Viņš nolēca uz zemes, bet pēkšņi ceļgali ieliecās un vaigs atsitās pret sniegu. Eragons noelsās, kad kājas sarāva krampji un viņš sajuta nepanesamas sāpes. Acīs ieplūda asaras. Viņa muskuļi pārāk ilgu laiku bija saspringuši un tagad briesmīgi raustījās. Zēns pagriezās uz muguras, izstiepdams locekļus, cik vien spēja. Tad viņš saņēmās un paskatījās uz leju. Augšstilbu iekšpusē uz biksēm vīdēja divi tumši traipi. Viņš pieskārās audumam. Tas bija mitrs. Satraucies viņš norāva bikses un saviebās. Kāju iekšpuse bija noberzta jēla un asiņoja. Ada bija noberzta, trinoties gar Safiras cietajām zvīņām. Viņš vieglītēm pataustīja nobrāzumus un sarāvās. Aukstums koda līdz kaulam, un Eragons atkal uzvilka bikses kājās, kliegdams no sāpēm, kad audums skrāpēja jutīgās brūces. Viņš mēģināja nostāties kājās, taču tās viņu neklausīja.
Nakts tumsa pamazām pārklāja apkārtni, un ēnainie kalni likās sveši. Es esmu Korē; es nezinu, kur īsti; ziemas vidū, kopā ar vājprātīgu pūķi; es nespēju paiet vai atrast pajumti. Nakts tuvojas. Man rīt jātiek atpakaļ uz mājām. Vienīgā iespēja tur nokļūt ir lidot ar Safiru, ko es vairs nespēju. Viņš dziļi ieelpoja. Kā es gribētu, lai Safira spētu spļaut uguni. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja pūķi sev blakus. Viņa bija cieši piespiedusies zemei. Eragons uzlika roku viņai uz sāna un sajuta, kā tas trīc. Mūris, kas apjoza viņas domas, bija zudis. Tagad viņas bailes joņoja cauri Eragona prātam. Puisis apskāva pūķi un, lēnām glāstot, mierināja ar jaukiem tēliem. Kāpēc svešinieki tevi nobiedēja ?
Slepkavas, viņa nošņācās.
Garovs ir briesmās, bet tu mani nolaupi, aizvezdama šajā muļķīgajā ceļojumā! Vai tu nespēj aizsargāt mani? Viņa dobji ierēcās un aizcirta žokļus. Ja jau tu domā, ka vari, kāpēc jābēg?
Nāve ir inde, tā nomaitā visu, kas apkārt.
Viņš atlaidās uz elkoņa un apslāpēja savu neapmierinātību. Safira, paskaties, kur mēs esam! Saule ir norietējusi, un tavs lidojums novilcis ādu no manām kājām tikpat viegli, kā es noņemu zivij zvīņas. Vai to tu gribēji ? Nē.
Tad kāpēc tu to darīji? Viņš pieprasīja atbildi. Domu saiknē viņš sajuta, ka Safirai žēl par viņam nodarītajām sāpēm, taču viņa nenožēlo lēmumu lidot. Pūķis novērsa skatienu un neatbildēja. Saltais aukstums stindzināja Eragona kājas. Lai arī sals mazināja sāpes, viņš zināja, ka tas nebeigsies labi. Jauneklis mainīja taktiku. Es nosalšu, ja tu neizveidosi kādu nojumi vai paslēptuvi, lai varu sasildīties. Noderēs arī skujas un zari.
Viņa izskatījās priecīga, ka Eragons beidzis prašņāšanu. Nav nekādas vajadzības. Es saritināšos ap tevi un apklāšu ar saviem spārniem uguns manī apturēs aukstumu.
Eragons ļāva galvai atkal nokrist pie zemes. Labi, tikai notīri sniegu. Tā būs siltāk mums abiem. Safira noslaucīja kupenas no zemes ar vienu astes vēzienu. Tad viņa vēlreiz novēcināja asti, aizmēžot pēdējās sacietējušā sniega paliekas. Eragons ar riebumu skatījās uz netīro zemi. Es nevaru aiziet līdz turienei. Tev man ir jāpalīdz. Viņas galva, kas bija tik liela kā viss Eragona augums, pagriezās un noslīdēja pie viņa sāniem. Viņš skatījās Safiras lielajās safīra krāsas acīs un apvija rokas ap vienu no viņas ziloņkaula krāsas radzēm. Viņa pacēla galvu un lēnām aizvilka Eragonu uz notīrīto laukumiņu. Uzmanīgi, uzmanīgi. Atsitoties pret akmeņiem, acīs sāka lēkāt zvaigznītes, taču viņš saņēmās. Kad zēns atlaida Safiras galvu, viņa novēlās uz sāniem, atsedzot savu silto vēderu. Eragons piespiedās cieši klāt gludajām pavēderes zvīņām. Pūķa labais spārns noklājās virs viņa kā dzīva telts, ieskaudams jaunekli pilnīgā tumsā. Gaiss sasila gandrīz tajā pašā mirklī.
