Ažihads izskatījās iztrūcies.
- Broms tika uzskatīts par mūsu spēcīgāko burvi. Tikai elfi bija spēcīgāki par viņu. Ja tevis teiktais ir patiesība, mums būs jāpārdomā daudzas lietas. Viņš palocījās Safiras priekšā. Tādēļ es priecājos, ka man nevajadzēja nodarīt kādam nojums ļaunumu. Safira atbildot pielieca galvu.
Ažihads iztaisnojās; viņa seja kļuva pavēlnieciska, un viņš iesaucās:
- Orik!
Rūķis iesteidzās istabā un nostājās pie galda, sakrustojis rokas. Ažihads sarauca pieri, kļūdams manāmi nīgrs.
- Tu man sagādāji pamatīgas problēmas, Orik. Visu rītu man bija jānoklausās, kā viens no dvīņiem sūdzas par tavu nepakļaušanos pavēlēm. Viņi neliksies mierā, līdz tu tiksi sodīts. Diemžēl viņiem ir taisnība. Tā ir nopietna problēma, un to nevar ignorēt. Tas laiks ir pienācis.
Oriks uzmeta ašu skatienu Eragonam, tomēr no rūķa sejas neko nevarēja noprast. Viņš sāka ātri runāt griezīgā balsī:
-Kuļļi jau gandrīz bija aplenkuši Kostamernas ezeru. Viņi šāva bultas uz pūķi, Eragonu un Murtagu, taču dvīņi neko nepasāka, lai apstādinātu uzbrukumu. Tā vilcināšanās viņi atteicās atvērt vārtus, lai arī mēs redzējām, kā Eragons izkliedza atvēršanās vārdus otrpus ūdenskritumam. Un viņi negribēja neko darīt, kad Eragons neuzpeldēja virs ūdens. Varbūt es nerīkojos pareizi, tomēr nevarēju pieļaut, ka Jātnieks iet bojā.
- Man nepietika spēka, lai izkļūtu no ūdens, Eragons paskaidroja. Es noslīktu, ja viņš mani neizvilktu.
Ažihads uzmeta jauneklim skatienu, tad nopietni turpināja Orika izvaicāšanu:
- Un vēlāk kāpēc tu iebildi viņiem?
Oriks aizsargājoties pacēla zodu.
- Es uzskatīju, ka nav pareizi ar varu ieiet Murtaga prātā. Tomēr es viņus neapturētu, ja zinātu, kas viņš ir.
- Nē, tu darīji pareizi, tomēr būtu vienkāršāk, ja tu to nedarītu. Mums nav tiesību ielauzties cilvēku prātā, lai kas viņi arī būtu. Ažihads pakasīja savu biezo bārdu. Tava rīcība bija cildena, tomēr tu nepakļāvies sava tiešā komandiera pavēlei. Sods par šādu rīcību vienmēr bijusi nāve.
Orika mugura saspringa.
- Tu nedrīksti viņu par to nogalināt! Viņš tikai palīdzēja man, Eragons izsaucās.
- Tev nav tiesību iejaukties, Ažihads strupi atcirta. Oriks ir pārkāpis likumu, un sekas būs sods. Eragons atkal sāka iebilst, taču Ažihads apturēja viņu, paceldams roku.
- Taču tev ir taisnība. Ņemot vērā apstākļus, sods tiks mīkstināts. Orik, kopš šā brīža tu tiec atstādināts no aktīvā karadienesta un tev ir aizliegts iesaistīties jebkurā militārā operācijā manā virsvadībā. Vai skaidrs?
Orika seja sadrūma, un viņš izskatījās samulsis. Viņš strupi pamāja ar galvu un sacīja: Jā.
- Turklāt, tā kā tev nav aktīvu pienākumu, es tevi norīkoju pavadīt Eragonu un Safiru, kamēr viņi šeit uzturēsies. Tev jāpārliecinās, vai viņi jūtas ērti. Safira dzīvos virs Isidara Mitrima Zvaigžņu Rozes. Eragons var izvēlēties dzīvesvietu, kur vien vēlas. Kad viņš atgūsies no sava ceļojuma, aizved viņu uz mācību lauku. Viņu tur jau gaida, Ažihads noslēdza savu runu ar nebēdnīgu dzirksteli acīs.
Oriks zemu paklanījās.
- Sapratu.
- Ļoti labi, tad jūs visi varat iet. Kad ejat ārā, pasaki, lai
ienāk dvīni.
Eragons palocījās un jau sataisījās uz promiešanu, kad apvaicājās:
- Kur es varētu satikt Arju? Es labprāt apciemotu viņu.
- Nevienam nav ļauts apciemot viņu. Tev būs jāgaida, līdz viņa atnāks pie tevis.
