Eragons satrūkās no viņas spējā naida.
- Es nesaprotu. Broms man reiz stāstīja, ka Ēnas ir burvji, kas savās burvestībās izmanto garus, taču kādēļ tas viņus padara tik ļaunus?
Andžela pašūpoja galvu.
- Ne jau tāpēc viņi ir ļauni. Parasti burvji tieši tādi arī ir ne labāki, ne sliktāki par mums pārējiem. Viņi izmanto savu maģisko spēku, lai savaldītu garus un to spēku. Turpretī Ēnas atsakās no šā spēka lielākas varas dēļ un ļauj, lai gari kontrolē viņu ķermeņus. Nelaimīgā kārtā tikai visļaunākie gari cenšas pārņemt cilvēka ķermeni savā kontrolē un, tiklīdz ieperinās tajā, nekad vairs to nepamet. Tāda iemiesošanās var notikt arī netīšām ja burvis izsauc garu, kas ir spēcīgāks par viņu pašu. Taču, tiklīdz rodas Ēna, to ir gandrīz neiespējami iznīcināt. Kā tu jau zini, tikai diviem ir izdevies nogalināt Ēnu un izdzīvot pēc šāda varoņdarba Laetri Elfam un Irnstadam Jātniekam.
- Es esmu dzirdējis stāstus par to, Eragons atbildēja un norādīja uz istabām, kāpēc tu dzīvo tik augstu Troņheimā? Vai nav neomulīgi dzīvot tādā nošķirtībā? Un kā tev izdevās atgādāt visu šo mantību sev līdzi?
Andžela atmeta galvu un nīgri pasmējās.
- Godīgi sakot? Es slēpjos. Kad es pirmo reizi ierados Troņheimā, dažas dienas man bija miers, kamēr viens no sargiem, kas mani ielaida Farthendurā, izpļāpājās, kas es esmu. Un visi šejienes maģijas zinātāji, kādi nu ir, uzplijās, lai pieslienos viņu slepenajai grupai. Jo sevišķi jau tie dvīņi, kas to vada. Beigu beigās es piedraudēju, ka pārvērtīšu lielu daļu no viņiem par krupjiem, atvaino, vardēm, taču, kad arī tas viņus neatturēja, pa nakts melnumu aizlaidos uz šejieni. Tas bija vieglāk, nekā tu iedomājies, jo īpaši ar manām spējām.
- Vai tu ļāvi dvīņiem pārbaudīt savu prātu, pirms tevi ielaida Farthendurā? Eragons vaicāja. Mani piespieda atļaut šiem izskatīt manas atmiņas.
Andželas acis salti iespīdējās.
- Dvīņi neuzdrošinātos mani pārbaudīt, viņi baidās no tā, ko es viņiem varētu nodarīt. O, viņiem, protams, kārojas tās pārbaudes, taču viņi zina, ka pēc šāda darba abi būtu salauzti un nespētu sakarīgu vārdu dabūt pār lūpām. Es esmu nākusi uz šejieni jau ilgi pirms tā laika, kad vārdeni sāka pārbaudīt atnācēju prātu… un viņi vairs nepakļaus mani šādai lietai.
Zintniece ielūkojās otrajā istabā un sacīja: Labi! Tā bija izzinoša saruna, taču tagad tev jāiet. Mandragoras saknes un tritona mēles vira drīz sāks vārīties, un tā rūpīgi jāpieskata. Atnāc vēl kādu reizi, kad tev ir kāds brīvs brīdis. Bet, lūdzu, nevienam nesaki, ka esmu apmetusies šeit. Man negribētos vēlreiz pārvākties. Es būtu ļoti… aizkaitināta. Un tu taču negribi mani redzēt aizkaitinātu!
Es neizpaudīšu tavu noslēpumu, Eragons apsolīja un cēlās kājās.
Solembums izlēca no Andželas klēpja, kad viņa piecēlās. Labi! zintniece iesaucās.
Eragons atvadījās un devās prom no istabas. Solembums pavadīja viņu uz pūķu apmetni, bet pats pagriezās atpakaļ, būkāja asti un tad slinki aizslāja prom.
55. NODAĻA Kalna valdnieka nams
Pūķu apmetnē Eragonu jau gaidīja rūķis. Palocījies un nomurminājis: Argetlam, rūķis ar spēcīgu akcentu sacīja: Labi. Pamodies. Knurla Oriks tevi gaida.
Viņš vēlreiz palocījās un traucās prom. Safira izlēca no savas alas, nolaizdamās blakus Eragonam. Nagos viņa turēja Zaroku.
Kāpēc tas jāņem Ildzi ? Eragons, saraucis pieri, jautāja.
Pūķis izslēja galvu. Uzliec to. Tu esi Jātnieks, un tev pie sāniem jābūt Jātnieka zobenam. Zarokam bijusi asiņaina pagātne, taču tas nedrīkst ietekmēt tavu ricibu. Izkal zobenam jaunu vēsturi un nēsā ieroci ar lepnumu.
Vai droši zini? Atceries Ažihada padomu.
Safira nosprauslājās, no viņas nāsīm parādījās dūmu mākonītis. Uzliec to, Eragon. Ja tu vēlies būt neatkarīgs no šejienes varenajiem, neļauj, lai kāda nosodījums vai neatzīšana ietekmē tavu ricibu.
