Kad grambas ceļā kļuva dziļākas, Eragons pamanīja vairākus pēdu nospiedumus. Zemnieku saimniecības ceļa malā liecināja, ka Terinsfordā vairs nav tālu. Pilsētiņa bija lielāka par Kārvahallu, taču haotiska mājas bija celtas juku jukām.
- Kāds juceklis, sacīja Eragons. Viņš neredzēja Demptona dzirnavas. Baldors un Albriks ap šo laiku jau ir satikuši Roranu. Jebkurā gadījumā Eragons nekāroja satikt savu brālēnu.
- Jā, neglīta gan, piekrita Broms.
Anoras plūdums atdalīja viņus no pilsētas, un upes krastus savienoja varens tilts. Kad viņi pienāca tam tuvāk, no krūmiem izlīda gluma paskata vīrelis un aizšķērsoja gājējiem ceļu. Viņa krekls bija pārāk īss, un netīrais vēders vēlās pāri auklas jostai. Zobi aiz sasprēgājušām lūpām atgādināja drūpošus kapakmeņus.
- Jūs var šite pat piestāt. Šis i mans tilts. Maksā ķešā, un tiks pāri.
- Cik jāmaksā? Broms apvaicājās samiernieciskā balsī. Viņš izvilka maciņu, un tilta sargs atplauka.
- Piecas kronas, viņš sacīja, atšiepdams lūpas platā smaidā. Eragons vārījās dusmās par pārmērīgo cenu un jau iekarsis gribēja iebilst, tomēr Broms apklusināja viņu ar ašu skatienu. Vecais vīrs bez vārda runas pasniedza monētas. Vīrs tās ielika maisiņā, kas karājās tam pie jostas.
- Paldiesiņš, vīrelis sacīja mēdīgā balsī un pagāja nost no ceļa.
Sperot soli, Broms paklupa un satvēra tilta sarga roku, lai noturētos.
- Skaties, kur ej, noņurdēja netīrais vīrelis, pavirzīdamies sāņus.
- Piedodiet, Broms atvainojās un turpināja ceļu pāri tiltam kopā ar Eragonu.
- Kāpēc tu nekaulējies? Viņš tev trīs ādas novilka! Eragons iesaucās, kad abi bija jau tālu prom. Varbūt viņam nemaz nepieder tas tilts. Mēs varētu viņu pastumt malā.
- Iespējams, Broms piekrita.
- Tad kāpēc viņam maksāt?
- Tāpēc, ka tu nevari strīdēties ar visiem pasaules muļķiem. Vienkāršāk ļaut, lai notiek pēc viņu prāta, un tad apvest ap stūri, kad šie zaudējuši modrību. Broms pavēra plaukstu, un saulē iemirdzējās vesela riekšava monētu.
- Tu nogriezi viņam maku! Eragons neticīgi noelsās.
Broms pamiedza aci un ielika naudu kabatā.
- Un tajā bija briesmīgi daudz monētu. Viņam nevajadzēja glabāt visu naudu vienuviet. Pēkšņi no upes otra krasta atskanēja sāpīgs kauciens. Es teiktu, ka mūsu draugs tikko atklājis savu zaudējumu. Ja redzi kādu sargkareivi, dod man ziņu.
Viņš satvēra maza žeņķa plecu, kas skrēja starp mājām, un vaicāja:
- Vai zini, kur mēs varētu nopirkt zirgus? Bērns skatījās viņā nopietnām acīm, tad norādīja uz lielu stalli gandrīz otrā Terinsfordas galā.
- Paldies, Broms pateicās un pasniedza sīku monētu.
Staļļa abas lielās durvis bija vaļā, pavērdamas skatam divas
garas zirgu rindas. Tālākā siena bija nokārta ar segliem, iejūgu un citām zirglietām. Muskuļains vīrs stāvēja tālākajā galā un sukāja baltu ērzeli. Viņš pacēla roku un pamāja, lai nācēji iet iekšā.
Kad viņi pienāca tuvāk, Broms atzinīgi piebilda:
- Skaists dzīvnieks.
-Jā, ir gan. Viņu sauc Ledusliesma. Mani Haberts. Haberts pasniedza raupju plaukstu un dedzīgi paspieda roku gan Eragonam, gan Bromam. Iestājās klusuma brīdis, jo viņš gaidīja, kad abi teiks savu vārdu. Kad nācēji neturpināja, viņš jautāja:
- Kā varu palīdzēt?
Broms pamāja ar galvu.
- Mums vajag divus zirgus ar visām zirglietām. Zirgiem jābūt ātriem un izturīgiem, mēs gatavojamies daudz ceļot.
Haberts domāja īsu brīdi.
- Man nav daudz tādu dzīvnieku, un tie, kas man ir, nav lēti. Ērzelis nemierīgi kārpījās, bet īpašnieks to ar dažiem glāstiem nomierināja.
