Eragons paskatījās uz Safiru. Pūķis bija pamodies un nekustīgi skatījās uz viņu. Ej. Ar mani viss būs kārtībā, viņa nomurmināja. Solembums gaidīja puisi zem arkas, kas veda uz pārējo Troņheimas daļu.
Tiklīdz Eragona kājas pieskārās Isidara Mitrimam, kaķacis zibenīgi apmetās riņķī un nozuda arkā. Eragons dzinās tam pa pēdām un skrienot berzēja miegu no acīm. Viņš izgāja cauri arkai un atģidās stāvam Volturina, nebeidzamo kāpņu, pašā augšā. Cita ceļa nebija, tādēļ viņš devās lejā.
Eragons nonāca vaļējā pasāžā, kas aizlocījās pa kreisi un ieskāva Troņheimas centrālo zāli. Starp slaidām kolonnām, kas balstīja arkas, virs galvas varēja redzēt Isidara Mitrima vizuļošanu, kā arī pilsētkalna tālo pamatni. Centrālā zāle kļuva lielāka ar katru nākamo stāvu. Kāpnes vijās cauri arkādei uz tādu pašu zemāku stāvu un tālāk, līdz pazuda tālumā. Slīdceļš izlocījās blakus kāpņu ārējai pusei. Volturina augšgalā bija kaudze ar ādas spilveniem, ar kuriem varēja laisties lejā. Labajā pusē no Eragona putekļains gaitenis veda uz stāva istabām. Solembums devās tālāk pa eju, ka aste vien nozibēja.
Pagaidi, Eragons sauca.
Viņš mēģināja panākt Solembumu, taču kaķacis tikai pazibēja kādā no pamestajiem gaiteņiem. Kad Eragons apgāja ap stūri, viņš pamanīja kaķaci apstājamies pie durvīm un ņaudam. Durvis klusi atvērās uz iekšpusi, it kā aicinādamas ienākt. Solembums ieskrēja iekšā, un durvis aizcirtās. Eragons apstājās pie tām, prātodams, ko tas viss nozīmē. Tad viņš pacēla roku un gatavojās pieklauvēt, taču, pirms jauneklis to paguva izdarīt, durvis atkal atvērās, pa tām izspraucās siltas gaismas kūlis. Kādu mirkli vilcinājies, viņš iegāja iekšā.
Eragons nokļuva plašā divistabu dzīvoklī, kas bija grezni izrotāts ar kokgriezumiem un vīteņaugiem. Gaiss telpā bija silts, svaigs un mitrs. Spožas lampas karājās pie sienām un zemajiem griestiem. Uz grīdas un stūros bija sakrautas kaudzes ar ziņkāri raisošiem priekšmetiem. Tālākajā istabā atradās plata gulta ar baldahīnu uz četriem stabiņiem, kurus klāja dažādi augi.
Galvenās istabas centrā uz mīksta ādas krēsla sēdēja pareģe un zintniece Andžela. Viņa jautri smaidīja.
- Ko tu šeit dari? Eragons neko vairāk nespēja pārdabūt pār lūpām.
Andžela sakrustoja rokas klēpī.
- Nu vai tu nevarētu apsēsties uz grīdas, lai varu tev pastāstīt? Es labprāt piedāvātu krēslu, taču jau sēžu uz tā vienīgā, kas man ir.
Eragona prātā burbuļoja jautājumi tāpat kā kodīgs zaļš šķidrums divos podos, starp kuriem viņš apsēdās.
- Tā! Andžela iesaucās, paliecoties uz priekšu. Tu esi Jātnieks. Man jau bija aizdomas, tomēr līdz pat vakardienai es to nezināju. Solembums, protams, zināja, taču viņš man neko neteica. Man vajadzēja iedomāties tajā pašā brīdī, kad pieminēji Bromu. Safīra… man patīk šis vārds pūķim ļoti atbilstošs.
- Broms ir miris, Eragons strupi pārtrauca viņas sakāmo.
- Razaki viņu nogalināja.
Ziņa Andželu satrieca. Viņa virpināja starp pirkstiem biezo matu sprogu.
- Man patiešām žēl. No visas sirds žēl, viņa klusām sacīja.
Eragons rūgti pasmaidīja. Taču tu neesi pārsteigta, vai ne?
Galu galā tu paredzēji viņa nāvi.
- Es nezināju, kam būs jāmirst, viņa sacīja, nogrozot galvu.
- Taču nē, neesmu pārsteigta. Es esmu sastapusi Bromu vienu vai divas reizes. Viņam nepatika mana vieglprātīgā attieksme pret maģiju. Tā viņu kaitināja.
Eragons sarauca pieri.
- Tērmā tu smējies par viņa likteni un sacīji, ka tas līdzinās jokam. Kāpēc?
Andželas seja acumirklī sastinga.
