- Kādā veidā?
Otrs dvīņubrālis turpināja:
- Mēs abi esam ieguvuši diezgan daudz pieredzes maģijas lietās. Mēs tevi varētu vadīt… parādīt burvestības, kuras esam atklājuši, kā arī iemācīt varenības vārdus.
Mēs ārkārtīgi priecātos, ja varētu vismaz mazliet palīdzēt un nobruģēt tavu ceļu uz slavu. Mēs neceram uz atlīdzību, taču, ja tu vēlētos dalīties ar mums savās zināšanu druskās, būsim pateicīgi.
Eragona seja sastinga, viņš saprata, ko abi gatavojas prasīt. Vai jūs domājat, ka man nav visi mājās? viņš asi noprasīja.
Es netaisos kļūt par jūsu mācekli, lai jūs uzzinātu tos vārdus, kurus Broms man iemācīja! Laikam jūs pamatīgi sadusmojāties, kad nevarējāt tos izzagt no mana prāta.
Smaidi acumirklī pazuda no dvīņu sejas.
- Labāk nejokojies ar mums, puis! Tieši mēs noteiksim tavas spējas ar maģijas palīdzību. Un tas var būt ļoti nepatīkami. Atceries: vajag tikai vienu nepareizi izteiktu burvestību, lai netīšām nogalinātu. Tu vari būt Jātnieks, taču mēs abi esam stiprāki par tevi.
Eragona sejā nepakustējās ne vaibsts, bet viņa vēders sarāvās čokurā.
- Es apsvēršu jūsu piedāvājumu, taču tas var būt…
- Mēs gaidīsim tavu atbildi rīt. Apdomā, lai tā būtu pareizā atbilde. Abi salti pasmīnēja un devās bibliotēkas dzīlēs.
Eragons sarauca pieri. Es nepievienošos Du Vrangr Gatalai kas šiem būtu padomā.
Tev vajadzētu aprunāties ar Andželu, Satīra sacīja. Viņai jau bijusi darīšana ar dvīņiem. Varbūt viņa varētu būt klāt, kad tie pārbaudīs tavas spējas. Tas varētu atturēt dvīņus, lai viņi nenodara tev kaut ko ļaunu.
Tā ir laba doma. Eragons lodāja starp grāmatu plauktiem, līdz atrada Oriku sēžam uz sola un neatlaidīgi spodrinām savu kara āvu.
- Es gribētu atgriezties pūķu apmetnē.
Rūķis ieslidināja āvas kātu ādas cilpā pie savas jostas un pavadīja Eragonu līdz vārtiem, kur viņu jau gaidīja Safira.
Pūķi no visām pusēm bija apstājuši cilvēki. Eragons neņēma apkārtējos vērā, uzlēca Satīrai mugurā, un abi pazuda debesīs.
Šī problēma jāatrisina ātri. Tu nevari pieļaut, lai dvīņi tevi aizskar, Safīra sacīja, nolaižoties uz Isidara Mitrima.
Zinu. Taču ceru, ka varam novērst viņu dusmas. Viņi var kļūt par bīstamiem ienaidniekiem. Puisis aši nolēca no Satīras muguras, rokās cieši sažņaudzis Zaroku.
Tāpat kā tu pats. Vai tu vēlies viņus par sabiedrotajiem ?
Eragons papurināja galvu. Nē. Rīt es viņiem pateikšu, ka neiesaistīšos Du Vrangr Gata.
Eragons atstāja Safiru alā un devās ārā no pūķu apmetnes. Viņš gribēja atrast Andželu, taču nespēja atcerēties, kur bija viņas slēptuve, un Solembumu ari nekur neredzēja. Zēns klejoja pa tukšajiem gaiteņiem, cerot saskrieties ar Andželu.
Kad viņam bija līdz kaklam bezmērķīgie klejojumi pa tukšajām telpām un blenšana uz pelēkajām sienām, Eragons devās atpakaļ uz pūķu apmetni. Pienācis tai pavisam tuvu klāt, viņš piepeši sadzirdēja, ka telpā kāds runā. Pūķa Jātnieks apstājās un ieklausījās, taču skanīgā balss apklusa. Safira? Kas tur ir?
Meitene… Viņa izturas kā pavēlniece. Es novērsīšu viņas uzmanību, bet tu nāc iekšā. Eragons izvilka Zaroku no maksts. Oriks sacīja, ka neviens mūs pūku apmetnē netraucēs. Kas varētu būt šī meitene? Viņš nomierinājās un iegāja pūķu apmetnē, rokā cieši sažņaudzis Zaroku.
Telpas vidū stāvēja jauna sieviete, ziņkāri lūkodamās uz Safiru, kas bija izbāzusi galvu no savas alas. Viņai nevarēja būt vairāk par septiņpadsmit gadiem. Zvaigžņu safīrs meta uz viņu sārtu gaismu, uzsvērdams viņas tumšo ādu, kas bija līdzīga Ažihada ādai. Viņas samta kleita bija vīna sarkanumā un eleganti piegriezta. Ap vidu bija apsieta ādas josta, un no tās nokarājās dārgakmeņiem rotāta dunča maksts.
