Iespējams… Kā tu domā, vai ar Murtagu viss būs kārtībā?
Ažihads šķiet godavīrs. Ja vien Murtags negrasīsies bēgt, šaubos, vai viņam notiks kas ļauns.
Eragons sakrustoja rokas, negribēdams turpināt sarunu. Viņš bija samulsis par tik straujo apstākļu maiņu kopš vakardienas. Trakā bēgšana no Gileadas beidzot bija beigusies, bet viņa augums vēl aizvien tiecās skriet un jāt.
- Kur ir mūsu zirgi?
- Staļļos pie vārtiem. Mēs varam viņus apciemot, pirms dodamies prom no Troņheimas.
Viņi izgāja no Troņheimas pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem bija iegājuši. Zelta grifi mirdzēja krāsainās gaismās, kas spīdēja no daudzajām laternām. Saule bija aizvirzījusies citur, kamēr Eragons sarunājās ar Ažihadu, un gaisma vairs neplūda caur krātera atvērumu. Bez šiem stariem dobjā kalna iekšiene bija samtaini melna. Vienīgais gaismas avots bija Troņheimā, kas spoži mirdzēja. Pilsētkalna starojums izgaismoja apkārtni daudzu simtu pēdu attālumā.
Oriks norādīja uz Troņheimas balto smaili un vērsās pie Safiras:
- Tur tevi gaidīs svaiga gaļa un skaidrs kalnu ūdens. Tu vari palikt kādā alā. Tiklīdz tu vienu būsi izvēlējusies, tur tiks novietota guļvieta un neviens tevi netraucēs.
- Man likās, ka mēs dosimies kopā. Es negribu dzīvot šķirti no Safiras, Eragons iebilda.
Oriks pagriezās pret viņu un sacīja:
- Jātniek Eragon, es darīšu visu iespējamo, lai sagādātu tev ērtības, tomēr būs daudz labāk, ja Safira pagaidīs pūķu apmetnē, iekams tu paēd. Tuneļi uz banketa zāli nav tik lieli, lai viņa varētu doties kopā ar mums.
- Kāpēc jūs nevarat man vienkārši atnest ēdienu uz apmetni?
- Nu, Oriks sacīja ar piesardzīgu sejas izteiksmi, ēdienu gatavo lejā, un līdz smailei ir tāls ceļš ejams. Ja tu vēlies, mēs varam sūtīt kalpotāju uz apmetni, lai aiznes tev ēdienu. Kādu laiku tas prasīs, tomēr tad tu varēsi ēst kopā ar Satīru.
Viņš tiešām tā darītu, Eragons iedomājās, pārsteigts par to, ka vārdeni gatavi tik daudz darīt viņa labā. Turklāt puisim likās, ka Oriks viņu kaut kādā veidā pārbauda.
Es esmu nogurusi, Satīra sacīja, turklāt tā pūku apmetne man ir pa prātam. Ej un paēd, un tad atgriezies pie manis. Beidzot mēs varēsim atpūsties, nebaidoties no meža dzīvniekiem un karavīriem. Mēs esam pārāk ilgi cietuši no ceļa grūtībām.
Eragons domīgi paskatījās uz viņu un sacīja Orikam:
- Es došos ēst lejā.
Rūķis apmierināti pasmaidīja. Eragons atsēja Safiras seglus, lai viņa varētu ērti apgulties. Vai tu paņemsi Zaroku sev līdzi ?
Jā, viņa piekrita un paņēma zobenu un seglus savos nagos. Tomēr lai stops paliek pie tevis. Mums jāuzticas cilvēkiem, taču nedrīkstam būt muļķīgi.
Zinu jau, viņš satraucies sacīja. Ar spēcīgu grūdienu Safira pacēlās no zemes, sakuļot mierīgo gaisu. Vienmērīgie spārnu vēzieni bija vienīgā tumsā dzirdamā skaņa. Kad viņa pazuda aiz Troņheimas virsotnes malas, Oriks gari nopūtās:
- Eh, puis, tu gan esi laimīgs. Mani pēkšņi sagrāba tādas ilgas pēc plašām debesīm un augstiem kalniem, un es gribētu medīt kā vanags. Tomēr manas kājas stingrāk stāv uz zemes un vēl labāk zem tās.
Viņš skaļi sasita plaukstas.
- Es pavisam esmu aizmirsis savus namatēva pienākumus. Atceros, ka neesi ēdis kopš tām nožēlojamām vakariņām, kuras dvīņi atzina par labām, lai jums pasniegtu. Nāc, iesim sameklēt pavārus un palūgsim viņiem maizi un gaļu!
Eragons sekoja rūķim atpakaļ uz Troņheimu cauri gaiteņu labirintam, kamēr nonāca līdz garai istabai, kurā garās rindās stāvēja akmens galdi tik augsti, lai rūķiem pie tiem būtu ērti. Aiz garas letes ziepjakmens krāsnīs kvēloja uguns.