- Ņemot vērā to, ko zinām šodien, tas nebija labi teikts, taču es nevarēju paredzēt, kas ar viņu atgadīsies. Kā lai labāk izstāstu? Kaut kādā ziņā Broms bija nolādēts. Viņam zvaigznēs bija nolikts izgāzties visos pasākumos, izņemot vienu. Viņu izvēlēja par Jātnieku, taču viņa pūķi nogalināja. Broms mīlēja kādu sievieti, kura bija vienaldzīga pret viņu. Domāju, ka
Bromu izvēlēja, lai sargātu un apmācītu tevi, taču beigās viņš neizpildīja arī šo uzdevumu. Vienīgais uzdevums, kuru Broms paveica līdz galam, nogalināja Morzanu, un neko vairāk arī nevajadzēja.
- Broms man nekad nav pieminējis kādu sievieti, Eragons attrauca.
Andžela vienaldzīgi paraustīja plecus.
- Es to uzzināju no kāda, kas nebūtu melojis. Taču pietiek par to runāt! Dzīve turpinās, un mums nevajadzētu traucēt mirušos ar savām raizēm.
Viņa sagrāba no grīdas niedru kaudzi un veikli sāka tās pīt, tādā veidā pieliekot punktu sarunai.
Eragons kādu brīdi vilcinājās un tad padevās.
- Labi. Kāpēc jūs esat Troņheimā, nevis Tērmā?
- Beidzot kāds interesants jautājums, Andžela sacīja. Pēc tam kad vēlreiz izdzirdēju Broma vārdu no tevis, es sajutu, ka vecie laiki atgriežas Alagēzijā. Ļaudis sačukstējās, ka Impērija dzen pēdas Jātniekam. Tad sapratu, ka acīmredzot ir izšķīlusies vārdenu ola, tādēļ aizslēdzu savu veikaliņu un devos ceļā, lai uzzinātu ko vairāk.
- Tu zināji par olu?
- Protams, zināju. Neesmu taču stulba. Es dzīvoju krietni vien ilgāk, nekā tu spēj iedomāties. Pavisam maz no apkārt notiekošā man nav zināms. Viņa apklusa, kādu brīdi visu uzmanību pievērsdama niedru pinumam. Jebkurā gadījumā es zināju, ka man jānokļūst līdz vārdeniem, cik ātri vien iespējams. Es šeit esmu jau vairāk par mēnesi, taču man ne visai patīk šī vieta tā ir pārāk iesūnojusi. Turklāt ikviens Farthendurā ir tik nopietns un dižciltīgs. Iespējams, ka viņi visi ir nolādēti mirt traģiskā nāvē.
Viņa izdvesa ilgu nopūtu, bet seja bija saraukta zobgalīgā smaidā.
- Un rūķi ir vienkārši māņticīgu pintiķu bars, kas visu mūžu gatavi skaldīt akmeņus. Vienīgais, kas priecē šajā vietā, ir sēņu pārbagātība, kas aug Farthendurā.
- Kāpēc tad tu šeit paliec? Eragons smaidīdams jautāja.
- Man patīk atrasties notikumu mutulī, Andžela sacīja, izsliedamās taisni. Turklāt, ja es paliktu Tērmā, Solembums dotos prom bez manis, taču man patīk būt kopā ar viņu. Bet pastāsti, kas atgadījies ar tevi kopš pēdējās reizes, kad runājām.
Nākamo stundu Eragons pārcilāja pēdējo divarpus mēnešu laikā notikušo. Andžela uzmanīgi klausījās, taču, kad jauneklis pieminēja Murtaga vārdu, viņa noskurinājās. Murtags!
Eragons pamāja ar galvu.
- Murtags man pastāstīja, kas viņš ir. Taču ļauj pabeigt, pirms izsaki savu vērtējumu.
Puisis turpināja stāstu. Kad tas bija galā, Andžela domīgi atlaidās krēslā, pilnīgi un galīgi aizmirsusi par niedrēm. Pēkšņi Solembums izlīda no savas paslēptuves un ielēca viņai klēpī. Kaķacis saritinājās kamolā un nolūkojās Eragonā caur puspievērtām acīm.
Andžela pabužināja kaķača kažoku.
- Apbrīnojami. Galbatorikss noslēdzis vienošanos ar urgļiem, un Murtags beidzot ticis brīvībā… Es tevi tomēr brīdināšu: esi piesardzīgs ar Murtagu, lai gan tu pats apzinies briesmas.
- Murtags visu šo laiku bija īsts draugs un uzticams sabiedrotais, Eragons cieši noteica.
- Vienalga, esi piesardzīgs. Andžela uz mirkli apklusa, tad sāka atkal, ar riebumu balsī, un tad vēl šis Ēna, Durza. Domāju, ka šobrīd viņš vārdeniem ir lielākais drauds, tāpat kā Galbatorikss. Es ienīstu Ēnas viņi lieto pašu briesmīgāko maģiju pēc nekromantijas. Es gribētu izķeksēt viņa sirdi ar trulu matadatu un izbarot to cūkām!