Ažihads skatījās uz savu galdu, norādīdams, ka saruna pabeigta.
53. NODAĻA Svētī bērnu, Argetlam!
Eragons gaiteni izstaipījās mugura bija stīva no ilgās sēdēšanas. Viņam aiz muguras dvīņi iegāja Ažihada kabinetā un aizvēra durvis. Eragons paskatījās uz Oriku.
- Piedod, ka manis dēļ tev ir nepatikšanas, viņš atvainojās.
- Nesatraucies, Oriks noņurdēja, paraustīdams bārdu. Ažihads iedeva man to, ko es gribēju.
Pat Safira bija pārsteigta par šo paziņojumu.
- Ko tu gribi teikt? Eragons vaicāja. Tu nevari piedalīties mācībās vai kaujās, un tev jāsargā mani. Kā tu varēji to gribēt?
Rūķis mierīgi ieskatījās viņam acīs.
- Ažihads ir labs vadonis. Viņš saprot, kā ievērot likumu, tomēr arī būt taisnīgam. Es saņēmu sodu par nepakļaušanos viņa virsvadībai, tomēr es esmu arī Hrotgara padotais. Viņa virsvadībā man ir brīvas tiesības darīt, ko vien vēlos.
Eragons saprata, ka nav prātīgi aizmirst Orika dubultpakļautību un varas dalījumu Troņheimā.
- Tad jau Ažihads tevi ielicis nozīmīgā postenī.
Oriks iesmējās: Tieši tā, un dvīņiem nav par ko sūdzēties. Protams, viņi būs aizkaitināti. Ažihads ir ciets rieksts. Nāc, puis, gan jau esi izbadējies. Un mums jāievieto stallī tavs pūķis.
Safira nošņācās. Eragons aši piebilda:
- Viņu sauc Safira.
Oriks paklanījās viņai.
- Atvainojiet. Es ņemšu vērā un atcerēšos. Tad viņš paņēma no sienas oranžu lampu un veda viņus tālāk pa gaiteni.
- Vai citi Farthendurā ari spēj lietot maģiju? Eragons apvaicājās, mēģinādams turēties līdzi rūķa ātrajam solim. Viņš uzmanīgi nesa Zaroku rokās, ar plaukstu piesegdams simbolu uz maksts.
- Tikai daži, sacīja Oriks, paraustīdams plecus zem bruņām. Turklāt tie prot tik vien kā izārstēt nobrāzumus. Viņi visi tagad aizvesti pie Arjas lai viņu izārstētu, vajadzīgs liels spēks.
- Dvīņu gan tur nav.
- Jā jau, jā, Oriks noņurdēja. Viņa tāpat negribētu abu palīdzību. Dvīņu māksla nav dziedēt. Viņu talants ir shēmu izstrādāšana un plānu perināšana, lai nodarītu citiem kaitējumu. Deinors, Ažihada priekšgājējs, ļāva abiem pievienoties vārdeniem, jo viņam bija nepieciešams šo atbalsts… neviens nevar pretoties Impērijai, ja tam nav tādu burvju, kas spēj burt kaujas laukā. Viņi abi ir nejauks pāris, taču vajadzīgs.
Viņi iegāja vienā no četriem tuneļiem, kas sadalīja Troņheimu. Cilvēku un rūķu bari steidzās pa to turpu šurpu, un skaļās balsis atbalsojās no pulētās grīdas. Tiklīdz gājēji ieraudzīja Safīru, sarunas pēkšņi aprāvās un pūķim pievērsās simtiem acu. Oriks likās skatītājus neredzam un pagriezās pa kreisi, dodamies uz Troņheimas tālākajiem vārtiem.
- Kurp mēs ejam? Eragons jautāja.
- Ārpus šīm sienām, lai Safīra varētu lidot uz pūķu apmetnes vietu virs Isidara Mitrima. Pūķu apmetnes vietā nav jumta Troņheimas virsotnē paveras debesis, jo tā ir atvērta, tāpat kā Farthenduras virsotne, tādēļ viņa, tas ir, tu, Safīra, varēsi lidot tieši uz pūķu mājvietu. Tur Jātnieki mēdza apmesties, kad ciemojās Troņheimā.
- Vai bez jumta tur nebūs auksts un mitrs? Eragons taujāja.
- Nē jau, Oriks papurināja galvu. Farthendura sargā mūs no sniega un lietus. Tie šeit vienkārši nevar iekļūt. Turklāt apmetnes sienās ir izcirstas marmora alas pūķiem, tajās ir mājīgi. Jābaidās vienīgi no lāstekām. Gadījies dzirdēt, ka tās var pārcirst zirgu uz pusēm.
Ar mani viss būs kārtībā, Safira mierinoši sacīja. Marmora ala ir drošāka par visām vietām, kur līdz šim esam bijuši.