Oriks nepazīstamā valodā nobēra vārdus kādam tuklam rūķim ar sārtu seju, kurš aši pasniedza viņiem akmens šķīvjus ar kūpošām sēnēm un zivi. Tad Oriks vedināja Eragonu vairākus kāpņu posmus uz augšu uz mazu nišu, kas bija izgrebta Troņheimas ārējā sienā. Viņi apsēdās sakrustotām kājām, un Eragons bez vārda runas sniedzās pēc ēdiena.
Kad abi bija iztukšojuši savus šķīvjus, Oriks apmierināti nopūtās un izvilka garu, rievainu pīpi. Viņš to aizkūpināja un sacīja:
- Pienācīga maltīte, tomēr nenāktu par ļaunu kāds malks medalus, lai to visu noskalotu lejā.
Eragons aplūkoja apkārtni.
- Vai jūs Farthendurā iekopjat laukus?
- Nē, šeit pietiek saules gaismas tikai ķērpjiem, sēnēm un sūnām. Troņheimā nespēj izdzīvot bez piegādēm no apkārtējām ielejām, un tieši tāpēc daudzi no mums izvēlas dzīvot kaut kur citur Beoru kalnos.
- Tātad ir vēl arī citas rūķu pilsētas?
- Ne tik daudz, cik mēs vēlētos. Troņheimā ir lielākā no visām. Viņš atspiedās pret elkoni un dziļi ievilka dūmu no savas pīpes.
- Tu esi redzējis tikai apakšējos stāvus, tādēļ arī neievēroji, ka lielākā Troņheimas daļa ir pustukša. Jo augstāk tu kāpsi, jo mazāk iemītnieku sastapsi. Daži stāvi stāvējuši tukši gadsimtiem ilgi. Lielākā daļa rūķu labprātāk dzīvo zem Troņheimas un Farthenduras alās un ejās un drupina akmeni. Gadsimtiem ilgi mēs esam cirtuši tuneļus zem Beoru kalniem. Tu vari iet zem kalnu grēdas visā tās garumā un ne reizi neiznākt virszemē.
- Vai tā nav izšķērdība uzturēt visu šo neizmantoto Troņheimas platību? Eragons vaicāja.
Oriks pamāja ar galvu. Daži no mums jau ilgāku laiku runā par došanos prom no šīs vietas un dēvē to par naudas mešanu caurā maisā. Tomēr Troņheimā var būt noderīga vēl kaut kam, un šajā ziņā tā ir nepārvērtējama.
- Kam tad?
- Sliktos laikos šeit var apmesties visa rūķu cilts. Visas vēstures laikā trīs reizes nācies to darīt, taču katru reizi Troņheimā izglābusi rūķus no pilnīgas un drošas iznīcības. Tieši tādēļ mēs to uzturam kārtībā un kaujas gatavībā kā īstu garnizona pilsētu.
- Nekad neesmu redzējis kaut ko tik diženu, Eragons atzina.
Oriks smaidīja, turot pīpi mutē.
- Priecājos, ka tu tā domā. Troņheimu cēla daudzas rūķu paaudzes un mūsu dzīves ilgums ir daudz garāks par jūsējo. Diemžēl nolādētās Impērijas dēļ tikai dažiem ārpusē dzīvojošajiem rūķiem ļauts ieraudzīt šīs celtnes diženumu.
- Cik daudz vārdenu šeit ir?
- Rūķu vai cilvēku?
- Cilvēku es gribu noskaidrot, cik daudziem izdevies aizbēgt no Impērijas.
Oriks izpūta lielu dūmu mākoni, kas slinki tinās viņam ap galvu.
- Šeit mitinās kādi četri tūkstoši tavējo. Tomēr tas neko daudz nenozīmē. Pie mums ierodas tikai tie cilvēki, kuri grib cīnīties. Pārējie ir Surdas valdnieka Orina aizbildniecībā.
Tik maz! Eragonam dūša saskrēja papēžos. Kad karaliskā armija bija kaujas gatavībā, tajā bija sešpadsmit tūkstoši vīru, neskaitot urgļus.
- Kāpēc Orins necīnās ar Impēriju? viņš gribēja zināt.
- Ja viņš atklāti izrādītu naidīgumu, Galbatorikss satriektu viņu pīšļos. Tomēr Galbatorikss izvairās no uzbrukuma Surdai, jo uzskata to par niecīgu draudu. Tā ir kļūda. Vārdeni lielāko daļu ieroču un citu preču iegūst, pateicoties Orinam. Bez viņa palīdzības Impērijai neviens nespētu pretoties. Nekrīti izmisumā par to, ka Troņheimā nav visai liels skaits cilvēku. Šeit ir ļoti daudz rūķu daudz vairāk, nekā redzēji, un visi būs gatavi cīņai, kad pienāks laiks. Arī Orins mums piesolīja savu armiju, kad būs jādodas kaujā ar Galbatoriksu. Arī elfi teicās palīdzēt.
Eragons izklaidīgi domās pieskārās Safirai un atklāja, ka viņa ir aizņemta, graužot kāda dzīvnieka asiņaino pakaļkāju. Puisis atkal pievērsās veserim un zvaigznēm, kas bija iegravētas uz Orika bruņucepures. Ko šis simbols nozīmē? Es to redzēju arī uz grīdas Troņheimā.