Viņš ievilka rokas mēteļa iekšpusē un apsēja tukšās piedurknes ap kaklu. Pirmo reizi viņš juta, ka bads žņaudz vēderu. Taču tas nenovērsa domas no galvenā satraukuma: vai viņš nokļūs līdz mājām pirms svešiniekiem? Un, ja netiks, kas tad būs? Ja es arī saņemšu spēkus un atkal lidošu ar Safiru, mēs tiksim tur, ātrākais, vēlā pēcpusdienā. Svešinieki tad jau būs visu tur izvandījuši. Viņš aizvēra acis un juta, kā vientuļa asara noritēja pār vaigu. Ko es esmu sastrādājis?
11. NODAĻA Vientiesības lāsts
Kad Eragons no rīta atvēra acis, viņam likās, ka debesis ir nogāzušās. Nepārtraukta zilgme pletās virs galvas un atdūrās pret zemi turpat līdzās. Vēl aizvien būdams pa pusei aizmidzis, viņš izstiepa roku un pirkstos sajuta smalku plēvi. Tikai pēc minūti ilgušām pārdomām viņš saprata, ko redz. Jauneklis mazliet palieca galvu uz priekšu un paskatījās uz zvīņaino gurnu, uz kura gulēja. Eragons izstaipīja kājas, un apžuvušās kreveles tūlīt pat ieplaisāja. Sāpes bija mazliet norimušas, taču viņš negribēja ne domāt par iešanu. Smeldzoša bada sajūta atgādināja par visām nenotiesātajām maltītēm. Jauneklis sasprindzināja spēkus, lai pakustētos, un vārgi iebelza pa Safiras sānu.
Hei, mosties! viņš iebrēcās.
Pūķis sarosījās un pacēla spārnu, ielaižot saules kūli. Eragons samiedza acis, jo sniegs vienā mirklī tās apžilbināja. Safira izstaipījās kā kaķis un nožāvājās, nozibinot baltu zobu rindu. Kad Eragona acis pierada pie gaismas, viņš sāka pētīt apkārtni. Visapkārt slējās nepazīstami kalni, mezdami klajumā lielas ēnas. Vienā malā viņš pamanīja sniegā iemītu dzīvnieku taku, kas veda uz meža pusi, kur dzirdēja straumītes urdzēšanu.
Eragons ņurdēdams piecēlās kājās, sagrīļojās un stīvi aizkliboja līdz kokam. Viņš pieķērās pie zara un uzgūlās tam ar visu savu svaru. Kādu brīdi tas turējās pretī, līdz beidzot salūza. Eragons aplauza sīkos zariņus, pierīkoja vienu zara galu sev zem paduses, bet otru stingri atsita pret zemi. Ar šo uz ātru roku sameistaroto kruķi viņš aizkliboja pie aizsaluša strauta. Eragons izsita caurumu cietajā ledū un padzērās skaidro, rūgteno ūdeni. Remdējis slāpes, viņš atgriezās klajumā. Iznācis no meža, zēns beidzot sāka orientēties un pazina kalnus.
Tieši šeit apdullinoša trokšņa pavadībā pirmo reizi parādījās Safiras ola. Eragons atkal atspiedās pret grubuļaino stumbru. Viņš nevarēja kļūdīties, jo tagad pazina arī pelēkos kokus, kas bija zaudējuši skujas sprādziena laikā. Kā Safira varēja zināt, kur tas ir noticis? Viņa taču vēl atradās olā. Manas atmiņas devušas viņai pietiekami daudz informācijas, lai te nonāktu. Klusā apbrīnā viņš papurināja galvu.
Safira pacietīgi gaidīja. Vai tu mani aizvedīsi mājās, viņš jautāja pūķim. Safira izslēja galvu. Es zinu, ka tu negribi, bet tev tas jādara. Mēs abi esam Garovam parādā pateicību. Viņš rūpējās par mani un tātad arī par tevi. Vai tu noliegsi šo parādu ? Ko par mums runās pēc gadiem, ja mēs tagad neatgriezīsimies, ka mēs paslēpāmies kā gļēvuli, kamēr mans tēvocis bija briesmās ? Es jau tagad dzirdu stāstu par Jātnieku un viņa gļēvulīgo pūķi! Ja būs kauja, cīnīsimies un nebēgsim. Tu esi pūķis! Pat Ēna bēgtu no tevis! Bet tu bēguļo pa kalniem kā nobijies trusis.
Eragons gribēja saniknot pūķi, un tas arī izdevās. Safiras žokļi nozibsnīja tikai dažas collas no puiša sejas, no rīkles izlauzās rēciens. Viņa atieza zobus un nikni skatījās uz Eragonu, no nāsīm mutuļoja dūmi. Viņš cerēja, ka nav aizgājis par tālu. Viņas domas nonāca pie zēna, kvēlojošas no dusmām. Asinis maksās par asinīm. Es cīnīšos. Mūsu likteņzīmes, mūsu likteņi ir savijušies, taču neizaicini mani. Es saprotu, kas ir pienākums, bet mēs lidojam, tavas muļķīgās iegribas vadīti.
Muļķīgas vai ne, viņš skaļi atbildēja, bet nav citas izvēles mums ir jādodas. Viņš saplēsa savu kreklu uz pusēm un pārsedza ar skrandām ievainotās kājas. Zēns piesardzīgi uzrāpās Safirai mugurā un cieši pieķērās viņas kaklam. Šoreiz, viņš tai sacīja, lido zemāk un ātrāk. Laiks ir dzīvība.