Visi šie fakti liek uzdot nopietnus jautājumus. Kā Impērija varēja zināt, kur uzbrukt Arjai, un vēlāk mūsu ziņnešiem, kas devās uz Kārvahallu? Kā Galbatorikss uzzinājis, kuri tirgotāji palīdz vārdeniem? Džeoda darījumi ir iznīcināti, kopš jūs devāties prom no Tērmas, un tāpat cietuši arī pārējie uzņēmēji, kas mūs atbalsta. Katru reizi, kad kāds no viņu kuģiem dodas jūrā, tas pazūd. Rūķi mums nevar sniegt visu vajadzīgo, tāpēc vārdeniem izmisīgi nepieciešamas šīs piegādes. Man bail, ka mūsu vidū ir nodevējs vai pat vairāki, neraugoties uz mūsu pūliņiem, ko veltām, lai pārbaudītu ienākošo prātus.
Eragons iegrima dziļās pārdomās par jaunajām ziņām. Ažihads mierīgi gaidīja, kad viņš sāks runāt, nesatraukdamies par ieilgušo klusuma brīdi. Pirmo reizi, kopš Eragons bija atradis Safiras olu, viņš saprata apkārt notiekošo. Vismaz viņš zināja, no kurienes nāca Safira un kas aptuveni sagaidāms nākotnē.
- Ko jūs no manis gribat? viņš vaicāja.
- Ko tu ar to domā?
- Es gribu zināt, ko no manis sagaida Troņheimā. Jums un elfiem attiecībā uz mani ir savi plāni, taču kas notiks, ja man tie nepatiks? Jaunekļa balss ieskanējās stingrāk. Es cīnīšos, ja būs nepieciešams, priecāšos, ja būs iemesls, skumšu, kad būs sēras, un miršu, kad pienāks mans laiks… taču es nevienam neļaušu sevi izmantot pret manu gribu.
Viņš uz brīdi apklusa un tad turpināja:
- Seno laiku Jātnieki bija taisnības sargi, kas pārraudzīja sava laika valdniekus. Es negaidu, ka man piešķirs tādas pilnvaras. Šaubos, vai cilvēki pieņemtu šādu pārraudzību, ja visu savu dzīvi nav saskārušies ar to un ja vēl šādu posteni ieņemtu tāds jaunulis kā es. Tomēr man ir vara, un es to likšu lietā pēc saviem ieskatiem. Taču es gribu zināt, ko esat nodomājuši ar mani darīt. Tad es nolemšu vai piekrist piedāvājumam.
Ažihads greizi paskatījās uz viņu.
- Ja tu būtu kāds cits un tiktos ar kādu citu vadoni, tevi nogalinātu par šādu nekaunīgu izrunāšanos. Tu laikam iedomājies, ka es atklāšu savus plānus tikai tāpēc, ka tu to pieprasi?
Eragons nosarka, taču nenolaida skatienu.
- Tomēr tev ir taisnība. Tavs stāvoklis ļauj sacīt šīs lietas. Tu nevari izbēgt no šīs situācijas tevi ietekmēs tā vai citādi. Es negribētu, lai tu kļūsti par bandinieku kādas grupas mērķu sasniegšanai. Tev jāsaglabā sava brīvība, jo tajā ir tavs patiesais spēks: spēja izvēlēties neatkarīgi no valdnieku vai vadoņu gribas. Mana vara pār tevi būs ierobežota, tomēr, manuprāt, tā ir labāk. Grūtākais ir pārliecināties, lai tie, kam pieder vara, iekļauj tevi savās pārrunās.
Turklāt, neraugoties uz taviem protestiem, šejienieši gaida no tevis noteiktas lietas. Viņi ieradīsies pie tevis ar savām problēmām arī ar nenozīmīgām un pieprasīs, lai tu tās atrisini.
Ažihads pieliecās uz priekšu un turpināja uzsvērti nopietnā balsī:
- Tu sastapsies ar gadījumiem, kad kāda cilvēka nākotne būs tavās rokās… un viens tavs vārds viņu dzīvi pārvērtīs laimē vai postā. Jaunas sievietes lūgs tavu padomu, ar ko viņām vajadzētu precēties un daudzas gribēs apprecēt tevi -, bet veci vīri jautās, kurš no viņu bērniem ir pelnījis saņemt mantojumu. Tev būs jābūt laipnam un gudram ar ikvienu no viņiem, jo viņi tev uzticēsies. Tu nedrīkstēsi runāt vieglprātīgi vai neapdomīgi, jo tavi vārdi ietekmēs daudz lielākā mērā, nekā būsi domājis.
Ažihads atliecās atpakaļ ar aizplīvurotu skatienu.
- Vadoņa slogs ir atbildība par tiem cilvēkiem, kas tev ir uzticējušies. Esmu saskāries ar to kopš dienas, kad mani izvēlēja par vārdenu vadoni. Piesargies. Es nepieļaušu netaisnību. Neraizējies par savu jaunību un pieredzes trūkumu tas ātri pazudīs.
Eragons nemaz nepriecājās par to, ka cilvēki nāks viņam prasīt padomu.
- Taču tu vēl aizvien man nepateici, ko es šeit darīšu.
