Eragons stīvi paklanījās un nometās uz ceļa. Safira nedarīja neko. Valdnieks sakustējās, it kā tikko būtu atmodies no dziļa miega, un noņurdēja:
- Celies augšā, Jātniek, tev nav jāklanās manā priekšā.
Pieslējies kājās, Eragons saskatījās ar Hrotgara neizdibināmajām acīm. Valdnieks drūmi nopētīja viņu un novilka dziļā krūšu balsī:
- Az knurl deimi lanok. "Uzmanies, akmens mainās," tas ir sens rūķu sakāmvārds… Un mūsdienās akmens mainās ātrāk nekā jebkad agrāk.
Viņš novilka ar pirkstu pāri kara cirvim.
- Es nevarēju aicināt tevi ātrāk, kā to darīja Ažihads, jo man bija jātiekas ar saviem ienaidniekiem rūķu klanos. Viņi pieprasīja, lai es tev liedzu patvērumu un padzenu no Farthenduras. Man bija jāpieliek visas pūles, lai pārliecinātu viņus par pretējo.
- Paldies, Eragons pateicās. Es negaidīju, ka mana ierašanās radīs tik daudz strīdu.
Valdnieks pamāja ar galvu, pieņemot Jātnieka pateicību, un pacēla mezglainu roku, teikdams:
- Paskaties turp, Jātniek Eragon, kur mani priekšgājēji sēž uz saviem troņiem. Viņu tur ir četrdesmit viens, un es būšu četrdesmit otrais. Kad es došos prom no šīs pasaules dievu aizgādnībā, mana hirna tiks pievienota viņu rindām. Pirmā statuja ir mana sentēva Korgana atveids; viņš izkala šo kara veseri, Volundu. Astoņus gadu tūkstošus kopš mūsu rases pirmsākumiem rūķi valdījuši Farthendurā.
Mēs esam šīs zemes sāls, esam senāki gan par elfiem, gan arī par pūķiem.
Safira viegli sakustējās.
Hrotgars paliecās uz priekšu, un tagad viņa balss skanēja dobji.
- Es esmu vecs cilvēks pat pēc mūsu mērauklas. Gana vecs, lai būtu redzējis Jātniekus viņu zūdošajā varenībā, gana vecs, lai būtu runājis ar viņu pēdējo vadoni Vraelu, kas ieradās man apliecināt godu šajās pašās sienās. Es atceros Jātniekus un to, kā viņi jaucās mūsu darīšanās. Es atceros arī mieru, ko viņi nodrošināja. Tad varēja netraucēti un bez bailēm doties no Troņheimas līdz Nardai.
Un tagad tu stāvi manā priekšā zudušas tradīcijas atdzimšanas liecinieks. Atbildi man, taču runā taisnību: kāpēc tu esi ieradies Farthendurā? Es zinu par notikumiem, kas tev lika bēgt no Impērijas, taču kāds tagad ir tavs nolūks?
- Šobrīd mēs abi ar Safiru vienkārši vēlamies atpūsties Troņheimā, Eragons atbildēja. Mēs negribam izraisīt nepatikšanas, tikai rast patvērumu no briesmām, ar kurām esam saskārušies daudzu mēnešu garumā. Ažihads mūs varētu aizsūtīt pie elfiem, taču līdz tam laikam mēs vēlētos palikt šeit.
- Tad vienīgais iemesls, kāpēc jūs ieradāties, ir tas, ka vēlējāties rast drošību? Hrotgars gribēja zināt. Varbūt jūs vienkārši gribat dzīvot šeit un aizmirst par savām nedienām ar Impēriju?
Eragons pakratīja galvu viņa lepnums nespēja pieņemt šādu paziņojumu.
-Ja Ažihads ir stāstījis par manu pagātni, tev vajadzētu zināt, ka man ir pietiekami daudz iemeslu, lai cīnītos ar Impēriju, līdz tā būs satriekta drupās un pelnos. Turklāt es gribu palīdzēt tiem, kas nespēj izbēgt no Galbatoriksa žņaugiem, to skaitā arī manam brālēnam. Man ir spēks, lai palīdzētu, tādēļ tas ir mans pienākums.
Valdnieks šķita apmierināts ar viņa atbildi. Viņš vērsās pie Safiras un jautāja:
- Pūķi, kāds ir tavs viedoklis? Kāda iemesla dēļ jūs esat ieradušies?
Safira pacēla lūpu un norūcās. Pasaki viņam, ka es alkstu 'mūsu ienaidnieku asinis un ar nepacietību gaidu to dienu, kad mēs dosimies cīņā pret Galbatoriksu. Manī nav žēlastības vai mīlestības pret tādiem nodevējiem un pūka olu iznīcinātājiem kā šis melīgais, pašpasludinātais karalis. Viņš turēja mani pie sevis ilgāk par gadsimtu, un vēl aizvien pie viņa ir divi mani ciltsbrāļi, kurus es gribētu atbrīvot, kad vien tas būs iespējams. Un pasaki Hrotgaram, ka tu esi gatavs to paveikt.
