- Eragon! Viņš salēcās, izdzirdējis savu vārdu. Svešinieki sastinga uz vietas un nošņācās. Broms steidzās pie viņa, kailu galvu un nūju rokā. Vecais vīrs nevarēja redzēt svešiniekus. Eragons centās brīdināt viņu, taču mēle un rokas nekustējās. Eragon! Broms atkal iesaucās. Svešinieki vēlreiz uzmeta jauneklim skatienu un nozuda starp mājām.
Eragons nokrita zemē, trīcēdams pie visām miesām. Uz pieres izspiedās sviedri, un rokas kļuva lipīgas no tiem. Vecais vīrs pasniedza Eragonam roku un uzrāva augšā ar spēcīgu tvērienu.
- Tu izskaties slims, vai viss ir kārtībā?
Eragons norija siekalas un mēmi pamāja. Viņa skatiens klīda apkārt, cenzdamies saskatīt kaut ko neparastu.
- Man pēkšņi kļuva slikti… bet nu jau ir labāk. Tas bija ļoti savādi es nezinu, kāpēc tā notika.
- Tu atlabsi, sacīja Broms, taču būs labāk, ja dosies mājup.
Jā, man ir jātiek mājās! Jātiek pirms viņiem.
- Laikam tev taisnība. Varbūt esmu slims.
- Tad mājās tev būs vislabāk. Ceļš ir tāls, bet domāju, ka tu jutīsies labāk, kad būsi galā. Ļauj, es tevi pavadīšu līdz lielajam ceļam. Eragons neiebilda, kad Broms paņēma viņu pie rokas un ātrā gaitā vadīja prom. Broma nūja krakšķēja sniegā, kad viņi gāja garām mājām.
- Kāpēc tu mani meklēji?
Broms paraustīja plecus.
- Aiz ziņkāres. Uzzināju, ka esi pilsētiņā, un gribēju noskaidrot, vai atcerējies tā tirgoņa vārdu.
Tirgonis ? Par ko viņš runā ? Eragons neizpratnē skatījās uz viņu. Broma vērīgās acis pamanīja puiša samulsumu.
- Nē, jauneklis atbildēja un tad drošības labad piebilda: Tomēr neatceros.
Broms nosēca, it kā viņam kaut kas būtu kļuvis skaidrs, un paberzēja savu ērgļa degunu.
- Nu tad… ja gadījumā atceries, atnāc un pastāsti man. Es ļoti gribu uzzināt, kas tas par tirgoni, kas izliekas tik daudz zinām par pūķiem. Eragons izklaidīgi pamāja ar galvu. Viņi klusēdami devās līdz ceļam, un tad Broms sacīja:
- Steidzies mājup. Nedomāju, ka būtu labi tagad vilcināties. Viņš pastiepa mezglainu roku.
Eragons paspieda to, taču kaut kas Broma rokā aizķēra viņa dūraini un norāva to. Cimds nokrita zemē. Vecais vīrs pacēla to.
- Ak es lempis! viņš teica un pasniedza dūraini zēnam. Kad Eragons paņēma cimdu, Broma spēcīgie pirksti apvijās ap viņa delmu un ātri pagrieza. Jaunekļa plauksta uz brīdi atklāja sudraba zīmi. Broma acis iemirdzējās, taču viņš ļāva Eragonam atraut roku un ātri ieslidināt to dūrainī.
- Uz redzēšanos, Eragons satraukts nomurmināja un metās pa ceļu prom. Aiz muguras viņš dzirdēja Bromu apmierināti svilpojam.
10. NODAĻA Liktenīgais lidojums
Eragona prāts mutuļoja un vārījās, steidzoties mājup. Viņš skrēja tik ātri, cik vien varēja, neapstādamies arī tad, kad sāka trūkt elpas. Mērodams apledojušo ceļu, viņš mēģināja domās uzmeklēt Safīru, taču viņa bija pārāk tālu un nesasniedzama. Viņš domāja par to, ko sacīt Garovam. Tagad vairs nebija izvēles, viņam būs jāpasaka par Safīru.
Viņš atskrēja mājās elsodams, sirds dauzījās kā negudra. Garovs stāvēja pie zirgu staļļa. Eragons vilcinājās. Vai man tagad vajadzētu ar viņu runāt? Viņš man neticēs, ja Safiras nebūs šeit, labāk vispirms atradīšu pūki. Viņš apmeta loku ap mājām un devās uz mežu. Safira! domās viņš sauca pūķi.
Es nāku! sekoja neskaidra atbilde. Pūķa domās viņš juta satraukumu. Jauneklis nepacietīgi gaidīja, drīz vien gaisā atskanēja viņas spārnu švīkstoņa. Viņa nolaidās, izpūšot dūmu mākoni. Kas noticis? viņa jautāja.