- Pagaidām neko. Tu pievārēji vairāk nekā simttrīsdesmit līgas astoņās dienās veikums, ar kuru var lepoties. Esmu pārliecināts, ka tagad vēlies atpūsties. Kad būsi atguvies, mēs pārbaudīsim tavas zināšanas par ieročiem un maģiju. Pēc tam nu, es izklāstīšu pieejamās iespējas un tev būs jāizlemj, kādu virzienu izvēlēties.
- Kas notiks ar Murtagu? Eragons asi apvaicājās.
Ažihada seja sadrūvējās. Viņš pasniedzās zem galda un
izvilka Zaroku. Zobena pulētā maksts gaismā spīdēja. Ažihads pārvilka plaukstu pār to, kavēdamies pie iegravētā paraksta.
- Viņam būs jāpaliek šeit, līdz ļaus dvīņiem ieskatīties savā prātā.
- Jūs nevarat ieslodzīt viņu cietumā, Eragons iebilda.
- Viņš nav izdarījis nekādu noziegumu.
- Mēs nevaram palaist viņu brīvībā, nebūdami pārliecināti, ka viņš nevērsīsies pret mums. Nevainīgs vai ne, bet mums viņš var būt tikpat bīstams kā reiz viņa tēvs, Ažihads skumji sacīja.
Eragons saprata, ka nespēs pārliecināt Ažihadu par to, ka tam nav taisnība, turklāt arī pats uzskatīja, ka vadoņa aizdomām bija pamats.
- Kā tu pazini viņa balsi?
- Es reiz satiku viņa tēvu, Ažihads strupi attrauca. Viņš paplīkšķināja pa Zaroka rokturi. Kaut Broms man būtu pateicis, ka paņēmis Morzana zobenu. Es tev ieteiktu to nenēsāt
Farthendurā. Daudzi šejienieši atceras Morzana laiku ar naidu, jo īpaši rūķi.
- Es to ņemšu vērā, Eragons apsolīja.
Ažihads atdeva viņam Zaroku.
- Zobens man atgādināja, ka pie manis vēl ir Broma gredzens, ko viņš atsūtīja par zīmi, ka ir īstais cilvēks. Es to glabāju, līdz viņš atgriezīsies Troņheimā. Tagad, kad viņš ir miris, gredzens pieder tev. Man liekas, viņš gribētu, lai tev to atdodu.
Viņš atvēra galda atvilktni un izņēma gredzenu.
Eragons ar pateicību to pieņēma. Simbols, kas bija iegravēts safira virspusē, bija tieši tāds pats kā tetovējums uz Arjas pleca. Viņš uzvilka gredzenu rādītājpirkstā, priecādamies, kā tas zaigoja gaismā.
- Es… man tas ir liels gods, viņš nomurmināja.
Ažihads drūmi palocīja galvu, tad atstūma krēslu un piecēlās. Viņš nostājās pretī Satīrai un ierunājās valdonīgā balsī:
- Nedomā, ka esmu tevi piemirsis, ak, diženais pūķi. Es to visu stāstīju ne tikai Eragona, bet arī tevis dēļ. Turklāt ir svarīgi, ka tu to visu zini, jo tev viņš jāsargā šajos bīstamajos laikos. Nenovērtē par zemu savu diženumu un arī nesaminstinies blakus viņam, jo bez tevis Eragons cietīs neveiksmi.
Safira nolaida galvu, līdz viņu acis bija vienā līmenī, un raudzījās Ažihadā ar savām melnajām acu zīlītēm. Viņi klusi nopētīja viens otru, un neviens no abiem nepamirkšķināja. Ažihads sakustējās pirmais. Viņš nolaida acis un klusi sacīja:
- Man tiešām ir liels gods tikties ar tevi.
Viņš derēs, Safira cieņpilni atzina. Viņa pagrieza galvu pret Eragona seju. Pasaki viņam, ka apbrīnoju gan Troņheimu, gan ari viņu. Impērija pareizi dara, ka baidās no viņa. Tomēr dari viņam zināmu ja viņš nolemtu tevi nogalināt, es sagrautu Troņheimu un saplēstu viņu gabalos ar saviem zobiem.
Eragons vilcinājās nodot ziņu, pārsteigts par niknumu viņas balsī, tad pastāstīja pūķa teikto. Ažihads nopietni paskatījās uz viņu.
- Neko mazāku es ari negaidīju no tik cildena pūķa, tomēr šaubos, vai tu tiktu garām dvīņiem.
Safīra izsmējīgi nosprauslojās. Ha!
Eragons zināja, ko viņa domā, tādēļ sacīja:
- Tad jau viņiem ir jābūt daudz spēcīgākiem, nekā viņi izskatās. Domāju, ka viņi krietni nobītos, ja reiz saskartos ar pūķa dusmām. Viņi abi varbūt varētu pievārēt mani, bet Safiru gan ne. Tev jāzina, ka Jātnieka pūķis spēcina pārinieka maģiju un tā ir daudz varenāka, nekā pieejama parastam burvim. Tādēļ arī Broms bija vājāks par mani. Man šķiet, ka Jātnieku prombūtnes laikā dvīņi ir pārvērtējuši savu spēku.