nomirs pirms pūķa izšķilšanās, tad viņi paši mācīs jauno Jātnieku bez citu iejaukšanās. Līgums tika noslēgts elfiem par labu abas puses zināja, ka pūķis, visticamāk, izvēlēsies elfu, tomēr tajā bija paredzētas līdzvērtīgas tiesības, kas arī bija nepieciešams.
Ažihads uz brīdi apklusa, un viņa tumšajās acīs iegūla skumja izteiksme. Zem vaigu kauliem vīdēja blāvas ēnas, kas izcēla tos vēl vairāk.
Mēs cerējām, ka jaunais Jātnieks satuvinās mūsu rases. Mēs gaidījām vairāk nekā desmit gadus, tomēr ola negribēja šķilties. Mēs vairs necilājām šo jautājumu, vien žēlojāmies par olas kūtrumu.
Taču pagājušajā gadā mēs piedzīvojām milzu zaudējumu. Arja un ola pazuda atpakaļceļā no Troņheimas uz elfu pilsētu Ozilonu. Elfi pirmie atklāja viņas pazušanu. Viņi atrada Arjas zirgu un nogalinātos sargus Du Veldenvardenas mežā un netālu arī beigtus urgļus. Tomēr tuvumā nebija ne Arjas, ne arī olas. Kad ziņas nonāca pie manis, baidījos, ka urgļi ir saņēmuši gūstā Arju un olu un drīz vien noskaidros Farthenduras un elfu galvaspilsētas Ellesmēras atrašanās vietu, kur mīt viņu karaliene Islanzadi. Tagad es zinu, ka viņi darbojušies Impērijas uzdevumā, kas ir vēl ļaunāk.
Līdz tam brīdim, kad Arja pamodīsies, mēs neuzzināsim, kas notika uzbrukuma laikā, tomēr es šo to izsecināju no tava stāsta.
Ažihada veste nočabēja, kad viņš uzspieda elkoņus uz rakstāmgalda.
- Uzbrukums bijis ātrs un nežēlīgs, citādi Arjai būtu izdevies aizbēgt. Bez brīdinājuma, nepazīstamā vietā nezinot, kur paslēpties, viņa būs ķērusies pie vienīgās iespējas ar maģijas palīdzību pārvietojusi olu kaut kur citur.
- Vai viņa prot lietot maģiju? Eragons vaicāja. Arja minēja, ka viņu sazāļojuši, lai savaldītu tās spēku. Tomēr viņš gribēja pārliecināties, ka elfa runājusi par maģiju. Jauneklis prātoja, vai Arja varētu viņam iemācīt vairāk vārdu senajā valodā.
- Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņu izvēlēja par sargu olai. Jebkurā gadījumā Arja nevarētu atgriezt mums olu viņa bija pārāk tālu. Un elfu karalisti sargā slepens nožogojums, kas maģijai neļauj šķērsot viņu robežas. Iespējams, viņa iedomājās par Bromu un izmisumā aizsūtīja olu Kārvahallas virzienā. Nav brīnums, ka viņa aizšāva nedaudz šķērsām, jo viņai taču nebija laika, lai sagatavotos. Dvīņi saka, ka šaušana ir precizitātes māksla.
- Kāpēc viņa atradās tuvāk Palankāras ielejai, nevis vārdeniem? Eragons vaicāja. Un kur elfi vispār dzīvo? Kur ir šī… Ellesmēra?
Ažihada asais skatiens ieurbās Eragonā, kamēr viņš apsvēra uzdoto jautājumu.
- Es tev neizpaužu šo informāciju ar vieglu sirdi, jo elfi dedzīgi sargā savas karaļvalsts atrašanās vietu. Tomēr tev tas jāzina, un es tev to atklāšu kā uzticības zīmi. Viņu pilsētas atrodas tālu ziemeļos, nebeidzamā Du Veldenvardenas meža pašā biežņā. Neviens kopš Jātnieku laikiem ne rūķis, ne cilvēks nav bijis tik liels elfu draugs, lai nokļūtu viņu lapotajās zālēs. Es pat nezinu, kā atrast Ellesmēru. Kas attiecas uz Ozilonu… ņemot vērā to, kur Arja pazuda, pieņemu, ka tā atrodas Du Veldenvardenas rietumu galā, uz Kārvahallas pusi. Tev laikam ir daudz citu jautājumu, taču uzticies man un pagaidi, līdz es pabeigšu.