Viņš aizskāra Safiras plecu un aizvēra acis. Nomierinājis prātu, viņš ātri izklāstīja, kas bija noticis Kārvahallā. Kad viņš pieminēja svešiniekus, Safira riebumā atlēca nost. Viņa slējās pakaļkājās un apdullinoši rēca, tad sāka pātagot savu asti pāri Eragona galvai. Asinskāre un bailes plūda no viņas lielos, šausminošos viļņos. Uguns! Ienaidnieki! Nāve! Slepkavas!
Kas noticis'? Viņš sakoncentrēja visus savus spēkus šajos vārdos, bet pūķa prātu apjoza dzelzs mūris, aizsedzot domas. Viņa vēlreiz ierēcās un skrāpēja zemi ar nagiem, plosīdama sasalušo augsni. Izbeidz! Garovs tevi izdzirdēs!
Lauzti zvēresti, nogalinātas dvēseles, sasistas pūka olas! Visur asinis. Slepkavas!
Izmisis viņš centās bloķēt Safiras emocijas un skatījās uz viņas asti. Kad tā pazibēja aiz viņa, Eragons metās Safirai pie sāna un saķēra radzi uz viņas muguras. Cieši turēdamies pie tās, viņš iesēdās mazajā padziļinājumā starp kaklu un pleciem un cieši aptvēra pūķi ar rokām, kad tas atkal saslējās pakaļkājās.
- Pietiek, Safira! viņš auroja. Pūķa domu straume pēkšņi apstājās. Zēns pārvilka ar roku pār Safiras zvīņām.
- Viss būs labi. Pūķis ieliecās ceļos un saplivināja spārnus. Spārni vienu brīdi it kā sapinās, tad viņa savēcināja tos vēlreiz un pacēlās gaisā.
Eragons iekliedzās, kad zeme pazuda zem kājām un viņi lidoja virs kokiem. Brāzmas triecās pret viņu, aizsizdamas elpu. Safira nepievērsa uzmanību jaunekļa iebildumiem un devās uz Kori. Tālu lejā viņš pamanīja savu saimniecību un Anoras upi. Vēders savilkās čokurā. Eragons vēl ciešāk apskāva pūķa kaklu un koncentrējās uz zvīņām acu priekšā, cenšoties nevemt, kamēr Safira cēlās aizvien augstāk un augstāk. Kad viņa izlīdzināja lidojumu, Eragons sadūšojās paskatīties apkārt.
Gaiss bija tik auksts, ka skropstas pārklāja plāna ledus kārtiņa. Viņi sasniedza kalnu daudz ātrāk, nekā Eragons būtu varējis iedomāties. Kalnu smailes no augšas izskatījās kā milzīgi, asi zobi, kas to vien gaida, lai saplosītu viņus driskās. Safira negaidīti sagrīļojās, un Eragons noslīdēja viņai uz sāna. Viņš īgni aplaizīja lūpas un piespieda galvu pie pūķa kakla.
Mums jādodas atpakaļ, viņš lūdzās. Svešinieki dodas uz manām mājām. Man jābrīdina Garovs. Griezies atpakaļ! Atbildes nebija. Viņš mēģināja aizsniegt Safiras domas, taču tās bija noslēgtas aiz baiļu un dusmu vārtiem. Apņēmies griezt pūķi atpakaļ, viņš dusmīgi urbās tā domās. Viņš spieda uz vājākajiem punktiem, neaiztika spēcīgās vietas un visiem spēkiem centās, lai viņu sadzird, bet veltīgi, Safira nevēlējās viņu uzklausīt.
Drīz viņus ieskāva kalni, veidojot apbrīnojamas baltas sienas no baltajām granīta klintīm. Zili glečeri kā sasalušas upes bija iekārtojušies starp virsotnēm. Zem tiem atklājās plašas ielejas un dziļas aizas. Kad parādījās Safira, Eragons sadzirdēja izbiedētu putnu kliedzienus. Viņš ieraudzīja kazas ar īpaši garu vilnu, tās lēkāja no klints uz klinti.
Eragonu šaustīja Safiras spārnu vēzienu brāzmas; kad vien pūķis pagrozīja kaklu, viņu mētāja no viena sāna uz otru. Safira šķita nenogurdināma. Viņam bija bail, ka pūķis lidos visu nakti. Beidzot, kad iestājās tumsa, pūķis sāka nolaisties.
Eragons pacēla galvu un pamanīja, ka viņi dodas uz nelielu izcirtumu ielejā. Safira spirālveidā laidās lejā, laiski planēdama virs koku galotnēm. Kad koku galotnes pietuvojās, pūķis sāka bremzēt, lielie spārni it kā pieplūda ar gaisu, un tad Safira nonāca zemē uz pakaļkājām. Varenie muskuļi nodrebēja, samazinot trieciena spēku. Safira nometās uz visām četrām un brīdi pastāvēja, lai saglabātu līdzsvaru. Eragons noslīdēja lejā, pirms viņa paguva salocīt spārnus.