Eragons saviebās, dzirdot Safiras vārdus, taču godprātīgi nodeva tos tālāk. Hrotgara lūpu kaktiņš mazliet pacēlās, krunkas iegrima vēl dziļāk varēja redzēt, ka viņu bija uzjautrinājusi pūķa degsme.
- Redzu, ka pūķi gadsimtu gaitā nav mainījušies.
Viņš pieklaudzināja tronim ar pirkstu.
- Vai zini, kāpēc šis sēžamais izcirsts tik plakans, ar tik asām šķautnēm? Lai neviens nevarētu tajā ērti apsēsties. Man nav ērti, un es pametīšu to bez nožēlas, kad pienāks mans laiks. Ko es varu sacīt tev, Eragon, par taviem pienākumiem? Ja Impērija kritis, vai tu ieņemsi Galbatoriksa vietu un nosauksi sevi par karali?
- Es nealkstu pēc kroņa vai valdīšanas, Eragons satraukts sacīja. Jātnieka loma ir jau gana atbildīga. Nē, es nesēstos tronī Urūbaenā… ja vien būtu kāds cits, kas to gribētu, vai arī kāds cits būtu tik labi sagatavots, lai to darītu.
Hrotgars drūmi brīdināja Eragonu:
- Nav šaubu, ka tu būtu labāks karalis par Galbatoriksu, taču nevienai rasei nedrīkst būt karalis, kas nenoveco vai nenodod troni pēctecim. Jātnieku laiki ir pagājuši, Eragon. Bijušie laiki vairs nekad neatgriezīsies arī tad, ja izšķilsies pārējās olas, ko Galbatorikss tur pie sevis.
Vecā valdnieka sejai pārslīdēja ēna, kad viņš uzmeta skatienu Eragonam.
- Redzu, ka tu nēsā ienaidnieka zobenu. Man to pavēstīja un teica arī to, ka tu ceļo kopā ar Atkritēja dēlu. Es neesmu priecīgs redzēt šo ieroci. Viņš pastiepa roku. Es gribētu to apskatīt tuvāk.
Eragons izņēma zobenu no maksts un pasniedza valdniekam. Hrotgars pagrāba zobenu un ar zinātāja aci nopētīja sarkano asmeni. Metālā atspīdēja lāpu gaisma, izceldama asmens asumu. Rūķu valdnieks pārbaudīja zobena galu uz savas plaukstas un piebilda:
- Meistarīgi izkalts zobens. Elfi reti ķeras pie zobenu darināšanas, taču, kad dara, iznākumu ne ar ko citu nevar salīdzināt. Šā zobena liktenis nav bijis laimīgs. Es neesmu priecīgs to redzēt savā namā. Taču nēsā to, ja gribi, iespējams, tā liktenis beidzot ir mainījies.
Viņš atdeva Zaroku, un Eragons ielika to makstī.
- Vai mana māsas dēla palīdzība noderēja?
- Kā palīdzība?
Hrotgars pacēla biezo uzaci.
- Orika, manas jaunākās māsas dēla, palīdzība. Viņš dienēja Ažihada pakļautībā, lai tādējādi paustu manu atbalstu vārdeniem. Tomēr, šķiet, viņš atgriezies manā pakļautībā. Es priecājos dzirdēt, ka tu aizstāvēji viņu.
Eragons noprata, ka tas ir vēl viena otho jeb uzticības izrādīšanas zīme no Hrotgara puses.
- Labāku pavadoni es nemaz nevarētu vēlēties.
- Ļoti labi, rūķu valdnieks attrauca, acīmredzami apmierināts ar viņa atbildi. Diemžēl es vairs ilgāk nevaru turpināt šo sarunu. Mani padomnieki gaida, un man jātiek galā ar vairākām lietām. Tomēr es sacīšu, lūk, ko: ja tu vēlies iegūt rūķu atbalstu manā valdījumā, vispirms tev ir jāpierāda sava labā griba. Mums ir laba atmiņa, un mēs nesteidzamies ar lēmumu pieņemšanu. Vārdiem nav nozīmes tikai darbiem.
- Es to likšu aiz auss, Eragons atbildēja paklanoties.
Hrotgars karaliski palocīja galvu un sacīja: Tad tu vari iet.
Eragons pagriezās pret Safiru, un abi devās ārā no kalna
valdnieka zāles. Otrpus akmens durvīm viņus gaidīja satrauktais Oriks. Viņš metās abiem klāt, un visi kopā gāja uz Troņheimas centrālo zāli.
- Vai viss ir kārtībā? Vai viņš jūs pieņēma laipni?
- Man liekas, ka viss ir kārtībā. Taču jūsu valdnieks ir piesardzīgs, Eragons piebilda.