- Cena nav šķērslis. Es ņemšu labāko, kas jums ir, sacīja Broms. Haberts pamāja un klusēdams piesēja ērzeli pie steliņģa. Viņš piegāja pie sienas un sāka ņemt nost seglus un citas zirglietas. Drīz vien izauga divas vienādas kaudzes. Tad viņš nogāja gar steliņģu rindu un izveda divus rumakus. Viens bija bērs, bet otrs salns. Bērais zirgs raustījās pie pavadas.
- Viņam ir raksturs, taču spēcīga roka varēs to novaldīt, sacīja Haberts, nododams pavadu Bromam.
Broms ļāva zirgam apošņāt savu roku, un tas atļāva pakasīt kaklu.
- Mēs ņemsim šo, viņš sacīja un uzmeta aci sainim. Taču par otru es neesmu drošs.
- Viņam ir labas kājas.
- Hmm… Ko jūs prasītu par Ledusliesmu?
Haberts maigi uzlūkoja ērzeli.
- Es negribu to pārdot. Viņš ir labākais, ko man jebkad izdevies izaudzēt, cerēju turēt to kā vaislinieku.
- Ja jūs būtu ar mieru šķirties no viņa, cik man tas varētu maksāt? turpināja Broms.
Eragons mēģināja uzlikt bērim roku tāpat kā Broms, taču ērzelis metās sāņus. Viņš acumirklī mēģināja sazināties ar viņu domās, lai nomierinātu zirgu, tomēr pārsteigumā sastinga, kad pieskārās dzīvnieka apziņai. Saikne nebija tik skaidra vai izteikta kā ar Safiru, taču viņš spēja sazināties ar bēri līdz noteiktam līmenim. Beidzot zirgam izdevās ieskaidrot, ka Eragons ir draugs. Zirgs nomierinājās un paskatījās uz viņu ar brūnām, mitrām acīm.
Haberts ņēma talkā pirkstus, lai parādītu galējo pirkuma summu.
- Divi simti kronu, un ne mazāk, viņš sacīja, apmierināti smaidīdams un būdams pārliecināts, ka neviens tik daudz nemaksātu. Broms klusējot atvēra zuteni un noskaitīja naudu.
- Vai ar to pietiks? viņš vaicāja.
Haberts ilgu brīdi klusēdams skatījās te uz naudu, te atkal uz Ledusliesmu. Tad nopūtās.
- Viņš ir jūsu, taču es daru pāri savai sirdij.
- Es izturēšos pret zirgu, it kā tā ciltstēvs būtu bijis Gildintors dižākais no visu laiku ērzeļiem, sacīja Broms.
- Jūsu vārdi mani iepriecina, atbildēja Haberts, viegli palocīdams galvu. Viņš palīdzēja tiem apseglot zirgus. Kad abi jau bija gatavi doties prom, Haberts piebilda:
- Ardievu. Ledusliesmas dēļ es ceru, ka nelaime jums nestāsies ceļā.
- Nebīstieties, es viņu labi sargāšu, solīja Broms, jau dodamies prom.
- Ņem, viņš padeva Ledusliesmas pavadu Eragonam, dodies uz Terinsfordas tālo galu un gaidi mani.
- Kāpēc? Eragons gribēja zināt, taču Broms jau bija prom. Puisis pārskaities devās prom no Terinsfordas ar diviem zirgiem un iekārtojās aiz ceļa. Dienvidos viņš ieraudzīja dūmakainas Utgarda virsotnes aprises, tas tupēja ielejas galā kā gigantisks milzis. Tā smaile caurdūra mākoņus un pacēlās skatienam nesasniedzamā augstumā, izceldamās starp pārējiem mazākajiem kalniem, kas to apjoza. Eragonam mati pakausī sacēlās stāvus no kalna tumšā, ļaunu vēstošā paskata.
Broms atgriezās pēc īsa brīža un pamājis lika Eragonam sekot. Viņi gāja, līdz Terinsfordā pazuda aiz kokiem. Tad Broms sacīja:
- Razaki pilnīgi noteikti gājuši pa šo ceļu. Iespējams, viņi piestāja šeit, lai nopirktu zirgus, tāpat kā mēs to darījām. Es atradu vīru, kas tos bija redzējis. Viņš tos aprakstīja, ik pa laikam drebot pie visām miesām, un sacīja, ka šie aizauļojuši no Terinsfordas kā dēmoni, kas bēg no svēta vīra.
- Viņi atstājuši diezgan pamatīgu iespaidu.
- Tā ir gan.
Eragons paplikšķināja zirgu.
- Kad mēs bijām stallī, es netīšām pieskāros bēra prātam. Nezināju, ka tas ir iespējams.
Broms sarauca pieri.
- Tas ir diezgan neparasti tādam jaunulim, ka tev piemīt šādas spējas. Lielākai daļai Jātnieku vajadzēja mācīties gadiem ilgi, lai apgūtu sazināšanos ar vēl kādu, izņemot savu pūķi.