Pūli pāršalca izbrīna sauciens, jo uz bērna pieres, kur Satīra bija pieskārusies ar deguna galu, tagad vīdēja gaišs ādas laukumiņš zvaigznes formā. Tikpat balti sudrabains kā gedwēy ignasia uz Eragona rokas. Sieviete drudžaini, pateicības pilnām acīm skatījās uz Safīru.
Pūķis acumirklī pacēlās spārnos, tricinādams pārsteigtos skatītājus ar vēja brāzmām no savu milzīgo spārnu vēzieniem. Kad zeme jau pazuda viņiem zem kājām, Eragons dziļi ievilka elpu un cieši saspieda pūķa kaklu. Ko tu izdarīji? viņš klusi vaicāja.
Es dāvāju viņai cerību. Un tu dāvāji viņai nākotni.
Piepeši Eragonu sagrāba vientulība, lai gan viņš taču bija tik cieši klāt Safīrai. Apkārtne šķita tik sveša pirmo reizi viņš aptvēra, cik tālu ir no mājām. Mājas bija izpostītas, tomēr tur bija palikusi viņa sirds. Par ko es esmu kļuvis, Safira ? jauneklis vaicāja. Es tikai šogad esmu kļuvis par vīrieti, tomēr tikko runāju ar vārdenu vadoni. Galbatorikss man dzenas pa pēdām, un es ceļoju kopā ar Morzana dēlu un tagad no manis sagaida svētību! Kādu gudrību es viņiem varu sniegt, ko viņi jau nav apguvuši ? Kādus varoņdarbus es varu paveikt, ko armija nevarētu labāk ? Tas ir neprāts! Man būtu jādodas atpakaļ uz Kārvahallu pie Rorana.
Safira ilgu laiku klusēja, un viņas atbilde, kad tā beidzot atskanēja, bija maiguma pilna. Tu vēl esi bērns, lūk, kas tu esi. Bērns, kas cenšas ielauzties šajā pasaulē. Gadu ziņā es esmu jaunāka par tevi, taču savās atmiņās esmu ļoti veca. Neraizējies par šīm lietām. Samierinies ar to, kur esi un kas esi. Cilvēki parasti zina, kas darāms. Vienīgais, kas tev jādara, jārāda viņiem ceļš. Un tā arī ir gudrība. Kas attiecas uz varoņdarbiem neviena armija nespētu dot svētību, kuru tu dāvāji.
Bet tas taču bija nieks, viņš iebilda. Sīkums.
Nē, nebija gan. Tas, ko tu redzēji, bija cita stāsta, citas leģendas sākums. Vai tu domā, ka tas bērns kādreiz būs mierā kļūt par krodziņa īpašnieci vai zemnieci, ja viņas pieri iezīmējis pūka pieskāriens un spēka vārdi likteni ? Tu nenovērtē mūsu varenību un to, kā tā ietekmē ļaužu likteņus.
Eragons nolieca galvu. Tas viss ir nomācoši. Man šķiet, ka es mitu ilūzijā, sapnī, kurā viss ir iespējams. Pasaulē tiešām gadās brīnumaini notikumi, taču tie vienmēr norisinās kaut kādās tālās vietās un senos laikos. Bet es atradu tavu olu, mani apmācīja Jātnieks, un es cīnījos ar Ēnu parasts zemnieku puisis, kāds es esmu vai biju, to nespētu. Kaut kas mani ved un maina.
Tas ir tavs liktenis, kas tevi veido, Safira atbildēja. Katram laikmetam ir vajadzīgs savs varonis iespējams, izvēle tagad kritusi uz tevi. Zemnieku puišus nenosauc pirmo Jātnieku vārdos bez iemesla. Tavs vārds bija tava likteņa aizsākums, un tavās rokās ir tā turpinājums. Vai arī beigas.
Ak, Eragons nopūtās, pašūpojot galvu. Runāšana mīklās… Taču, ja viss ir jau iepriekš noteikts vai mūsu izvēlei ir kāda jēga? Varbūt mums vienkārši jāiemācās pieņemt savu likteni ?
Safira cieši noskaldīja: Eragon, es tevi izvēlējos, atrazdamās olā. Tev dota iespēja, par kuru citi būtu gatavi atdot dzīvību. Vai tu esi nelaimīgs? Tiec vaļā no šādām domām. Uz tām nav atbildes, un, ja būtu, tās liktu tev justies vēl jo nelaimīgākam.
Taisnība, viņš drūmi novilka. Tomēr nekas nelīdz, un šis domas turpina klist pa manām smadzenēm.
Dzive ir… izsista no sliedēm… kopš Broma nāves. Es nevaru nomierināties, Safīra atzinās. Un tas bija pārsteidzoši, jo pūķis reti par kaut ko satraucās. Viņi lidoja virs Troņheimas. Eragons palūkojās lejā caur pilsētkalna smailes atvērumu un ieraudzīja pūķu apmetnes grīdu: Isidara Mitrimu lielo zvaigznes safīru. Viņš zināja, ka zem tā ir Troņheimas centrālā zāle. Safira klusi nolaidās pūķu apmetnē. Viņa pārlaidās pār tās malu un nonāca zemē uz Isidara Mitrima, noklakšķinot nagus pret cieto dārgakmeni.