Kā vēlies, Eragons negribīgi novilka un aplika zobenu. Jauneklis uzrāpās Satīrai mugurā, un viņa izlidoja no Troņheimas. Farthendurā tagad bija tik gaišs, ka varēja saskatīt neskaidras krātera sienu aprises, kas pletās piecu jūdžu attālumā uz abām pusēm. Kamēr viņi planēja lejā uz pilsētkalna pamatni, Eragons pastāstīja Safīrai par tikšanos ar Andželu.
Tiklīdz viņi nolaidās pie vieniem no daudzajiem Troņheimas vārtiem, Oriks metās pie Safiras.
Mans valdnieks Hrotgars vēlas jūs abus redzēt. Ātri kāp nost no pūķa. Mums jāsteidzas.
Eragons rikšoja aiz rūķa uz Troņheimu. Safira viegli turējās abiem līdzi. Neraizēdamies par ļaužu skatieniem augstajos gaiteņos, Eragons jautāja:
Kur mēs tiksimies ar Hrotgaru?
Oriks, nesamazinādams ātrumu, attrauca: Troņkambarī zem pilsētas. Tā būs privāta tikšanās "uzticības" jeb otho izrādīšana. Tev nebūs jāvēršas pie viņa kādā īpašā veidā, taču jāizrāda pienācīga cieņa. Hrotgars ātri aizsvilstas dusmās, tomēr ir gudrs un ātri novērtē citu cilvēku prātu, tādēļ nopietni apsver, ko gatavojies valdniekam sacīt.
Troņheimas centrālajā zālē lejup veda divas kāpnes abās pusēs pretējai zālei. Oriks un Eragons sāka kāpt lejā pa labās puses kāpnēm, kas viegli griezās uz iekšpusi, un nonāca pretī vietai, no kuras bija ieradušies. Otrās kāpnes saplūda ar pirmajām, veidojot plašu kaskādi no viegli apgaismotiem pakāpieniem, kas pēc simts pēdām beidzās pie divām granīta durvīm. Pāri abām durvīm bija iegravēts kronis ar septiņām smailēm.
Pie katra portāla sardzē stāvēja septiņi rūķi. Katrs turēja rokās nospodrinātu cirtni, ap vidu rūķiem bija apjoztas dārgakmeņiem rotātas jostas. Kad Eragons, Oriks un Safira pienāca tuvāk, rūķi sāka dimdināt pret grīdu cirtņu kātus. Augšup pa kāpnēm aizvēlās dobja dunoņa. Durvis strauji atvērās uz iekšpusi.
Nācēju priekšā pavērās tumša eja krietna bultas šāviena garumā. Troņa istaba bija dabiski veidojusies ala: sienas rotāja stalagmīti un stalaktīti katrs bija resnāks par cilvēku. Pie griestiem karājās dažas lampas, metot vāru gaismu uz apkārtni. Brūnā grīda bija gludi nopulēta. Tālajā ejas galā vīdēja melns tronis ar nekustīga auguma aprisēm.
Oriks paklanījās. Valdnieks tevi gaida.
Eragons uzlika roku Safīrai uz sāna, un viņi turpināja doties uz priekšu. Durvis aiz viņiem aizvērās, un abi palika vieni krēslainajā troņa istabā kopā ar valdnieku.
Viņi tuvojās tronim, katram solim atbalsojoties visā telpā. Starp stalaktītiem un stalagmītiem stāvēja milzīgi tēli. Katrs tēls atveidoja tronī sēdošu rūķu valdnieku ar kroni galvā. Viņu neredzīgās acis stingi raudzījās tālumā, bet grumbainā seja pauda nežēlību. Pie seno valdnieku kājām katra vārds bija izkalts rūnu zīmēs.
Eragons un Safīra svinīgi virzījās uz priekšu starp abām sen mirušo valdnieku rindām. Viņi pagāja garām vairāk nekā četrdesmit statujām, kā ari melnām un tukšām nišām, kas gaidīja nākotnes valdītāju atveidus. Zāles galā viņi apstājās Hrotgara priekšā.
Rūķu valdnieks kā statuja sēdēja uz sava troņa, kas bija izkalts no vesela melna marmora bluķa. Tam bija asas šķautnes, nebija nekādu greznojumu un kalums bija apbrīnojami precīzs. Tronis izstaroja spēku un varu, atgādinot par tiem senajiem laikiem, kad rūķi valdīja visā Alagēzijā un viņiem nevajadzēja cilvēku vai elfu palīdzību. Kroņa vietā Hrotgaram galvā bija uzlikta zelta ķivere, ko rotāja rubīni un dimanti. Valdnieka seja bija drūma, valdonīga un liecināja par notikumiem bagātu dzīvi. Zem stūrainās pieres spīdēja dziļi iegrimušas acis skarbas un caururbjošas. Uz valdnieka spēcīgā krūškurvja bija uzstīvēts bruņukrekls. Viņa baltā bārda bija aizbāzta aiz jostas, bet klēpī gulēja milzīgs kara veseris ar iekaltu Orika klana simbolu.