Eragons sakrustoja rokas uz krūtīm, gaidīdams, kad meitene viņu pamanīs. Taču viņa turpināja skatīties uz Safiru, tad palocīja celi un mīlīgā balsī apjautājās:
- Vai jūs, lūdzu, man varētu pateikt, kur ir Jātnieks Eragons? Safiras acis iemirdzējās no pārsteiguma.
Eragons atbildēja ar smaidu uz lūpām:
- Es esmu šeit.
Meitene apmetās riņķī, zibenīgi pieķeroties savam duncim. Viņas seja bija ļoti skaista ieslīpām mandeļveida acīm, sārtām lūpām un noapaļotiem vaigu kauliem. Meitene nomierinājās un atkal palocīja celi. Mani sauc Nasuada, viņa sacīja.
Eragons pielieca galvu.
- Tu acīmredzot zini, kas esmu es, bet ko tu vēlies?
Nasuada sirsnīgi pasmaidīja.
- Mans tēvs Ažihads atsūtīja tev vēstījumu. Vai vēlies to noklausīties?
Vārdenu vadonis neizskatījās pēc tāda, kuru varētu interesēt laulība un bērni. Eragons prātoja, kas ir Nasuadas māte, viņai vajadzēja būt neparastai sievietei, ja spēja piesaistīt Ažihada uzmanību.
- Jā, es vēlos to dzirdēt.
Nasuada atmeta matus no pieres un sāka atstāstīt valdnieka vārdus.
-Viņš priecājas, ka tev labi klājas, taču Ažihads brīdina atturēties no tādas rīcības kā vakardienas svētīšana. Tas rada vairāk problēmu nekā atrisina tās. Turklāt viņš mudina ātrāk iziet pārbaudi viņam jāzina, kādas ir tavas spējas, pirms sāk sarunas ar elfiem.
- Vai tu kāpi visu garo ceļu, lai pateiktu tikai šos vārdus? Eragons vaicāja, prātodams par Volturina garumu.
Nasuada papurināja galvu un sacīja:
- Es braucu ar pacēlājiem, ar kuriem ved dažādas lietas uz augšējiem stāviem. Mēs varējām sūtīt vēsti ar signāliem, taču es nolēmu to atnest pati un satikt tevi.
-Varbūt tu vēlies apsēsties? Eragons apjautājās. Viņš pagriezās uz Safiras alas pusi.
Nasuada vieglītēm iesmējās. Nē, mani gaida citur. Mans tēvs arī vēlējās pateikt, ka vari apciemot Murtagu, ja gribi.
Viņas sejai pārlaidās ēna.
- Pirms kāda laiciņa satiku Murtagu, un viņš izmisīgi vēlas ar tevi parunāt. Šķita, ka viņš jūtas vientuļš, tev vajadzētu viņu apciemot.
Meitene pastāstīja, kā atrast Murtaga kameru.
Eragons pateicās par ziņām un vaicāja:
- Kā klājas Ai^ai? Vai viņa jūtas labāk? Vai es varu viņu satikt? Oriks neko daudz man nevarēja pastāstīt.
Meitene nebēdnīgi pasmaidīja un sacīja:
- Arja ātri atlabst, kā jau visi elfi. Taču viņu neviens nedrīkst redzēt, izņemot manu tēvu, Hrotgaru un dziedniekus. Viņi pavadījuši kopā ar elfu ilgas stundas, noskaidrojot visu, kas notika apcietinājuma laikā.
Nasuada uzmeta skatienu Satīrai. Man tagad ir jāiet vai vēlies nodot Ažihadam kādu vēsti?
- Nē, tikai to, ka gribu satikt Arju. Un manā vārdā pasaki paldies par laipno uzņemšanu.
- Es pateikšu viņam tevis teikto. Paliec sveiks, Jātniek Eragon. Ceru, ka mēs drīz satiksimies.
Nasuada vēlreiz palocīja celi un, lepni izslējusies, devās ārā no pūķu apmetnes.
Ja viņa mērojusi visu garo ceļu no Troņheimas, tikai lai satiktos ar mani ar pacēlājiem vai bez tiem -, šī tikšanās slēpj sevī ko vairāk nekā saviesīga papļāpāšana, Eragons minēja.
Jā, gan, Safira piekrita, ienirdama alā. Eragons uzrāpās augšā pie viņas un pārsteigts ieraudzīja Solembumu, kas bija ieritinājies ieplakā starp pūķa kaklu un pleciem. Kaķacis skaļi murrāja, un aste ar melno galiņu šaudījās šurpu turpu. Abi šķelmīgi blenza uz Eragonu, it kā jautājot: Kas ir, ko?
Eragons papurināja galvu un iesmējās. Safira, vai tu gribēji satikt Solembumu ?
Viņi abi neizpratnē skatījās uz puisi un atbildēja: Jā.