Vai tu to nesaskrāpēsi? Eragons satraucās.
Domāju, ka ne. Tas nav vienkāršs dārgakmens. Eragons noslīdēja no viņas muguras un lēnām skatījās apkārt, neparastā skata aizgrābts. Viņi atradās apaļā telpā bez jumta, tā bija sešdesmit pēdu augsta un sešdesmit pēdu plata. Sienās rēgojās tumšas alu ieejas dažas bija cilvēka augumā, citas lielākas par māju. Marmora sienās bija iebūvētas mirdzošas kāpnes, lai ļaudis varētu tikt arī līdz augstākajām alām. Pūķu apmetnes izeju veidoja gigantiska arka.
Eragons izpētīja milzīgo dārgakmeni zem savām kājām un, acumirklīgas ierosas vadīts, nogūlās uz tā. Viņš piespieda vaigu pie vēsā safīra, mēģinādams saskatīt, kas ir zem tā. Līniju mudžeklis un mirgojoši, krāsaini punkti vīdēja akmens iekšienē, taču tā biezums neļāva neko skaidri saskatīt milzīgajā zālē jūdzi zemāk.
Vai man būs jāguļ atsevišķi, kādā citā telpā ?
Safira pakratīja galvu. Nē, manā alā ir gulta arī tev. Nāc paskaties. Viņa pagriezās un, neatvērusi spārnus, palēcās divdesmit pēdas virs grīdas, nolaižoties vidēji lielā alā. Jauneklis uzrāpās pa kāpnēm.
Alas iekšiene bija tumši brūna un dziļāka, nekā Eragons bija gaidījis. Rupji tēstās sienas radīja iespaidu, ka alas ir dabas veidojums. Līdzās sienai atradās milzīgs spilvens, uz kura Safira varēja bez bēdām saritināties. Turpat bija arī sienā iebūvēta gulta. Alu apspīdēja vientuļa sarkana lāpa, ko varēja aizklāt ar īpašu slēģi.
Man te patīk, Eragons paziņoja. Šeit ir droši.
Jā. Safira saritinājās uz spilvena un skatījās uz zēnu. Skaļi nopūzdamies, Eragons atkrita gultā un sāka viegli laisties miegā.
Safira, tu neko daudz neesi sacījusi, kamēr mēs esam šeit. Ko tu domā par Troņheimu un Ažihadu ?
Redzēsim… Šķiet, ka mēs esam iekūlušies jaunā karadarbības laukā. Zobeni un nagi te ir bezjēdzīgi, tomēr vārdiem un sabiedrotajiem var būt īpaša vara. Mēs nepatīkam dvīņiem mums jāuzmanās no ikvienas divkosības, uz ko šie varētu būt naski.
Arī daudzi rūķi mums neuzticas. Elfi negribēja Jātnieku cilvēku, tādēļ arī no viņu puses gaidāma pretestība. Prātīgākais, ko mēs varam darīt, noskaidrot, kas ir pie varas, un censties sadraudzēties ar tiem. Turklāt neatliekot ne dienu.
Vai tu domā, ka varēšu būt neatkarīgs no dažādiem vadoņiem?
Viņa sakārtoja spārnus ērtāk. Ažihads atbalsta mūsu brīvību, taču var gadīties, ka mēs nespēsim izdzīvot, ja nepiesliesimies vienai vai otrai grupai. Lai kā tas būtu drīz mēs visu uzzināsim.
54. NODAĻA Mandragoras sakne un tritona mēle
Kad Eragons pamodās, sega bija sagumzljusies zem viņa, taču telpā bija silti. Safīra, mierīgi elpodama, gulēja uz milzu spilvena.
Pirmo reizi kopš ierašanās Farthendurā Eragons jutās drošībā un cerību pilns. Viņam bija silti, vēders pilns, viņš varēja gulēt tik ilgi, cik gribējās. Eragons juta, kā sasprindzinājums, kas viņu stindzināja kopš Broma nāves un pat vēl iepriekš, kopš aiziešanas no Palankāras ielejas, beidzot bija atslābinājis žņaugus.
Man vairs nav jābaidās. Bet kas notiks ar Murtagu ? Lai gan vārdeni bija viesmīlīgi, Eragons nespēja ar tīru sirdsapziņu pieņemt domu, ka viņa vainas dēļ Murtags nokļuvis apcietinājumā, kaut arī Eragons to nemaz nebija gribējis. So situāciju kaut kā vajadzēja labot.
Viņa skatiens klejoja pa alas rupji tēstajiem griestiem, bet domas raisījās ap Arju. Norājis pats sevi par sapņošanu, viņš pacēla galvu un aplūkoja telpu. Alas malā sēdēja milzīgs kaķis un laizīja ķepu. Tas uzmeta puisim skatienu, un slīpās, sarkanās acis nošķīla zibšņus.
Solembum? viņš, neticēdams savām acīm, jautāja.
Acīm redzami. Kaķacis pakratīja krēpes un slinki nožāvājās, atklājot skatam lielos ilkņus. Solembums izstaipījās un izlēca no alas, ar krietnu būkšķi nolaižoties uz Isidara Mitrima divdesmit pēdas zemāk.